WikiLeaks un apbrīnojamie pabrikveidīgie

Man nez kāpēc šķita, ka katram augstu, dažādiem noslēpumiem pieeju sniedzošu valsts posteni ieņemošam politiķim pēc tam, kad atklātībā nāca ziņas par NATO gatavotajiem, speciāli mums „katram gadījumam” domātajiem aizsardzības plāniem, būtu vajadzējis teikt kaut ko vismaz tādu: nu, jā, mana mīļā un dārgā tauta, mēs to, protams, zinājām, taču teikt nevarējām un arī tagad nevaram neko par to teikt, bet vispār jūs taču tagad noteikti varat justies labāk, zinot, ka, ja nu kas, par mums tiešām parūpēsies...

Bet – nekā nebija. Stulbību runāšanā jau atkal paraugu rādīja aizsardzības, iepriekšējais ārlietu ministrs Artis Pabriks, kura izpratnē, lūk, tas, ka mēs beidzot puslīdz skaidri uzzinām to, ko no pabrikveidīgajiem glumekļiem nesagaidīt, – ka, ja nu kas, NATO un Amerika patiešām mūs vismaz mēģinās aizsargāt -, ir „spekulēšana ar demokrātijas principiem” un „ūdens liešana uz visatļautības dzirnavām, nepadomājot par sekām”. Un Pabrikam ar viņa vakara pērli, kas tika izteikta LTV 100. pantā, - ka, lūk, "atklātība nekad nav veicinājusi demokrātijas attīstību", - bija gana daudz sekotāju: taisni dīvaini, bet visprātīgāk rīkojās mūsu t.s. ārlietu ministrs Ģirts Kristovskis, kurš, šķiet, beidzot sapratis, ka viņa lielākais ienaidnieks ir paša mēle, un jau kuro reizi vienkārši paklusēja.

Nepārprotiet – tas, ka caurmēra latvju politiķis nez kāpēc ir pārliecināts, ka melošana un izlocīšanās ir viņa dzīves jēga, nudien nav pārsteidzoši. Pārsteidzoši nav arī tas, ka muldēt turpina senilie eksperti – tādi kā Atis Lejiņš, kurš arī par NATO aizsardzības plānu nākšanu gaismā joprojām bez mazākās aizdomāšanās, kā gan tas būtu iespējams reālajā dzīvē, velk veco dziesmu – ka tā tak esot viena vienīga izpalīdzēšana teroristiem. Un arī tas nav pārsteidzoši, ka neatkarīgās Latvijas Republikas aizsardzības ministrs var savos melu pamatojuma meklējumos aizmuldēties tiktāl, ka visā nopietnībā sāk atsaukties uz Krievijas paziņojumiem: lūk, tie tur nopietnie un solīdie ļaudis taču tāpat kā pabrikveidīgie esot paziņojuši, ka visādas baumas neesot komentējamas.

Taču tas, kas patiesi pārsteidz, ir kas cits – cik dziļi šādos pabrikveidīgajos var iesēsties un ieēsties verdziskums pret mūsu „stratēģiskajiem partneriem” un viņu uzticētajiem „noslēpumiem”, kas, pateicoties WikiLeaks, nu vairs tādi nav – bet „galvenajam iespējamam pretiniekam” Krievijai, pēc visa spriežot, jau sen bijuši pietiekami labi zināmi. Šis verdziskums acīmredzami ir ieēdies tik dziļi, ka pabrikveidīgajiem pazūd pat jebkurš veselais saprāts un politiskās pašsaglabāšanās instinkts – par kaut kādām kaut uzspēlētām rūpēm par „mīļo tautu” nemaz nerunājot.

Kā tas izpaužas? Ļoti vienkārši – palasieties kaut vai tā paša Pabrika izteikumus. Patiešām atbildīgam un ar galvu draudzīgam politiķim (vienalga, prezidentam vai ministram), kam svarīga gan sava politiskā nākotne, gan paša sludinātie principi un principiņi, gan tautas izjūtas, pašlaik būtu īstais brīdis un īstā izdevība skaļi un droši pateikt: nu, ko, visi tie, kas puspajokam, pusnopietni uztraucas par neprognozējamo krievu lāci, - nu vienreiz varat pārtraukt uztraukties un bažīties, jo, ja arī neticat mums, te ir citi avoti, kam varbūt tiešām ir pamats noticēt. Varat vienreiz būt droši, ka, ja kas, mums tiešām palīdzēs, un tāpēc vienreiz sākt skatīties uz Krieviju ne kā permanentu draudu, bet kā valsti, kura vienkārši nespēs mums nodarīt pāri, - un kuru līdz ar to var uztvert kā gluži normālu kaimiņu (nu, labi, kā kaimiņu, kuram pie mūsu kāpostiem neļauj tikt jauns un glīts elektriskais žogs).

Bet neviens no šiem zatlerpabriklejiņveidīgajiem neko tādu pār lūpām nespēj dabūt un, šķiet, arī nedabūs, – nav viņiem tam ne drosmes, ne atbildības, par valstsvīra tālredzību nemaz nerunājot. Pat apjēgas, ka ar veiklu mēli nevar aizbāzt pārplīsušu kanalizācijas cauruli, nav. Un tā, protams, tiešām ir kaut kāda atsaldētības vispārākā pakāpe – citādi to nenosaukt.

Novērtē šo rakstu: