Zatlers kā saulstariņš, iranizētājs un verbālās caurejas līdzeklis

Piemēram, mazais šovmenis no Ventspils, protams, vienmēr ir bijis gana temperamentīgs vīriņš – nu, kā jau pienākas, tā sacīt, čigānam no ratu pakaļas izkritušam. Bet līdz šim viņš tomēr kaut kā turējās rāmjos – tas ir, līdz brīdim, kad viņa dzīvē notika Zatlers. Jo sakiet, ko gribat, tas tomēr ir jauki, kad tā sauktais oligarhs un nopietns lielas pilsētas mērs dvēseliski ir tik izļurināts, ka publiskā pasākumā, pat gluži skaidrā būdams, lien zem galda un tur ar vārdiem „August! Vai kāds redz šeit Augustu? Es neredzu. Prasiet viņam!” sāk meklēt „savas” partijas Augustu Brigmani.

Tas arī ir visnotaļ komiski, kad jestrais haizivs vēderu un pirātu parašu pazinējs dvēseles un prātu mulsumā visā nopietnībā pārmet nejaukajam Zatleram, ka tas – ieklausieties nu uzmanīgi – gļēvi izkāris pirātu karogu. Kaut pat cilvēkam, kam vienīgā svešvaloda ir krievu, kaut kā no pasaules klasikas vajadzētu atcerēties, ka viena lieta ir baltais padošanās karogs, bet pavisam cita – pirātu karogs ar galvaskausu un krustiskajiem kauliem vai zobeniem, kas nepiederošajiem garantē gana lielas nepatikšanas. (Un to, ka multeņu zinības Lemberga kungs atjauno joprojām, liecina kaut vai viņa tāpat nesenā sūkstīšanās par joprojām nejauko Zatleru, kurš gluži vai ozverīnu no Runča Leopolda iedzēris.)

Tāpat mēs arī no daudzzatlercietušā politiķa esam nejauši uzzinājuši, cik izcili viņš, kurš „nekur neesmu fiksēts kā oligarhs”, varētu saimniekot kā pašiecerētais premjers. Ko jūs darāt, ja neglābjami aizmirstat telefona PIN kodu? Pareizi – pajautājat to operatoram (kas karti spēj itin labi atbloķēt) vai sliktākajā gadījumā nopērkat jaunu karti. Ko dara Lemberga kungs, ja ticēt viņa paša stāstam? Viņš, lūk, telefonu vienkārši izmetot un pērkot jaunu. Taisni bail domāt, kas Lemberga premjerēšanā varētu notikt, ja izrādīsies, ka pazaudēta valdības mājas durvju atslēga...

Tāpat, pateicoties Zatlera un knabistu sanervozētā un sanerrotā vīriņa atklāsmēm, mēs tagad zinām, ka Triju zvaigžņu ordenis šim ir tāds nieks, ko var atstāt vaļējā seifā mājās, toties padomjlaiku diploms rūpīgi jāieslēdz darbavietas megaaizsargātajā seifā, - no šīs vērtību sistēmas acīmredzami izriet, ka partijas biedra karte ir paslēpta kādā Puzes bunkurā. Un ko citu darīt, ja reiz cilvēks novests tiktāl, ka tāpat visnotaļ publiski var paziņot šādus satrauktus vārdus: „Ja runa ir par bērēm un kapusvētkiem, tad es uzskatu, ka tie ir draudi man un manai ģimenei, lai izstumtu mani no politikas...”

Turklāt, kā pierādīja trešdiena, ne jau nabaga mazais vīriņš vien sanerrots līdz verveļa nesaturēšanai, - kā nākamais negantā Zatlera upuris pieteicies pazīstamais ķēķa meistars Andris Grūtups. Kā savukārt izriet no „rakstnieka un advokāta” svaigākās intervijas, viņam pumpas uzsit ne tikai bezatbildīgais, egoistiskais un patvaļīgais prezidents, bet arī citi, ne mazāk nejauki radījumi.

Sairanizētais, safigurētais un sajandalētais – ne ta no Zatlera viena paša, ne ta arī no pilnmēness – Grūtupkungs īpaši pamanījis divus nejaucēnus: viens, izrādās, ir skrandu proletariāta pārstāvis Māris Zanders, kurš, lūk, kaut kur iedomājies parādīties basām kājām, bet otrais – zvērīgu tirgussievu atgādinošā Baiba Sipeniece, par kuru vēsture no Grūtupa neizdzirdēšot neviena paša vārda... Nu, un tā tālāk, un tā tālāk...

Ar vārdu sakot, lielais jums paldies, Valdi Zatler. Prezidents jūs, protams, bijāt nekāds, bet jūsu jaunais ampluā ir jauks. Ar nepacietību gaidu nākamos verveļa nesaturētājus, kas soļos Lemberga un Grūtupa pēdās. Galu galā dzīve ir pelnījusi kādu saulstariņu.

Novērtē šo rakstu: