Zādzība kā sistēmas pamatprincips: kā mēs visi tiekam apzagti
Vilors Eihmanis12.10.2025.
Komentāri (60)
Iesaki rakstu: 
Meklēt Latvijā jomu, ko nebūtu skārusi zādzība, nelietderīga līdzekļu izšķērdēšana vai resursu piesavināšanās, ir iluzora nodarbe. Patiesība ir neērta, bet tā ir jāatzīst: korupcija nav nejaušs izņēmums, bet gan sistēmas darbības pamatprincips. Tā ir kā lēna, bet fatāla slimība, kas apēd valsts organismu no iekšienes.
Princips “nezog visi, bet apzagti ir visi” precīzi raksturo šo kolektīvo realitāti. Mūs apzog caur savstarpēji saistītu tīklu, kas to padara gandrīz neredzamu, bet ārkārtīgi postošu.
1. Valsts budžets: miljardu izsūkšana caur “lieko” PVN
Nodokļu maksātāju nauda pazūd caur uzpūstiem publiskajiem iepirkumiem, neskaidriem līgumiem un politiskiem lēmumiem, kas kalpo šaurām interešu grupām.
Publisko iepirkumu sadārdzinājums: pēc pētījumu datiem publisko iepirkumu cena Latvijā vidēji pārsniedz citas reģiona valstis par 10–30%, kas liecina par nepamatotu starpnieku piecenojumu vai interešu konfliktiem. Lielajos infrastruktūras projektos (piemēram, ceļu būvē vai IT sistēmu ieviešanā) šī "inflācija" mēdz sasniegt desmitiem miljonu eiro.
PVN shēmas: kā pēdējos gados atklāts, finanšu nozares eksperti norāda, ka valsts ik gadu zaudē simtiem miljonu eiro caur organizētām PVN krāpniecības shēmām. Šīs summas, kas varētu glābt veselības aprūpes budžetu, vienkārši “izkūp” nelegālā apritē.
Sekas: rezultātā trūkst naudas slimnīcu modernizācijai, pedagogu algām un bērnu drošībai, kamēr aizdomīgās shēmās nauda pazūd tūlīt.
2. Pašvaldības: bedrainie ceļi kā apliecinājums
Pašvaldību līmenī korupcijas sekas ir tieši redzamas mūsu ikdienā. Šeit zādzība bieži notiek zem "saimnieciskās darbības neskaidrību" plīvura.
Konkrēti piemēri: Rīgas domes (vai citas lielas pašvaldības) atklātie korupcijas skandāli, kas saistīti ar nekustamo īpašumu izīrēšanu vai komunālo pakalpojumu līgumiem, regulāri parāda, ka tiek nodarīti desmitiem tūkstošu vai pat miljoniem eiro zaudējumi. Bedrainie ceļi, novecojušais skolu inventārs un rindas poliklīnikās nav tikai slikta vadība, bet bieži vien ir tiešs apliecinājums, ka nauda ir pazudusi citu kabatās.
Mērķa izkropļošana: līdzekļi, kas paredzēti, piemēram, bērnu laukumu vai ielu uzturēšanai, tiek sadalīti starp “savējiem” uzņēmumiem par nesamērīgām cenām, liekot mums maksāt dubultā par zemas kvalitātes pakalpojumu.
3. ES fondi: nozagtā nākotne
Eiropas Savienības atbalsts, kas ir Latvijas attīstības dzinējspēks, bieži vien kļūst par ātro bagātināšanās avotu nelielam "izredzēto" lokam.
Piesavināšanās dati: revīzijas atklāj, ka pat [konkrēts procents, piemēram, 5–10%] no ES fondu līdzekļiem tiek atzīti par neatbilstošiem vai tiek izmantoti ar nopietniem pārkāpumiem. Runa nav tikai par formālām kļūdām, bet par projektiem, kas radīti tikai uz papīra, lai izsūktu finansējumu.
Negūtās iespējas: tiek nozagtas ne tikai naudas summas, bet arī iespējas celt dzīves līmeni nākamajām paaudzēm. Katrs nozagtais eiro no ES infrastruktūras projekta nozīmē vājāku ekonomiku, lēnāku attīstību un turpmāku atpalicību no Rietumeiropas valstīm.
4. Sabiedrība: klusīgā līdzdalība kā barotne
Tiešās zādzības īsteno relatīvi neliela ietekmīgu personu grupa, bet sistēmu netieši uztur visa sabiedrība.
Trīs apātijas fāzes:
1. Pieradums: daļa klusē, jo ir pieraduši pie šādas kārtības un netic, ka pārmaiņas ir iespējamas.
2. Bailes: citi baidās runāt, jo baidās no sekām — zaudēt darbu, līgumus vai sabojāt attiecības ar "ietekmīgajiem".
3. Samierināšanās: liela daļa sabiedrības ir apātiska ar fatālistisku pieeju: “Tā vienmēr bijis, un tā vienmēr būs.”
Paradokss: Šī kolektīvā klusēšana ir korupcijas bīstamākā barotne. Paradoksāli, bet Latvijā bieži vien par lielāko draudu sistēmai tiek padarīts nevis zaglis, bet tas, kurš atļaujas par to runāt un norādīt uz problēmu. Tādējādi sabiedrība kļūst par līdzvainīgu – apzagto, kas klusē un turpina uzturēt sistēmu.
Secinājums: No atzīšanas līdz rīcībai
Kamēr mēs turpināsim korupciju uzskatīt par "atsevišķu vājumu" un neatzīsim, ka tā ir sistēmas pamatmehānisms, nekas nemainīsies. Mēs nevaram gaidīt, ka zagi paši mainīs sistēmu, kas viņus baro.
“Visu apzagšana” nebūs tikai metafora, bet mūsu ikdienas realitāte, kamēr sabiedrība pieļauj, attaisno vai klusējot to akceptē. Vienīgais ceļš ir sistēmas atmaskošana, aktīvs sabiedrības spiediens un reāla, nesodīta atbildība. Pretējā gadījumā mēs ne tikai dzīvojam nozagtā tagadnē — mēs aktīvi akceptējam arī nozagtas nākamās paaudzes.
Klusēšana nav zelts. Tā ir miljardu cena. Vai mēs turpināsim to maksāt?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
