Vonsovičs zaudējis „Vienotības” „jumtu”, arī sāk sūdzēties par Ekonomikas policiju
PIETIEK19.10.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Partijas Vienotība novājināšanās ir radījusi savdabīgu efektu – plaši pazīstamais advokāts Romualds Vonsovičs, par kura atrašanos zem partijas „jumta” līdz šim regulāri liecināja virkne faktu, šo „jumtu” acīmredzami ir vismaz daļēji zaudējis un ar portāla Delfi starpniecību vērsies pie sabiedrības ar izteiksmīgu stāstu par Ekonomikas policiju un tās amatpersonām, ko nezināmas personas „tuvajā pierobežā” izmantojot savu personisko interešu vārdā. Pietiek pārpublicē šo zīmīgo tekstu pilnā apmērā.
Šis ir stāsts, par kuru klients un advokāts ikdienišķā situācijā nevēlas publiski runāt. Taču šoreiz situācija ir neparasta, jo kārtējo reizi esmu pārliecinājies, ka tiesībaizsardzības iestādes Latvijā tiek izmantotas ekonomisku grupējumu negodprātīgu mērķu sasniegšanai, nevis valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai.
Notikumi ap Krājbankas likvidāciju
Sākumā vēlos paskaidrot, ka Latvijas Krājbankas administrators pie manis vērsās 2012. gada sākumā ar lūgumu sniegt juridisko palīdzību Krājbankas likvidācijas procesā. Šos pienākumus es uzņēmos un attiecīgi godprātīgi pārstāvēju Krājbankas intereses dažādās sarunās valsts iestādēs un tiesvedības procesos.
Mans uzdevums bija palīdzēt klientam aizstāvēties no daudziem uzbrukumiem, kuri apdraud Krājbankas aktīvu atgūšanu, kā arī palīdzēt atgūt šos aktīvus no personām, kuras tos slēpj vai kuras ir vainojamas šo aktīvu "aizplūšanā".
Šo 5 gadu laikā, kopš es sniedzu juridisko palīdzību Krājbankas administratoram un pārstāvu sava klienta intereses, esmu pieredzējis daudz un dažādas situācijas. Tomēr viena no tām ir īpaši šokējoša un vēl ilgi paliks atmiņā.
Tā ir zvērinātas advokātes Unas Petrauskas aizturēšana, par ko masu medijos plaši ziņoja žurnālisti. Una Petrauska ir Krājbankas administratora pilnvarotā persona, kura aktīvi iesaistījās Krājbankas interešu aizstāvēšanā, jo īpaši Krājbankas aktīvu atgūšanas procesā. Notikumi risinājās 2016. gada 20. septembrī – zvērināta advokāte tika aizturēta, kratīšanas tika veiktas ne tikai advokātes birojā, bet arī dzīvesvietā.
Jāatgādina, ka Kriminālprocesa likuma 122. pants paredz advokāta imunitāti, tostarp attiecībā uz dokumentu, kurus advokāts sagatavojis, sniedzot juridisko palīdzību, apskati un izņemšanu. Tāpat Latvijas Republikas Advokatūras likuma 6. pants paredz advokāta neatkarību, aizliedzot Latvijas valstī pie advokāta veikt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu iepriekš minētos dokumentus.
Šķiet, minētās normas un valsts garantēto aizsardzību Unai Petrauskai ar pienācīgu rūpību nebija izvērtējusi tiesnese, kura pieņēma lēmumu atļaut veikt kratīšanu zvērinātas advokātes birojā un dzīvesvietā.
Svarīgi un ironiski, ka kratīšana notika kriminālprocesa ietvaros, kas tika ierosināts, pamatojoties uz pašas Unas Petrauskas gatavoto iesniegumu. Proti, zvērināta advokāte Una Petrauska bija sagatavojusi iesniegumu Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldei, kurā viņa norādīja uz savām pamatotajām bažām par to, ka divas personas ir veikušas ar Krājbankas likvidāciju saistītu kompāniju izlaupīšanu.
Tātad valsts amatpersonas aizturēja Unu Petrausku, veica kratīšanu viņas birojā un dzīvesvietā tādēļ, ka Una Petrauska Latvijas valsts tiesībaizsardzības iestādēm ziņoja par citu personu veiktajiem, iespējams, noziedzīgajiem nodarījumiem. Vēl vairāk, policija atzina zvērinātu advokāti Unu Petrausku par aizdomās turēto.
Ar minēto nebija gana. Kad uzraugošais prokurors gan atcēla policijas nelikumīgo lēmumu par Unas Petrauskas atzīšanu par aizdomās turēto, gan atcēla viņai piemērotos drošības līdzekļus, policijas izmeklētāja A. Garniere pēc dažām nedēļām atkārtoti atzina Unu Petrausku par aizdomās turēto, noteica jaunus drošības līdzekļus un lietu nosūtīja prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai.
Absurdi? Nē, notikumi ap Krājbankas likvidāciju turpinājās. Proti, policija informēja arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomi, aicinot izvērtēt zvērinātas advokātes Unas Petrauskas iespējas pildīt advokātes pienākumus, nemaz nerunājot par publiskajā telpā nodarīto kaitējumu advokātes reputācijai.
Vēlāk, protams, krimināllieta prokuratūrā pret Unu Petrausku atkal tika izbeigta, jo viņas darbībās nav un attiecīgi nevarēja tikt konstatētas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Lai arī juridiski Una Petrauska tika pilnībā reabilitēta, policija neuzskatīja par savu pienākumu informēt par šo faktu Latvijas Zvērinātu advokātu padomi.
Nemaz nerunājot par to, ka vispār nebija nekāda pamata pret minēto personu rosināt kriminālprocesus, neatgriezeniski graut advokātes reputāciju un veselu gadu, iesaistot presi, TV, interneta portālus, atspoguļot publiskajā telpā šos notikumus Unai Petrauskai acīmredzami nelabvēlīgā gaismā.
Attiecīgi man kā zvērinātam advokātam un Latvijas valsts pilsonim rodas vairāki jautājumi: pirmkārt, vai kāds ir vērtējis tās tiesneses rīcību, kura pieņēma prettiesisku lēmumu veikt kratīšanu advokātes birojā un dzīvesvietā, otrkārt, vai kāds ir lēmis par izmeklētājas A. Garnieres un viņas tiešās priekšnieces I. Gises atbildību par zvērinātas advokātes Unas Petrauskas nelikumīgu aizturēšanu un nepamatotu turēšanu aizdomās par nekad neveiktu noziegumu?
Atbilde – protams, ka nē!
Lasītājam varētu rasties jautājums, kāpēc Ekonomiskā policija visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas radīt iespaidu, ka Krājbankas administrators – starptautiska auditorkompānija KPMG – rīkojas pretēji likumam. Esmu pārliecināts, ka viens no galvenajiem Krājbankas likvidatoram radīto problēmu iemesliem ir nežēlīga cīņa par nacionālo aviokompāniju airBaltic.
Notikumi ap airBaltic
Nenoliedzami, ka aviokompānijas airBaltic vēsture ir tikpat raiba kā tās bijušo īpašnieku sastāvs, par ko jau presē daudz rakstīts. Būtiski, ka situācija mainījās vienlaicīgi ar Krājbankas krahu 2011. gadā, kad Latvijas valsts izpildīja savas uzņemtās saistības pret aviokompāniju, glābjot to no bankrota un ieguldot kompānijā 80 miljonus eiro, – atšķirībā no privātajiem akcionāriem, kuri savas saistības neizpildīja.
Attiecīgi aviokompāniju savā kontrolē pārņēma Latvijas valsts, kļūstot par 99,8 procentu airBaltic akciju īpašnieci. Līdz tam arī Krājbanka bija sniegusi iespaidīgus aizdevumus airBaltic noturēšanai virs ūdens. Vēlāk nolūkā apstrīdēt Latvijas valsts un Krājbankas rīcību airBaltic glābšanas laikā tika iniciētas dažādas mākslīgas tiesvedības.
Latvijas valdība bija cerējusi, ka tai izdosies panākt šo tiesvedību izbeigšanu, ja Latvijas valsts Satiksmes ministrijas personā panāktā izlīguma ietvaros samaksās vārdā nenosauktam "biznesmenim" 9 miljonus eiro. Prasības pēc šo miljonu eiro pārskaitīšanas tik tiešām tika atsauktas. Taču Latvija nebūtu Latvija, ja kāds nozīmīgs, vērtīgs aktīvs varētu atrasties valsts īpašumā un to neiekārotu kāds "cits biznesmenis". Tā tas notiek arī ar airBaltic. Tikko tās finansiālie rādītāji sāk uzlaboties, tā uzreiz ir klāt "cirpēji".
Jāatzīmē, ka paralēli izlīguma sarunām airBaltic 2014. gadā nopirka no Krājbankas visas šīs bankas prasījuma tiesības pret airBaltic. Atbilstoši Komerclikuma regulējumam visi no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā. Attiecīgi 2017. gada martā beidzās visi termiņi, lai kāds iedomātais "cietējs" varētu tiesā apstrīdēt šos darījumus.
Tāpēc šobrīd dzirdam par sarunām ar tiešām nopietni vērtējamiem airBaltic investoriem. Šo sarunu pozitīva iznākuma gadījumā Latvijas valsts varētu atgūt visu aviokompānijā ieguldīto naudu. Tomēr māc bažas, ka Latvijas ekonomiskajā un tiesiskajā vidē šādas cerības ir naivas.
Daži uzskata, un tās ir viņu tiesības, ka 2017. gadā Latviju var saukt par tiesisku valsti. Pieņemto likumu skaita ziņā – jā, iespējams. Taču svarīgāka par labu likumu pieņemšanu ir šo likumu tiesiska piemērošana. Un te, izrādās, kriminālprocesa ietvaros var būt pavisam citi termiņi noziegumu atklāšanai, vainīgo sodīšanai un civiltiesisku darījumu "pasludināšanai" par noziedzīgiem.
Tātad, ja kāds ar valsts pilnvarām apveltīts policists spēj "radīt" kriminālprocesu (kaut arī pilnīgi nepamatotu) par to, ka Latvijas valsts par airBaltic īpašnieci ir kļuvusi izdomāta nozieguma rezultātā, tad nekas vēl nav nokavēts. Ironiski runājot, ir vien "jāatrod" noziegums, jāierosina kriminālprocess, kāda persona jāaiztur, jāveic skaļas kratīšanas, kā arī, protams, mērķtiecīgi jānopludina informācija, lai par to "nejauši" uzzina sabiedrība un, protams, potenciālais investors.
Kas ar šādām policejiskām darbībām tiek panākts?
1. Visu un jebkuru administratora – starptautiskas auditorkompānijas KPMG – darbību likumība Krājbankas likvidācijas procesā tiek apšaubīta.
2. Uz vairākiem gadiem tiek apšaubītas Latvijas valsts īpašumtiesības nacionālajā aviokompānijā airBaltic.
3. Jebkurš saprātīgs, īsts investors, ja tāds tik tiešām ir parādījies, nekavējoties pametīs Latviju vai labākajā gadījumā piedāvās par šo vērtīgo valsts aktīvu neadekvāti zemu cenu.
Man ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka ir ārkārtīgi ietekmīgas un resursiem pārbagātas personas "tuvajā pierobežā" un viņu vietējie izpalīgi, kuru iespējas arī 2017. gadā sniedzas tik tālu, lai varētu panākt neatkarīgās Latvijas Republikas tiesībsargājošajās iestādēs nepamatotu kriminālprocesu ierosināšanu pret cilvēkiem, kas stājas ceļā, kavē vai traucē šo ietekmīgo personu mērķu sasniegšanu.
Kas būs tālāk?
Ņemot vērā iepriekš minēto, man kā zvērinātam advokātam un zvērināta advokāta biroja vadītājam ir pamats uzskatīt, ka vēršanās varētu notikt pret mani vai manu advokātu biroju. Es zinu, ka Kriminālprocesa likums un Latvijas Republikas Advokatūras likums nosaka advokāta imunitātes garantijas. Bet vai tas ir svarīgi Latvijas valsts "ekonomiskajiem policistiem", kas, iespējams, pilda airBaltic neapmierināto bijušo īpašnieku pasūtījumu?
Notikumi ap Krājbankas likvidāciju un airBaltic drīz sniegs atbildi uz šo jautājumu.
Šajā brīdī principiāli un valstiski svarīgi ir atbildēt uz jautājumu, kas ir Latvijas valsts intereses. Ja korumpētas Latvijas Valsts policijas amatpersonas bezatbildīgi pārkāps likumu, vienlaikus nodarot būtisku kaitējumu Latvijas interesēm, diemžēl būs jānonāk pie atziņas, ka Latvija joprojām nevar sevi dēvēt par tiesisku valsti.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
