Iesaki rakstu: 
Viendien iedomājos, ka ne reizi neesmu izbaudījis braucienu ar jaunajiem vilcieniem, kas Latvijai izmaksāja 260 miljonus eiro un 14 gadus iepirkumu intrigās. Tas jālabo! Nopirku avīzi ceļa īsināšanai un sēdos Vi-Vī.
Uzmanību piesaistīja iepretim sēdošo trīs pasažieru saruna - viņi iekarsuši skaļi debatēja par politiku.
- Man jau gribētos, lai Šlesers ir mērs! Pat, ja neko jaunu neuzcels, Buldozers vismaz nošķūrēs veco Rīgas varu, - prātoja pirmais.
Aiz avīzes paslēpies, ieintriģēts ieklausījos.
- Tādas runas dzirdētas, ka šie ar Ratnieku plānojot mest kauliņus kopā. Iepakos to stāstā par līdzīgām vērtībām, tradicionālo ģimeni. Vai arī citā stāstā - ka jābeidz karot ar "lojāliem krieviem", kopīgā darbā jāizaudzina viņi par stingriem latviešiem... - prognozēja otrais.
- Šlesers nekad nebūs mērs! Tāpat kā Rosļikovs! Ne abi kopā, ne atsevišķās kombinācijās! - zinoši noskaldīja trešais. - Abus smuki noliks malā. Maksimālais, ko var panākt Buldozers - ietirgot kādam savējam vicemēra amatu, - viszinīgi noskaldīja trešais.
- Kāpēc ne? Balsu Buldozeram var pietikt!
- Partijas pašvaldību vēlēšanās prātā patur, ka pēc gada ir jāievēl Saeima un vēl pēc gada - valsts prezidents. Te nav aritmētika, bet augstākā matemātika. Tad nacionāļiem nepiedos brāļošanos ar Šleseru, bet LPV vēlētāju krievu gals ņems ļaunā sakaru ar Langas partiju. Latviešiem nebūs mierā un saticībā ar krieviem dzīvot! - tāds joprojām ir politiskās virtuves pirmais bauslis!
- Un ko tad Ainārs? Sēdēs Rātsnamā kā ierindas deputāts?
- Gan jau, ka uz rudens pusi viņam nāksies atgriezties pie solījumiem pacelt Latviju un skatīties atkal uz Saeimas pusi. Atkal draudzēties ar krievu partijām, aizmirst iepriekš sarunāto, padzert tēju ar Jūliju, ar Alekseju...
- Es domāju, ka Šlesers politikā ir nemirstīgs, jo mūžīgs ir viņa brīnumu gaidošais vēlētājs... Bet Jaunajai Vienotībai gan skuju takas perspektīvas...
- Nedomāju vis! Re, tepat pa rokai Progresīvie - perspektīva barības bāze! Tādi paši liberāļi, tikai vēl puslīdz tīri, mirdzošām acīm runā par vērtībām. Kāpēc lai JV nepārdēvētos par Visjaunāko vienotību vai Progresīvo vienotību? Pagaidām uz siltu apkampienu gatavāki ir progresīvie, bet pēc vēlēšanām JV iedomība droši vien būs papluinīta. Apvienojušies liberāļi rūpīgi sargās savu galveno vēlētāju - valsts barotu ierēdniecību, visādus "pētniekus" un "vērotājus", tā ka izsludinātā ciņa ar birokrātiju ir tikai butaforija. Bet runas par varas hegemona nāvi - stipri pārspīlētas.
- Ja liberāļi bloķējas, tad spēki jāapvieno arī latviskās dzīvesziņas stingrajiem sargiem - Reģionu apvienībai un Nacionālajai apvienībai. Kaut gan grūti iedomāties Smiltēnu samierināmies ar otrajām lomām...
- Uz Saeimas vēlēšanu starta līnijas konsolidēsies visi - gan krievu gals, gan liberāļi, gan konservatīvie.
- Bet ko Rīgas pils? Arī tur skaita balsis, paturot prātā 2027.gadu...
- Rīgas pilī vienmēr skaitļo variantus. Nevar neredzēt, kādas grimases taisa Evika trešdienu brīfingos. Nu nepatīk viņai tie tēvišķie pamudinājumi un aizrādījumi! Un Bražes kundze arī, pašasprāt, nav sasniegusi karjeras griestus, labprāt pielāgotu sev pils interjerus... Ja Vienotība stabilizēsies kopā ar Progresīvajiem, būs viena situācija. Ja ne - var veltīt mentora uzmanību kādam jaunam spēkam Latgalē... Tā sakot, ir ietekmes sviras - ir varianti!
Labi informētā trijotne izkāpa Ogrē. Laikam dodas konsultēt Helmani, pie sevis nodomāju. Avīzi tā arī neizlasīju. Dzīvi iespaidi ir interesantāki par laikrakstiem.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
