Zaudējumi Pavļuta un Juhņēvičas dēļ ir lielāki par visu antivakseru nodarīto kaitējumu, atrunājot cilvēkus no vakcinācijas

Laiks

„Laiks” šajā rakstā domāts visai plašā nozīmē, pirmkārt, tas ir precīzi vai mazāk labi organizēts darba laika, kurā viens pagūst izdarīt visu, bet cits – tikai vaidēt par milzīgo darba apjomu. Otrkārt, „laiks” ir dimensija, kur katram cilvēkam uz šīs zemes ir atvēlēts zināms laika posms, kurā kaut ko pagūt izdarīt, kaut ko aiz sevis atstāt.

Laiku mums nepārtraukti nozog – esam ieplānojuši sadarīt lielas lietas, bet apstākļi darbojas pretēji mūsu iecerēm. Vakar piedzīvoju pusstundu sastrēgumā, kuru izraisīja divi autovadītāji, bet vienam skrāpējums uz mersedesa sāniem bija tik būtisks, ka bija jāsauc policija, un nekādu saskaņotu protokolu nebija iespējams uzrakstīt. Mana zaudētā pusstunda bija zaudēta arī sešiem cilvēkiem, kas mani gaidīja uz diskusiju. Laiku zaudēja simtiem cilvēku automašīnās un autobusos, kas arī bija saplānojuši savu dzīvi.

Vēl viens vienkāršs piemērs ir Rīgas centra iela pusdienlaikā, kad baltā milzu BMW apvidniekā jauka blondīne piestāj pie katra skatloga vai mēģina apgriezties. Visi pārējie zaudē laiku.

Tie, kas plāno nepamatotus ierobežojumus Covid–19 ierobežošanai, patiesībā zog laiku citiem.

Rinda lidostā, kur jāpārbauda sertifikāts, kas jau trīsreiz pārbaudīts, nozīmē gan drūzmēšanos, gan laika zudumu. Sertifikātu esmu spiests uzrādīt katru dienu reizes trīs. Tagad Pavļuts nolēmis sertifikātus pārbaudīt ne tikai pie ieejas augstskolā, bet arī pie ieejas lielveikalā. Iedomājieties – rinda, veikala apmaksāts darbinieks (viņa alga nozīmē 1 eiro centu klāt katrai jūsu nopirktai precei), viedtālruņu „gļuki” un nepareizi pārlocītas izdrukas.

Katram no mums tas patērē minūti vai piecas mūsu laika, bet visiem kopā vienā lielveikalā – stundas vai diennaktis. Bet vienīgais pamatojums cilvēkus lielveikalā šķirot pēc sertifikāta esamības vai ne valdības sēdē bija „lietuvieši tā dara”. Bet lietuviešu kolēģi apgalvo, ka tā esot Lietuvas īpatnība – viņiem pastāvīgi notiekot diskusija starp politiķiem un lielveikalu tīklu īpašniekiem par nelielu, bet taisnīgu kukuli, lai lielveikalos pircējus ielaistu.

Vienkārši – ja lielveikalā ielaiž tikai ar sertifikātu, lielveikalam zūd 40% apmeklējuma, lielveikalu ķēžu īpašnieki tur redz zaudējumus, bet, ko tur saskata politiķi, – iztēlojieties paši.

Piebildīšu – nav neviena pierādījuma, ka sertifikāta uzrādīšana pie ieejas labi ventilētā lielveikalā samazina saslimstību. Šis ierobežojums ir tikpat efektīvs kā pagājušā gada Kariņa valdības aizliegums veikalos tirgot grāmatas, cepešpannas un apakšveļu.

Visvairāk laiku zog skolēnu testēšana. Zog laiku vecākiem, skolotājiem, skolu direktoriem, pašvaldību amatpersonām, mediķiem, pie kam tas viss tikai tādēļ, ka kādam Pavļutam ienācis prātā parādīt modrību. Paraugu ņemšanas tehnika nosaka 40% rezultāta, līdz ar to sasniegtie rezultāti – apšaubāmi. Ja skolasbērni pirms testēšanas izmazgātu zobus un vēl izskalotu degunu, testēšanas rezultāti tuvotos nullei.

Viss, ko izgudro Kariņš un Pavļuts, lielākoties rada neērtības, kuras tūlīt cilvēki izdomā – kā apiet. Veikalu darbības ierobežojums taču nemazina cilvēkos vēlmi iegādāties pārtikas produktus. Valdības un Saeimas amatpersonas kā turīgi cilvēki, kas dzīvo privātmājās, brauc ar lielām apvidus mašīnām, saņem lielas algas un, iespējams, arī nedeklarētus ieņēmumus, kuru dzīve paiet viedtālrunī un datorā, ir pārliecināti, ka var pasūtīt ēdienu un preces internetā (tātad lielveikala slēgšana viņu dzīvi neietekmē).

Viņi pat neapjauš, ka ir cilvēki, kas piegādā šo internetā pasūtīto ēdienu, kas fasē šo ēdienu un preces lielveikalā, gatavo to restorānā, bet tie lielākoties ir cilvēki, kas brauc ar piebāztu sabiedrisko transportu, dzīvo daudzstāvu namos un ir mazāk atsaucīgi vakcinācijai.

Visi Kariņa un Pavļuta radītie ierobežojumi un lokdauna mēģinājumi rada tikai un vienīgi cita veida kontaktus un konfliktus, cita veida biznesu un biznesa pārsadali, cita veida komunikāciju, kas bieži ir daudz nedraudzīgāka no Covid–19 ierobežošanas viedokļa.

Ģimenes ārstiem, pateicoties Pavļutam, daudzkārt pieaudzis aizpildāmo dokumentu skaits un apjoms. Tas ir laiks, ko ģimenes ārsts būtu varējis veltīt pacientam. Visus pacientus ar kāsu vai muguras sāpēm tagad sūta diagnosticēt Covid–19, nevis ārstē. Pacients ar autobusu brauc vēl nodot Covid–19 analīzes, kaut vakcinēts. Laiks.

Un vēl laiku prasa, bet manus nodokļos samaksātos līdzekļus tērē bezgalīgas īsziņas par to, kā kāds asimptomātisks Covid–19 pacients ar autobusu braucis no Preiļiem uz Līvāniem. Lai izdzēstu sev nevajadzīgo informāciju no viedtālruņa un datora, dienā aiziet vairākas minūtes. Šie paziņojumi ir Veselības ministrijas rosības ilūzija.

Laiks. Laiks ir aksioma, ko mēs lāga nezinām bērnībā, atskārstam brieduma gados, bet skaudri izjūtam brīdī, kad apjaušam – laiks iztek. Pavļuts ikdienā man zog laiku. Es māku Pavļuta ierobežojumus apiet, bet viņš tik un tā man katru dienu nozog 8–12 minūtes. Nedēļā – stundu. Ģimenes ārstei dienā Pavļuts nozog papildus stundu (jau iepriekš birokrātija bija baisa un paņēma vismaz 2 stundas), gadā 33 darba dienas. Man labpatiktos dot terminu laika zagšanai – ļoti piemērots būtu jēdziens „pavļutizācija”.

Resursi

Cilvēka resursi nav bezgalīgi. Valdība uzskata, ka ārstam ir 8 stundas jāstrādā Covid–19 nodaļā galvu nepacēlušam, bet atlikušajā diennakts laikā jāpārliecina pacienti vakcinēties, par savu naudu jāiegādājas un jālasa žurnāli, grāmatas, interneta resursi, modernā interneta platformā jāpiedalās konferencēs un kongresos, jāizlasa simtiem lapaspušu dažādu muļķību, ko sasūta Veselības ministrija, Nacionālais veselības dienests, Veselības inspekcija un dučiem citu institūciju, no galvas jāiekaļ visi nepieciešamie likumi un normatīvie akti.

Diemžēl ārstam valdība maksā mazāk nekā sev vai Saeimas deputātam ar apšaubāmu izglītību. Šim ārstam kaut kur ir jādzīvo, kaut kas jāēd, jāatlicina laiks savai ģimenei, nedaudz kustībām svaigā gaisā, pavisam nedaudz – kultūrai un redzesloka plašināšanai. Bet tas, kurš dzīvo daudzstāvu nama dzīvoklī, saprot, ka laiku un resursus atņem arī namu pārvaldnieks, elektrības un interneta piegādātājs, santehniķis, mūrnieks un skursteņslauķis.

Ārstu biedrība savulaik pētīja ārstu laiku un resursus. Secinājumi bija skaudri – naktsmieram un atpūtai laika ir par maz, izdegšanas sindromam ir pilnvērtīgs substrāts, ko visvairāk nosaka Veselības ministrijas organizētā haotiskā un birokrātiskā veselības aprūpe, kas vērsta nevis uz pacienta veselību, bet papīru pildīšanu.

Slimnīcu un medicīnas iestāžu vadībās pēdējie ministri iecēluši galvenokārt cilvēkus bez medicīniskas izglītības, lielākoties – pat bez nojausmas par to, ko viņi vada. Lai piemērs ir Austrumu klīniskā universitāres slimnīca, ko vada automehāniķis. Ja Jūs parunāsiet ar Veselības ministrijas ierēdņiem, Jūs ātri sapratīsiet ministra uzstādījumu – mēs pret viņiem (politiķi, ierēdņi pret ārstiem).

Ministrija dara visu, lai no ārsta resursiem iespējami maz laika un koncentrēšanās spēju paliktu pacientam.

Manā rīcībā nav pietiekami daudz datu, bet šķiet, ka skolas bērnu testēšanas uzkraušana skolotāju pleciem nudien neveicina bērnu zināšanas. Skolotāja uzdevums būtu nodrošināt bērnam labu izglītību, nevis sekot testa ņemšanai vai maskai uz bērna sejas. Testēšana paņem savus 10–20% skolotāja laika un spēka resursu, un tas nodara proporcionālu kaitējumu bērna zināšanām. Ja kādam kaut kas nav saprotams – aizbrauciet tepat uz Igauniju, Somiju, Zviedriju – tur bērni netiek testēti un neviens viņiem maskas neprasa.

Maskas un vakcīnas vīrusu ierobežo attiecībā 1:100. Maskas bērniem ir kādas mums nezināmas personas daudzmiljonu iepirkums, milzu peļņa un, iespējams, „otkats” politiķiem.

Prasība visai klasei doties karantīnā viena bērna pozitīva testa gadījumā ir pilnīgi nepamatota. Bet ministri berzē rokas un sajūsmas pilnās balsīs stāsta, cik klašu viņiem izdevies nosūtīt mājsēdē.

Kāpēc Kariņš un Pavļuts tā izturas pret skolām un skolotājiem? Tā ir viņu personīgā – bagātu ļaužu pieredze. Turīgi cilvēki var iekārtot savus bērnus privātā skolā vai arī var noalgot skolotāju, viņi var atļauties, ka viens vecāks ir mājās ar bērniem un bērni mācās mājmācībā. Lielākai daļai Latvijas bērnu vecāku mājsēde nozīmē jau tā nelielo ienākumu kritumu, bieži – darba zaudējumu, bet bērniem – sliktākas sekmes un izaugsmes trūkumu. Bērni ar Covid–19 slimo tūkstoškārt vieglāk nekā veci mazkustīgi cilvēki ar blakusslimībām. Skolām ir jāstrādā. Jāatļauj bērniem būt bērniem. Izglītība ir jāsaņem klātienē. Tiešsaistes mācības nav tik labas kā klātienes, ļoti cieš bērnu socializēšanās prasmes.

Pavļuts zog bērniem zināšanas, tiesa, ne tik daudz kā pērn ar pilnu mājsēdi.
Un vēl – daži vārdi par bērnu vakcināciju. Latvijā ir daudz bērnu ar lieku svaru, mazkustīgi, ir bērni ar dažādām hroniskām slimībām. Es domāju, ka šiem bērniem vakcīnu vajadzētu nozīmēt pediatram, nevis kapelmeistaram.

Bailes

Šobrīd ir septembra beigas. Pirms mēneša Pavļuts ziņoja, ka pēc mēneša (tas ir šobrīd) veci cilvēki miršot kā mušas, runāja par nāves pļauju. Trešo vilni uzzīmēja kā cunami, kas aizslaucīs ne vien nevakcinētos, bet arī vakcinētos, kas nepietiekami klausīs ministru.

Es raudzījos ministra runu datorā, un viņš man uzzīmēja apokaliptisku ainu, un šajā ainā viņš ietvēra mani kā senioru vecumu sasniegušu cilvēku. Nebūtu mācījies medicīnu – no Pavļuta būtu sapratis, ka septembra beigas sagaidīšu zālei no apakšpuses.

Šausmu stāstā es uzzināju, ka vissliktākais, kas var būt –, ja mani apmeklē bērni vai mazbērni, vai vēl šausmīgāk – ka es braucu pie viņiem ciemos. No Pavļuta runas katram bija jāsaprot, ka bērni un mazbērni, kas nav vakcinēti pret Covid–19, satiekoties ar senioru, kļūst par vecmāmiņas vai vectētiņa bendi.

Es teiktu, ka vecmāmiņai un vectētiņam ir jābūt vakcinētiem. Un Veselības ministrijas uzdevums ir aizsargāt šos apdraudētos cilvēkus un vakcinēt viņus vispirms, nevis braukt vakcinēt uz krāmu tirgu vai sporta sacensībām. Joprojām mājās guloši veci cilvēki faktiski netiek vakcinēti.

Vecmāmiņa un vectētiņš vēlas satikt savus mazbērnus, un viņiem tie ir jāsatiek, tas ir jāizbauda, un tāpēc jāvakcinējas (vajadzības gadījumā arī ar trešo vakcīnu, bet to drīkst nozīmēt ģimenes ārsts, nevis kapelmeistars Pavļuts vai krievu valodas filologs Kariņš).

Tas ir pats lielākais murgs, ja sāk bērnus vainot vecmāmiņas nonāvēšanā. Nekad nevar zināt, no kā un kur vecmāmiņa dabūs vīrusu – no cita pircēja veikalā, cita pasažiera autobusā vai kaimiņa. Ja cilvēks ir vecs un vārgs, viņa imūnsistēmas jauda krītas, un viņš cieš ne tikai no mūsu koronavīrusa SARS-CoV-2, bet arī no citiem vīrusiem, kas jaunus ļaudis praktiski neapdraud.

Sabiedrības veselība attiecas uz visu cilvēku garīgo un fizisko veselību un sociālo labklājību. Šobrīd Veselības ministrija sabiedrības veselības principus bradā zemē. Fokusējoties tikai uz Covid–19, tiek ignorētas citas slimības, un tā ir pretruna ar sabiedrības veselību. Ne tik daudz klīniku un ambulatorisko medicīnas iestāžu darbības ierobežojumu dēļ, cik baiļu dēļ cilvēki pārstājuši veikt vēža skrīningu, mērīt asinsspiedienu, holesterīna un cukura līmeni asinīs, veikt kardiogrammu.

Cilvēki neapmeklē medicīnas iestādes, jo baidās tās apgrūtināt Covid–19 pandēmijas laikā vai baidās klīnikā iegūt vīrusu. Pat ar transmurālu infarktu cilvēks baidās izsaukt neatliekamo palīdzību, jo Pavļuts radījis iespaidu – visas neatliekamās palīdzības brigādes traucas pie Covid–19 slimniekiem. Vēžus, ko mēs nepamanījām šogad, mēs ielaistos gadījumos redzēsim nākamgad, kad pacientu dzīvildze būs īsāka. Pavļuta sētās bailes nozīmē pacientu smagas slimības un bailes no citām slimībām. Turklāt Pavļuts par baisu summu iegādājies intensīvās terapijas gultas Covid–19 pacientiem, bet neko nav darījis vēža zāļu apmaksai.

Katru dienu mūs turpina baidīt ar skaitļiem, ko ne Veselības ministrija, ne prese nespēj izskaidrot. Tā ir domāšana un darbība īstermiņā. Cilvēki kļūst apsēsti ar mirstības datiem kādas dienas vai mēneša ietvaros, salīdzina skaitļus ar citām valstīm, bet neviens ne ar pušplēstu vārdu nesaka, ka patiesībā katru dienu daudz vairāk cilvēku mirst ar sirds asinsvadu slimībām, vēzi, plaušu slimībām. Netiek analizētaarī mirstība visas pandēmijas ietvaros.

Vakcinācija

Es aicinu visus vakcinēties. Pats esmu vakcinējies, kaut man bija augsti antivielu skaitļi, – biju pārslimojis Covid–19 bez simptomiem.

Un tas par spīti tam, ka es pats esmu pārliecināts – dabiskā imunitāte pret Covid–19 ir jaudīgāka un ilglaicīgāka par vakcīnējoties gūto. No šī vīrusa veidojas laba dabiskā imunitāte. Cilvēki var atkārtoti inficēties un būt ar pozitīvu testu, bet ir ļoti maz gadījumu uz zemeslodes, kad kādam cilvēkam Covid–19 ir bijis un tas ir atkārtoti smagi saslimis.

Miljoniem cilvēku ir slimojuši Covid–19, bet atkārtota saslimšana nav ierasta lieta, tā ir reta. Ir pieejami dati par Izraēlu, kuros redzams — ja cilvēks ir saņēmis vakcīnu, viņam ir 6,7 reizes lielāks risks atkārtoti inficēties nekā tiem, kas ir bijuši inficēti ar pašu SARS-CoV-2 vīrusu. Kaut arī es zinu pretargumentus, man šķiet, ka jauniem cilvēkiem, kam ir augsts antivielu titrs, varētu dot sertifikātu bez vakcinācijas vai ļaut vakcinēties vienreiz.

Empīriski mēs šobrīd zinām, ka – ja cilvēkam ir bijusi Covid–19, imunitāte ir laba vismaz pusotru gadu. Par vakcīnu mums ir mazāk informācijas, jo tā parādījās tikai pērn decembrī. Ir pagājis mazliet vairāk kā pusgads, kopš mēs Latvijā vakcinējam cik necik plaši.

Mēs zinām, ka imunitāte ir itin laba sešus mēnešus. Diemžēl Latvijā joprojām agresīvi izturas pretcilvēkiem, kas ir simptomātiski vai asimptomātiski pārslimouši Covid–19 un nevakcinējas. Lielākoties viņiem ir laba imunitāte, labāka par to, kuru nodrošina vakcīna, vai kā minimums tikpat laba kā tiem, kuri nav slimojuši, bet kuri ir vakcinēti.

Daniel Pavļut, atņem Juhņēvičai rotaļlietu – vakcināciju, atdod to veselības centriem, slimnīcām un ģimenes ārstiem! Vakcīnas ir nopietni medikamenti, kas jānozīmē ārstam un jāsaņem medicīnas iestādē, nevis krāmu tirgū, kapu svētkos vai autobusā. Tikai nolaidīgās ministrijas rīcības dēļ ir vismaz 20% iespēja, ka vakcinēšana bijusi nepietiekama, jo ārpus medicīnas iestādēm vakcīnas nav saglabātas aukstumķēdē, nonākušas ultravioletos staros (saulē), neprecīzi dozētas.

Un tas nozīmē, ka ministra un Vakcinācijas biroja vadītājas dēļ zaudējumi ir vēl lielāki par visu antivakseru nodarīto kaitējumu, atrunājot cilvēkus no vakcinācijas.

Novērtē šo rakstu: