Iesaki rakstu: 
Stāstiņš par hroniski pusbankrotējušā žurnāla Ir izdevējiem un darbiniekiem, kuriem ne jau no labas dzīves nākas meklēt visdažādākās iespējas, lai nedaudz piepelnītos, pats par sevi nebūtu uzmanības vērts. Nu, kas nu tur liels Latvijas apstākļiem, - bija cilvēciņiem iespēja bez kāda oficiāla konkursa pakampt pārdesmit tūkstošus eiro un sīkākus labumus no valsts televīzijas, un viņi šo iespēju arī izmantoja.
Taču ievērības cienīgs šajā stāstiņā ir kas cits, un tieši šā iemesla dēl Pietiek pie tā ir atgriezies atkal un atkal: tas uzskatāmi parāda gan to, kā pat viskaismīgākajiem „valsts nozagšanas” pretiniekiem paslīd kāja, ja pašiem personiski rodas iespēja no šīs valsts kaut ko nokampt, gan to, kādos melos viņi ir gatavi ielīst, lai pēc tam mēģinātu kaut kā attaisnot savu rīcību citu un, iespējams, arī pašu acīs.
Par nokampšanu viss ir skaidrs: valstiskā Latvijas Televīzija nekādu oficiālu konkursu par humora un satīras – vai kā nu to saukt – raidījuma veidošanu izsludinājusi nebija, paši savējo vidū vien sarunāja un novienojās, ka Ir izdevēji ir īstie, kam to par nieka pārdesmit tūkstošiem eiro radīt. Viss uzskatāmi un viennozīmīgi.
Arī par „darījuma” slēpšanu un atrunāšanos Ir Ločmelēm un Raudsepiem ir gājis akurāt tāpat kā viņu citkārt atmaskotajiem „valsts nozadzējiem”, - kaunīgie zagļi mēģinājuši kaut kā slēpties, kaut kā atrunāties, kaut kā izvairīties ar stāstiņiem par „saprātīgu finansējumu” utml.
Nu mēs esam nonākuši līdz komēdijas pēdējam cēlienam – kaunīgie zagļi ķeras pie jau pavisam primitīviem meliem, turklāt pat nemēģina tos kaut cik savstarpēji saskaņot.
Latvijas Televīzija, lūk, oficiāli paziņo – tā jau labprāt visu atklātu, tak nelaime tāda, ka „sadarbības līgums ir konfidenciāls un trešajām pusēm nav atklājams”. Viņi jau, lūk, ļoti labprāt, bet, redz, otras līgumslēdzējas puses komercnoslēpums – svēta lieta..
Savukārt Ir pārstāve Nellija Ločmele, kura arī tikusi pie savas kapeiciņas no LTV šī līguma ietvaros, tikpat pārliecinoši skaidro: viņa esot pilnīgi bezspēcīga kaut ko atklāt, jo nevarot „uzņemties tādu grēku kā LTV komercnoslēpumu izpaušana” un „līguma izpaušana "trešajai pusei" ir līguma pārkāpums”.
Ar vārdu sakot, tad, kad bija runa par valsts naudas „apgūšanu”, LTV un Ir pārstāvji bez problēmām spēja satikties, sazināties un vienoties. Toties tagad, kad ir runa par to, lai šo valsts naudas pakampšanu nodotu atklātībai, pēkšņi izrādījies, ka Belte un Ločmele dzīvo dažādās galaktikās, kas dod lielisku iespēju melot – es jau ļoti labprāt, bet, redz, tās otrās līgumslēdzējpuses piekrišana, kas būtu vajadzīga…
Jūs teiksiet – ko nu te piesieties šai nieka summai, labāk pētiet, kā oligarhi (Vienotība, Ušakovs, Lembergs utt.) zog miljonus! Es atbildēšu īsi un skaidri – par miljonu zagļiem viss skaidrs, bet, kad izrādās, kā „valsts nozagšanas” kvēlākie pretinieki – kaunīgie zagļi ne tikai pakampj no valsts pārdesmit tūkstošus, bet arī ir gatavi uz jebko, lai savu rīcību attaisnotu, - tā nu, manuprāt, ir degradācijas augstākā pakāpe.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
