Zemesgrāmatas informācija rāda – pretēji deklārācijā ierakstītajam tiesnese tomēr nav pārdevusi dzīvokli pati sev
PIETIEK25.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas informācija apliecina: Rīgas apgabaltiesas tiesnese Irīna Jansone pretēji viņas valsts amatpersonas deklarācijā ierakstītajam tomēr nav dzīvokli Rīgā, Ruses ielā pārdevusi pati sev, - 45 000 eiro viņa saņēmusi no pilnīgi citas personas.
Pietiek jau informēja – tas var šķist absurds, bet Valsts ieņēmumu dienesta valsts amatpersonu deklarāciju publiskajā datu bāzē atrodamā Rīgas apgabaltiesneses Irīnas Jansones deklarācija ļauj tajā uzrādītos faktus izprast tikai vienā veidā – augstā amatpersona 2019. gadā ir pārdevusi dzīvokli... pati sev.
Kā rāda tiesneses I. Jansones amatpersonas deklarācija par 2018. gadu, viņa gadu beigusi ar trim deklarējamiem nekustamajiem īpašumiem – kopīpašumā esošu dzīvokli Rīgā, vēl vienu īpašumā esošu dzīvokli Rīgā un vēl vienu Carnikavā esošu īpašumu, kas apzīmēts kā „pārējie”.
2019. gadā viņas nekustamo īpašumu sarakstā notikušas būtiskas pārmaiņas, - tagad viņas lietošanā ir zeme un ēkas Carnikavas novadā, tur viņai kopīpašumā ir arī zeme, deklarācijā joprojām ir Rīgā kopīpašumā esošs dzīvoklis, bet īpašumā bijušā Rīgas dzīvokļa vietā nācis Ādažu novadā kopīpašumā esošs dzīvoklis.
Šīs pārmaiņas ir izsekojamas arī tiesneses deklarētajos darījumos: dzīvokli Rīgā, Ruses ielā viņa pārdevusi par 45 000 eiro, bet par dzīvokļa iegādi Ādažos veikusi pirmo iemaksu 10 000 eiro apmērā.
Taču jautājumus rada I. Jansones deklarētie 2019. gada ienākumi: ja ticēt deklarētajām ziņām, tad dzīvokli Ruses ielā viņa par 45 000 eiro ir pārdevusi... pati sev. „JANSONE IRĪNA, Ienākums no īpašuma pārdošanas 45000.00 EUR,” viņa uzrādījusi publiski pieejamajā amatpersonas deklarācijā kā vienu no deklarētajiem ienākumu avotiem.
Tomēr zemesgrāmatas informācija tagad skaidri apliecina, ka tā tomēr nav taisnība, - tiesnese nepilnus
Pietiek jau informēja, ka interesants ir arī tiesneses iegādātā Ādažu dzīvokļa cenas jautājums. 2018. gada beigās viņas deklarētās parādsaistības bijušas 31 419 eiro, bet nākamajā deklarācijā viņa norādījusi, ka 2019. gadā veikusi kredīta atmaksu 18 348 eiro apmērā, kā rezultātā gada beigās viņas parādsaistības bijušas tikai 10 275 eiro.
Taču jāņem vērā, ka 2019. gadā viņa kopīpašumā iegādājusies dzīvokli Ādažos, par kuru pirmā iemaksa bijusi 10 000 eiro (šī summa atbilst tai, ko tiesnesei uzdāvinājusi māte), bet dzīvokļa iegādei ņemts kredīts I. Jansones deklarācijā nav uzrādīts. Pat, ja kredītu būtu ņēmis tiesneses dzīvesbiedrs, vienalga, ņemot vērā, ka runa ir par kopīpašumu, kredītaistībām, visticamākais, vajadzētu attiekties uz visiem īpašniekiem, kas dzīvokli iegādājušies kopējā īpašumā.
Attiecībā uz šo nepilnus
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
