Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc tam, kad TV raidījums Bez Tabu ziņoja par Ukrainas pilsoni Ivanu, kurš jau divus gadus dzīvo Rīgā un kura Ukrainas radinieku automašīnai tika uzzīmēts burts Z un nozagta numura zīme, kāds Pietiek lasītājs norādīja uz neskaidrībām šajā sižetā. Ivans bija gatavs atbildēt uz visiem Pietiek lasītāja uzdotajiem jautājumiem, lai viestu skaidrību un uzdotie jautājumi nepaliktu neatbildēti.

Pietiek lasītājs: Daudziem skatītājiem varētu rasties jautājums kāpēc Ivans, kurš, šķiet, ir iesaucamā vecumā, cīnās par savas zemes brīvību nevis Ukrainā un nevis ar okupantiem, bet gan ar latviešu policistiem Rīgas autostāvvietās? Lai gan šis jautājums var šķist cinisks, tā pamatojums kļūs nozīmīgāks, izlasot visus pārējos jautājumus.

Ivans: Kāpēc es nekaroju? Es neesmu reģistrēts Ukrainā. Es esmu reģistrēts Latvijā. Es oficiāli aizbraucu un oficiāli reģistrējos Latvijā. Esmu Ukrainas pilsonis. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, es esmu daudzbērnu tēvs, un daudzbērnu vecāki netiek mobilizēti. Un pat vairāk. Ir iespēja dienēt, ja ir vēlme, bet tikai tur, kur ir reģistrēts. Tā kā es esmu reģistrēts ārzemēs, tas nozīmē, ka es vispār vienkārši nevaru. Tā ir mana atbilde uz jautājumu Nr.0.

Lasītājs: Kāpēc reportāžā nav ne redzami, ne dzirdami patiesie noziedznieku upuri - Ivana radinieki? Jo no noziedzniekiem cieta viņi, nevis Ivans. Bojātā automašīna, pēc Ivana teiktā, pieder radiniekiem, par remontu būs jāmaksā radiniekiem, prokremliskie menti aizskar pirmām kārtām radiniekus. Bet ne tikai radinieki vien reportāžā nav parādīti pat fonā, - žurnālisti nemin ne viņu vārdus, ne to, cik cilvēku kopā atbraukuši, ne pilsētu, no kuras radinieki nākuši, ne to, kam konkrēti no viņiem pieder bojāta mašīna. Tā vietā stāstījums notiek trešajā personā, un sanāk, ka par radiniekiem mums vajadzētu Ivanam ticēt uz vārda.

Ivans: Tālāk jautājums – kāpēc nav redzami radinieki. Tāpēc, ka tie ir cilvēki gados. Viņi nerunā latviski, vēlmes piedalīties raidījumā viņiem nebija.

Lasītājs: Reportāžā ir teikts, ka Ivans ar bērniem uz Latviju pārcēlās pirms diviem gadiem un šajā laikā iemācījās latviešu valodu ļoti labā līmenī. Turklāt tādā līmenī, kas ļauj izprast policijas protokolus, dot padomus policistiem, kā šos protokolus aizpildīt, un sniegt intervijas Latvijas televīzijas kanāliem.

Ja skolas vecuma bērnu aizsūtīt uz nometni, piemēram, Spānijā, kur viņš spāņu valodu mācīsies 5-6 stundas dienā, tad šādā laikā bērns pārvaldīs alfabētu, iemācīsies rakstīt, lasīt un pat runāt. Tiesa, ne pārāk labi.

Bet pieaugušais Ivans, kura smadzenes tik labi kā bērnam informāciju neuzsūc un kuram laika 5-6 stundas dienā apgūt valodu nav (reportāžā ir teikts, ka viņam ir trīs bērni, sieva un darbs), divu gadu laikā iemācījās ne to vieglāko valodu pasaulē un īpaši augstā līmenī. Viņam pat izdevās savā vārdu krājumā absorbēt “vārdus - parazītus”, ja uzmanīgi klausīsities viņa teiktajā. Lieliska spēja apgūt svešvalodas, vai ne.

Ivans: Jā, es dzīvoju ar bērniem. Pārcēlos pirms diviem gadiem. Ar maziem bērniem mēs pārcēlāmies uz Latviju. Tur ir rakstīts, ka man nav tiesības prasīt no policijas, šajā gadījumā nevaru piekrist, jo tas nav jautājums par vēlēšanām, es esmu Rīgas iedzīvotājs un maksāju nodokļus. Policijas darbs ir sargāt iedzīvotājus.

Pēc tam ir rakstīts par to, ka nevar runāt latviešu valodā. Nezinu, kāpēc nevar, jo, ja ir motivācija, ja ir vēlme, tad kādā laikā pilnīgi iespējams iemācīties. Sāku iepriekšējā gada februārī. Ja būs vēlme, varu uzrādīt valsts valodas apliecību. Saņēmu un pēc tam turpināju mācīties. Izruna nav pareiza dažreiz, bet gramatiku zinu ļoti labi.

Lasītājs: Ivans izrādījās ļoti sagatavots jauns cilvēks. Viņš zināja, kā pareizi aizpildīt Latvijas policijas protokolus, zināja, kurš pants tajā bija jāieraksta, un pats galvenais – zināja, kur zvanīt, ja policija atsakās no protokola aizpildīšanas, ņemot vērā viņa ieteikumus. Esmu pārliecināts, ka jebkurš tipisks Latvijā dzīvojošs ukrainis zina, kā to visu darīt ne sliktāk par Ivanu, - un jūs?

Ivans: Jautājums Nr.3, nezinu, ko šeit atbildēt. Tā ir pieejama informācija, valsts pārstāvji plaši informē, kur ziņot, ja ir kādi gadījumi. Protams, ka ir saglabāts, kur zvanīt un ko teikt.

Lasītājs: Numurzīmes noskrūvēšanas fakts Latvijā izskatās diezgan eksotiski. Pēdējo 10-15 gadu laikā es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt gadījumus, kad esmu dzirdējis par numurzīmes zādzību. Un pat tad tie parasti ir bijuši gadījumi kad nozog „blata numurus”, lai tad piedāvātu īpašniekam tos izpirkt. Latvijā tas noteikti ir nišas noziegumu veids, un policisti to ļoti labi zina.

Bet, ja ievadīsim Googlē frāzi “украли номер Украина”, tad redzēsim ļoti lielu sarakstu ar Ukrainas uzņēmumiem, kas ir gatavi sniegt gan administratīvo, gan juridisko palīdzību numurzīmes zādzības gadījumā. Ukrainā tas ir vesels tirgus un auto zādzību segments. Atkal dīvaina sakritība?

Ivans: Numura zīmes noskrūvēšana. Es nezinu, kāda sakritība, bet nozaga. Ir iespēja no Rietumukrainas dabūt to numura zīmi. Es jau dabūju. Ir sertificēti uzņēmumi, kuri to dara un sūta uz citām Eiropas valstīm.

Lasītājs: Turpinot slepenības žanru, žurnālisti nepiemin ne dienu, kad noticis negadījums, ne laiku. Interesanti būtu noskaidrot šīs detaļas autostāvvietas, ar kuru saistīts šis stāsts, atrašanās vietas dēļ. Pēc žurnālistu domām, tā atrodas Rīgas klusajā centrā. Patiesībā šī autostāvvieta atrodas klusajā centrā tikai tehniski. Šī ir būvniecības autostāvvieta, kas atrodas aiz Džoker kluba un Rīgas pilsētas Ziemeļu dzimtsarakstu nodaļas starp Katrīnas un Rūpniecības ielām. Tie lasītāji, kuriem šīs rajons ir pazīstams, zina, ka šīs autostāvvietas tuvumā nav nevienas pabeigtas dzīvojamās ēkas un no tuvākās mājas redzēt, kas tur notiek, ir gandrīz neiespējami. Esmu pārliecināts, ka arī par to ļoti labi zināja policisti, kuri ieradās notikuma vietā.

Vai tas viss varētu būt iemesls, kāpēc Bez Tabu “aizmirsa” pieminēt precīzu notikuma laiku?

Ivans: Par to, ka nepiemin vietu un laiku. Arī nav taisnība tāpēc, ka māju apkārt nav. Vispār nezinu, kur ir jautājums.

Lasītājs: “Policisti bija naidīgi, kad saku viņiem ieteikt, ko vajag rakstīt protokolā," Ivans saka, dodot mājienu, ka policisti atteicās aizpildīt protokolu, kā to gribēja Ivans, jo viņš ir ukrainis.

Ivanam, kurš Latvijā it kā nodzīvojis gadu, būtu jāzina, ka, sākot skaidrot latviešu policistiem vai policistiem jebkurā citā ES valstī, kā pareizi aizpildīt protokolus, pretī var saņemt ne tikai rupjības, bet arī kuponu bezmaksas nakšņošanai policijas izolatorā. 

Vēl dīvaināk šī retorika izskatās uz vietējo žurnālistu fona, kuri lieliski zina, ka par policijas dokumentu aizpildīšanas padomiem likumsargi labākajā gadījumā sūtīs trīs mājas tālāk, absolūti nerēķinoties ar to vai tu esi latvietis, zviedrs, amerikānis vai ebrejs.

Ivans: Pēc tam sākās. Policija atbrauca un teica, ka nevar noformēt naida noziegumu, un komunikācija bija rupja. Un viss. Tas bija tikai fakts. Nekāda noskaņojuma. Naida noziegumu nenoformēja. Un viss.

Novērtē šo rakstu:

36
13

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Es nevilcinājos – es vienkārši nezināju! Stāsts par cīņu ar slimību, sistēmu un netaisnību

FotoMani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Lasīt visu...

21

Man ir cits viedoklis

FotoCenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Lasīt visu...

21

Ja kas...

FotoPretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir  smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Lasīt visu...

21

Vienā laivā. Plusiņi un mīnusi

FotoJau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Lasīt visu...

21

Kurzemes hercoga Jēkaba parāda atgūšana no Anglijas karaļa: tiesību vēstures skatījums

FotoVēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Lasīt visu...

6

Biedri Švinka, kādā pozā Jūs sēžat pie sarunu galda?

FotoLatvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Lasīt visu...

21

Mums ir arhibīskaps un Sv. Meinardam – mantinieks!

FotoLatvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi