Visvaldošākās partijas onkoloģisks paškaitējums

Nu ko, mēģināšu. Tas arī stiprinātu veselības ministra Hosama Abu Meri apņēmību cīnīties par papildu finansējumu nozarei (pie viena tā noskaidrojot paša reālo svaru partijā). "Ko lai es daru: situ uz galda, kliedzu, raudu?" Tieši tā, ministra kungs!

To, ka šī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) stacionāra rekonstrukcijas atlikšana ir katastrofa, mums jūlija sākumā spieda apjēgt Onkoķirurģijas klīnikas vadītāja Armanda Sīviņa publiskā FB vēstule. Ar to viņš pārkāpa, šķiet, visus nerakstītos likumus, kā labi audzinātiem darbiniekiem jāuzvedas valsts iestādēs. Tiešām ļoti riskanta rīcība, jo ārsta dvēseles kliedziens vērsās arī pret veselības ministru. Cik dzirdēts, Abu Meri esot konsekvents dusmās.

Iespējams, Sīviņā ne tikai uzbangoja emocijas. Varbūt viņš vēlējās savu profesionālo reputāciju un atbildību demonstratīvi norobežot no sabrukušajām LOC rekonstrukcijas cerību drupām. Ārstam – atšķirībā no nesen padzītā RAKUS valdes priekšsēdētāja Normunda Staņeviča – nav iespējas atkāpties uz alkohola biznesu vai kur citur.

Kāds aizrādīs, ka 81,2 miljonus eiro vērtais – kā rēķina Veselības ministrija – LOC pilnas renovācijas projekts nebūt nav norakstīts pilnībā un ir tikai pārcelts uz tuvāku nākotni. It kā pat nākamgad jau kaut ko darīšot.

"Neapšaubāmi, novecojusī infrastruktūra, sevišķi LOC operāciju zāles, ir pilnībā neatbilstoša mūsdienu prasībām un ar steigu ir jāveic LOC atjaunošana. Pēc veselības ministra solījuma, esot rasts finansiāls risinājums LOC atjaunošanai, taču par detaļām Jums ir jājautā ministram." Tādu cerīgu un partejiski koleģiālu atbildi ("izrautu no konteksta" garākā vēstulē) man atsūtīja Saeimas deputāte Ingrīda Circene. Viņa pati reiz bija darbīga – protams, vienmēr finansiāli pārāk ierobežoto iespēju rāmī – veselības nozares politiskā vadītāja.

Taču mana ticība Abu Meri spējām nav tik stipra. Baidos, ka spēkā jau stājies viens no bargākajiem Mērfija likumiem – "Atlikšana ir ļaunākais noraidījuma paveids". Jārēķinās, ka LOC arī turpmāk paliks fiziski un morāli novecojis, neatbilstot ne ārstniecības, ne būvniecības, ne higiēnas standartiem. Kaut gan, iespējams, tieši šos remontdarbus varētu veiksmīgāk novest līdz galam, ļaujot nozares ministram – šim vai citam – mediju kameru fokusā svinīgi pārgriezt lentīti.

Man negribētos lasītājus melodramatiski šausmināt, kā atliktā LOC rekonstrukcija ietekmēs jau tā traģisko stāvokli saslimstībā ar audzējiem. Nevēlos teatrāli lauzīt rokas, apcerot to, cik cilvēku dzīvību prasīs šāds politiskais lēmums. (Pieļauju, kāds viņu likteņlēmējs valsts varā varbūt pat sajutās esam karavadonis, kurš raida cilvēkus nāvē, lai gūtu spožu uzvaru... Taču uz to neuzstāju.)

Par to jau stāsta pacienti, viņu ģimenes un atbalstītāji. Tāpat nevēlos apcerēt ārstu bezspēcīgo sašutumu – Sīviņš vien par to asi izteicies ne tikai savā vēstulē, bet arī citkārt.

Vēl mazāk man gribētos aizrauties ar paziņojumiem, ka premjerpartija ir lielmanības vēža pilnībā saēsta vai pati ir ļaundabīgais audzējs, kas saēd Latviju. (Galu galā tas būtu plaģiāts.) Atceroties vien par "ūdensfronti" kā varbūtēju alternatīvu, manī rodas izmisīgi naiva ticība, ka labāk "mazgāsim šos, nevis taisīsim jaunus". Tāpēc šī pātarošana.

Mēģināšu uz notikušo izvēli paraudzīties ciniskāk – no primitīvas politiskās lietderības skatpunkta. Jo LOC rekonstrukcijas atlikšana, pārdalot līdzekļus citam RAKUS objektam, nav tikai medicīniska un humāna traģēdija. Tai ir – atvainojos visiem, kurus ar raupjajiem prātuļojumiem aizskaršu, – arī simbolisks un "propagandisks" aspekts.

Ābeces patiesība: Latvijā ar katru gadu pieaug onkoloģisko pacientu skaits un audzēju slimības spēj visā sabiedrībā raisīt vislielākās bailes un bezspēcību. (Vēlreiz atvainojos, bet infekcijas slimības, par spīti kovidšausmām, nepanāk tautā tik hipnotisku satraukumu. Protams, bijusī "oranžā" veselības ministre vienmēr bijusi ļoti enerģiska savu ambīciju īstenošanā.)

Šķiet, onkoloģisko slimnieku interešu pārstāvji LOC rekonstrukcijas atstumšanu malā uztver jau ar fatālismu. "Pacientus vairāk uztrauc ķīmijterapijas nepieejamība – kavējumi tās uzsākšanā," tā uz manu jautājumu par LOC nedienām atbildēja biedrības "Vita" vadītāja Irina Januma.

Šis strupais teikums lika aizdomāties: iespējams, stacionāra pabīdīšana malā varētu būt tikai valsts onkopolitikas problēmu leduskalna man, profānam, redzamā daļa. Taču tagad arī mums – savos no audzēju problēmām brīvajos infoburbuļos mītošajiem (tpu, tpu, tpu!) veselajiem – tiek pārāk uzskatāmi un pat simboliski apliecināts: lai kas būtu solīts un sacīts, šai valdībai un tās premjerpartijai cīņa ar vēzi patiesībā NAV PRIORITĀTE.

Kādas sekas, šādai atziņai tautā "aizejot līdz smadzenēm", radīsies "Vienotības" vēlēšanu izredzēm? Diemžēl partijā un tās spicē "ekselis" būs uzveicis pat pašsaglabāšanās instinktu.

Sabiedrība ir tiesīga prasīt skaidru atbildi no finanšu ministra Arvila Ašeradena, viņa ministru prezidentes Evikas Siliņas un veselības ministra Hosama Abu Meri: kurš/-i no viņiem uzņemsies atbildību par to, ka LOC rekonstrukcija izrādījās pasolījums, nevis realitāte?

(No oficiozās sarakstes – iesakot man vērsties ar premjerei adresētajiem jautājumiem pie veselības ministra – atļaušos secināt, ka Siliņa jūtas visu atbildību deleģējusi tikai Abu Meri. Galvā šaudās piedauzīga doma: varbūt viņa ar prieku noskatītos, kā ne tikai sabrūk ministra sapņi par starptautisku augšupeju, bet arī politiskā karjera tepat?)

Viņu pašu interesēs ir atbildēt skaidri un saprotami. Politiķiem nevajadzētu lolot ilūzijas, ka vēlreiz vainu varēs uzgrūst RAKUS administrācijai. (Slimnīcas valde izmisīgi skaidrojas, ka tai trūkst rīcībspējas un politiskās vadības atbalsta.) LOC paredzēto eirofonda miljonu dīvainā pārdale ir klaji politisks un "augšā" pieņemts lēmums.

Labāk gan (arī pašiem politiķiem, uz XV Saeimu cerot) būtu ātrāk "ieslēgt atpakaļgaitu". Varbūt patiešām – kā jūlijā tika prātots – paņemt LOC vajadzībām naudu no aizsardzības budžeta... Taču baidos, ka valdība vienkārši ir par gļēvu "izrādīt vājumu" un mainīt pašai kaitējošo izvēli.

Skaidrojumu topošajiem XV Saeimas vēlētājiem vajadzētu dot arī visu triju valdības locekļu pārstāvētajai "Vienotībai": kāpēc, tai ilgus gadus esot Latvijas visvaldošākajai partijai, esam nodzīvojušies tik tālu, ka valsts joprojām nespēj īstenot savai deklarētajai veselības politikai akūti svarīgu būvprojektu? Taču diemžēl akla lojalitāte savas vadības kaprīzēm un avantūrām jau sen šajā partijā ir pašsaprotama lietu kārtība.

Pieļauju, ka valdības spītīga izvairīšanās no īstas atbildes un atbildības turpināsies. Taču tūlīt sāksies jaunā politiskā sezona, un tā dos starta signālu XV Saeimas vēlēšanu faktiskajai kampaņai. Domāju un pat ceru, ka parlamenta opozīcija – īpaši tās daļa, kas ir brīva no ilūzijām par iespēju tapt paaicinātai stutēt koalīciju, – līdz pat nākamā gada oktobrim ik pa brīdim pamatīgi "apniks" valdības partijām, atgādinot tām par onkoloģiski neģēlīgās izvēles radīto postu.

Turpinot raudzīties uz LOC paredzētās naudas pārdali no reālpolitikas skatpunkta: valdībai kritiski bīstamāka par iekšpolitiskajām nedienām būtu iespēja, ka onkoloģijai atrauto eirofondu naudu Briselē atzītu par neatbilstoši tērētu. Tur var pavaicāt: "Prasījāt mums līdzekļus LOC – kur tajā redzams rezultāts?"

Latvijā ir nācies lietot "drīzāk beigtus nekā dzīvus" valsts pasūtījuma produktus – agrāk e-veselību, nupat vēlēšanu programmatūru – tikai viena iemesla dēļ. Tāpēc, ka tajos tika izķēzīta eirofondu nauda, ko valdība nevēlējās atmaksāt. Taču tagad notiek daudz vērienīgāka grābstīšanās, patvaļīgi pārdalot Latvijas veselības infrastruktūras būvniecības projektiem piešķirtos ES līdzekļus.

Domāju, nebūšu vienīgais, kam interesē noskaidrot: kā īsti uz mūsu valdības eksperimentu raugās "Brisbūrā"? Šķiet, lēmums par LOC naudas pārdali balstās tikai valdošo politiķu pašpārliecinātībā, ka viņiem izdosies Briseli nošarmēt, tai piekrītot izmaiņām naudas izlietojumā.

Turklāt tagad nav pat skaidri saprotams, vai valstij vispār ir reāli pieejama nauda atlikušo īstenojamo projektu – RAKUS Infektoloģijas centra un "stradiņu" A korpusa – pilnīgai īstenošanai. Ir smagas aizdomas, ka ar pārdalītajiem LOC līdzekļiem tiem vienkārši varētu būt daudz par maz. Turklāt būvdarbi nekļūs lētāki.

Publiski nav pieejama oficiāla un caurskatāma informācija: kādas tieši summas paredzētas katram projektam; cik no tā jau iztērēts; vai ar plānoto naudu pietiek, lai atlikušos projektus pabeigtu bez kvalitātes vai apjoma samazinājumiem? Ne finanšu ministrs, ne Ministru prezidente, ne veselības ministrs arī par to nav publiski uzņēmies atbildību vai pārliecinoši izklāstījis, kā būvdarbi tiks pabeigti.

Tāpat būtu interesanti uzzināt: vai valdībai vispār ir plāns B, ja noteiktais termiņš – pabeigt ar eirofondiem finansētos darbus 2026. gadā – netiek ievērots? Tas, redzot līdzšinējo muļļāšanos "stradiņos" un RAKUS, ir ļoti reāls drauds. Pat šķiet neizbēgams. Eironaudas atmaksas varbūtība kā Damokla zobens nākamgad karāsies pār valdības darbu un "Vienotības" vēlēšanu kampaņu.

Atbildi var nojaust, redzot, kā Veselības ministrija, nespējot risināt finansējuma problēmas, eksperimentē ar sistēmiskiem plāksteriem: likvidē psihoneiroloģiskos dispanserus; atsakās no veselības apdrošināšanas idejas; spriež par jaunu "pacientu nodokli". Veselības ministrs saka, ka nauda būs, bet viņam rokās nav ne konkrētu dokumentu, ne laika grafiku.

Vai valdība, cenšoties par visu vari triju būvobjektu vietā uzcelt vismaz divus, beigās nepabeigs nevienu?

Novērtē šo rakstu: