Viss pareizi, tikai pāris nianšu: prātojums par simt dienām, datumiem un cerībām

Tikko kā pārlaistas mūsu aumež garās maija brīvdienas un Donalda Trampa vētrainās pirmās simts dienas, šodien Bundestāgs otrajā kārtā iebalsoja jaunu kancleru, un spēkā pieņemas raibu raibās lietas ap 9. maiju kā datumu un simbolu.

Par mūsu svētkiem šoreiz ne vārda, par pārējiem notikumiem atzīmēšu dažas tēzes, kuras ļoti reti, ja vispār, parādījušās visādi citādi daudzapspriestajās tēmās.

Par tuvu pagātni, par Trampu. Apbrīnojamā vienprātībā lielumlielais vairums "solīdo mēdiju", atzīmējot tradicionālo 100 dienu robežlīniju, ir analizējuši, lielākoties pamatoti kritizējuši un bez bēdu apņirguši Trampa otrā termiņa sākumu, – par apbrīnojami trakām izvēlēm būtiskos amatos administrācijā, par spazmatiski agresīvo pendelēšanos ievedmuitu tarifu politikā, par Grenlandes un Kanādas iekarošanu, par attiecībām ar NATO un karu Eiropā, nu, un vēl daudz ko, – īsti interesenti varētu šo sarakstu trīskārt papildināt.

Gandrīz neminēts paliek cits Trampa "trakums", proti, viņš dara tieši to, ko solījis priekšvēlēšanu šovos. Savu daudz kritizēto un cita starpā manis apņirgto muitas tarifu politiku viņš ir klāstījis simtām reižu pirms vēlēšanām un tagad dara to, ko saviem vēlētāju miljoniem solījis. Šis piegājiens gan nekādi nepalīdz pildīt tādus solījumus kā pazemināt pārtikas cenas, bet negaidīti ietekmējis citu sfēru, – izkustinājis naftas tirgu cenu pazemināšanas virzienā.

Bet pavisam ārpus prožektoriem palicis pavisam konkrēts, neticami strauji sasniegts rezultāts nelegālās imigrācijas samazināšanai. Skaidrs, ka aresti un izsūtīšanas pašas kā tādas problēmu nerisina, līdzīgi kā pagraba izsūknēšana ir bezjēdzīga, ja plūdi turpinās. Bet tieši plūdus Trampa politika ir apturējusi ar neticamu efektu. Aprīlī uz ASV dienvidu robežas ir aizturēti kādi 4200 nelegāļi, visā mēnesī kopā gandrīz divas reizes mazāk nekā pērnā gada beigās katru dienu. Starpība 40, 50 vai pat 60 reižu, nevis procentu. Dažu mēnešu laikā sasniegti skaitļi, kādi nav redzēti kopš 60. gadu sākuma. Un tas kategoriski apmierina tos miljonus Trampa vēlētāju, kuri tieši šī rezultāta dēļ par viņu balsoja. Sekojot mediju iznīcinošajai kritikai, iesaku paturēt gan šo, gan citus neakcentētus aspektus vērā.

Par šodienu, par Vācijas valdību. Aiz "solīdo" mediju uzceltās sajūsmas par Merca kandidatūru palika fakts, ka visā valdība tikai vienam ministram ir federālas valdības darba pieredze, un, starp citu, tas nav pats kanclers. Es sekoju vācu politikai ar zināmu interesi, bet no visa valdības sastāva iepriekš biju dzirdējis tikai četrus uzvārdus, bez metaforām. Tas ir viens no vairākiem faktoriem, kas izskaidro vienu visu priekšpusdienu daudzinātu un vienu ēnā palikuši skaitli. No vajadzīgajām 316 balsīm Mercs pirmajā kārtā ieguva 310. Koalīcijas frakcijām kopā ir 328 deputāti, starp citu.

Neatgādināts palicis skaitlis "307" - balsis "pret". Ne atturējušies (tādu bija 3), ne kaut kur bufetē aizkavējušies, nē, – 307 balsis pret, no opozīcijas 302 deputātu vietām. Atcerēsimies šo.

Neticamā kārtā frakcijas vienojās, ka šo situāciju nedrīkst uzkarināt un uz karstām pēdām nolika otru balsošanas kārtu. Man ir sava versija, kā Mercs atrada vēl 15 balsis, bet tas jau no sazvērestību teoriju jomas. Varam apspriest, ja raidījuma rāmis atļaus.

Nu un par tuvu nākotni, 9. maiju. Par jauno kaimiņvalsts reliģiju, tā saukto pobedobesije, runāts, rādīts, apņirgts bezjēgā daudz, un vispārējās gudrības secinājums bija skaidrs: puķinisms ieguvis jaunu, ideoloģiski mistisku – reliģisku ievirzi ar simboliem, mocekļiem, svētajiem, procesijām un visu ko tādu, un šamajiem izdevies šo datumu pilnībā tā kā privatizēt, tā kā nacionalizēt vai, prasti sakot, pilnībā pievākt.

Burtiski pirms dažām dienām pēkšņi iznira neviens cits kā prezidents Tramps un ap... aptaisīja šamos privatizētājus ar kārtīgu čupu. Viņš turpmāk svinēšot gan šo, gan visas citas amerikāņu uzvaras, jo šamie ir vienīgie uzvarētāji un pārējie ir pilnīgi sīkuļi un nesvarīgas piedevas. Tas prožektoru gaismā.

Ārpus mūsu eiropeiski ziemeļatlantiskās uzmanības palikusi Ķīnas pozīcija. Viņiem runāšanas par kara nobeigumu 1945. gada 9. maijā nekad nav bijušas un nebūs, viņi vienmēr ir uzsvēruši savu lomu Otrajā pasaules karā kā uzvarētāju koalīcijas daļu, un karš viņiem ir no 1937. gada, no Japānas invāzijas sākuma līdz uzvarai 1945. gada 2. septembrī. Vienmēr. Ja reiz gan amerikāņiem, gan ķīniešiem ir savas pretenzijas šajā jomā, tad 9. maija privatizācija var izrādīties ar pavisam citādām sekām, nekā kaimiņu ideologi iecerējuši.

Vai skatīties piektdien moskaļu parādi cerībā sagaidīt ko ugunīgi interesantu? Ja ir vaļas, pasekot jau var, bet es ieteiktu skatīties drīzāk uz Krimas pusi, ka tik īstais salūts nenotiek tur.

Un tad uz AfD statusu Vācijā, uz vēlēšanu otro kārtu Rumānijā nu jau pēc nepilnām divām nedēļām, un daudz uz ko varētu skatīties. Bet ja nav vaļas, tad var arī klausīties mūsu raidījumu.

Šis bija fragments no raidījuma Jautājums no provinces

Ja vēlies noklausīties visu raidījumu, nāc uz: https://linktr.ee/jautajumsnoprovinces.

Novērtē šo rakstu: