Iesaki rakstu: 
Brīvības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā valdošie ir izrādījuši visu to, pret ko Gunārs Astra tieši cīnījās. Šāda attieksme skaidri parāda, cik nožēlojami ir mūsu politiķi un tiem kalpojošie masu mediji.
1. Valsts prezidents pieminekļa atklāšanas laikā, skanot valsts himnai, neuzskatīja par vajadzīgu noņemt galvassegu, kas ir pretrunā ar likumu par Latvijas valsts himnu, kas nosaka: "Sabiedriskos pasākumos Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem cepures.” Varam tikai minēt šīs rīcības motīvus, bet tā ir klaja necieņas izrādīšana.
2.Atklājot Gunāra Astras pieminekli, runā arī vārda brīvības pretinieks Bordāns un visus protestētājus pret to nosauc par PSRS pakalpiņiem.
3. TV Panorāmā sižets par Astras pieminekļa atklāšanu tiek safabricēts, un Akurāteres dziesmas laikā tiek uzmontēts virsū skaņu celiņš ar svilpšanu, lai, skatoties sižetu, skatītājiem rastos iespaids, ka protestētāji izsvilpj brīvības dziesmu. To apzināti dara Iļja Kozins, kurš, kad pieķerts, it kā atvainojas un taisnojas, ka gribējis kā labāk.
4. Panorāma protestus pret brīvības jēdziena kropļošanu interpretē kā protestus pret vakcīnām un ar to klaji melo.
5. Gunāra Astras brālis pasākumā netiek ielaists, un viņam tas jāvēro aiz žoga, jo nav vakcinējies. Viss pasākums ir norobežots, un mūsu valdošie, pret kuru darbību tiek protestēts, ērti sēž baltos krēslos un jūtas ļoti ērti un apmierināti.
Viss tas ir tieši tas, pret ko cīnījās Gunārs Astra. Tā ir klaja Astras piemiņas zaimošana. Panorāma ir melu kanāls, kas safabricē ziņas un interpretē patiesību un kalpo vārda brīvības pretiniekam Bordānam. Neatceros nevienu gadījumu, kad valsts prezidents šādi būtu izrādījis necieņu. Viss tas stipri sāk atgādināt PSRS laikus. Kur gan vēl tālāk iet?
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
