Iesaki rakstu: 
Šodien “Neatkarīgajā” Elitas Veidemanes un Rolanda Pētersona intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu. Tā nav tipiskā draudzīgā intervija, kur ilgā sarunā norunātais sakompilēts koncentrētā stāstījumā. Klāt nebiju, nezinu, bet šķiet, ka žurnālisti pēc dažām minūtēm tika izmesti laukā un nekas cits neatlika kā publicēt to, kas ir. Jautājumi tādi diezgan paprasti un brīžam necienīgi, bet rezultāts ir informatīvs.
Pats interesantākais šajā intervijā ir Egila Levita izpļāpāšanās par prezidenta medaļu piešķiršanas motivāciju. Kā zināms, Egila Levita medaļu, kas šogad tika pasniegta tikai nominācijā “Gandarījuma balva par neiekļūšanu 14. Saeimā”, saņēma Artis Pabriks, Jānis Bordāns, Juris Pūce un Artuss Kaimiņš (viņš gan nekandidēja).
Nedomāju, ka cilvēka iepriekšējā slava vai neslava publiskā telpā pati par sevi cilvēku svītro no atzinības kandidātu pulka. Taču Levits atklāja, ka “medaļa ir par divpusēju sadarbošanos”. Kā piemēri tika uzskaitīti konkrēti Artusa Kaimiņa virzīti priekšlikumi, kas “gāja caur viņa vadīto komisiju”.
Es nemēģinu pateikt, ka Kaimiņam vai kādam citam no leģendārās 13. Saeimas zvaigznēm nebija jādod šī neko nenozīmējošā medaļa. Varbūt es mēģinu pateikt, ka bija jādod arī Danielam Pavļutam. Bet ļausim prezidentam runāt, viena no viņa replikām pilnā garumā:
“Ar medaļu piešķiršanu nav saistīts personisks vērtējums. Te bija runa tikai par konkrētu sadarbību. Ar šo cilvēku palīdzību tika pieņemti likumi, kurus arī es atbalstīju. Un nevajag tur kaut ko interpretēt.”
Lai man prezidents piedod par interpretēšanu, bet es te nolasu tā: ir pasūtījums, ir izpildītājs – seko norēķins. Kad prezidents runā par “konkrētu sadarbību”, viņš taču saprot, ka sadarbība prasa divas puses, ne? Kas ar ko īsti sadarbojās? Vai es pareizi saprotu, ka deputāti un ministri izpilda prezidenta politiskās vēlmes un prezidents viņus atalgo? Tur droši vien jāvaicā konstitucionālo tiesību ekspertiem, kā tas īsti iet kopā ar mūsu valsts iekārtu. Kaut kā neatminos, ka deputāti politiski atbild prezidenta priekšā.
Vēl interesantāk ir apdomāt, ko nozīmē šo “medaļa kā norēķins par sadarbību” konceptu attiecināt uz Triju Zvaigžņu ordeņa izdāļāšanu kuram katram profesionālo pilngadību nupat sasniegušam žurnālistam. Cik labi, ka mums nu ir šī intervija! Turpmāk sarunās ar ordeņotajiem žurnālistiem varēs bez sarkšanas jautāt, par kuru konkrēto sadarbību medālis īsti ir dabūts.
Vienā ziņā Levitam ir vēl, kur augt. Anglijā viss notiek pavisam citā valūtā. Tur norēķini ar savējiem nenotiek vis ar kaut kādām šokolādes medaļām, bet ar lordu tituliem, kas ļauj uz mūžu kļūt par Lordu palātas locekli. Kad premjers atkāpjas, viņš vai viņa parasti izdāļā pa kādam šādam varas čekam. Tā kā tradīcijas britiem ir svēta lieta, tad ļoti iespējams, ka tas notiks arī tagad pēc 44 dienas valdījušas premjeres atkāpšanās.
Te gan jāatzīmē, ka premjers ir izpildvara un premjers var uzskatīt par nepieciešamu atalgot tos, kas ir palīdzējuši realizēt viņa politiku. Levits līdzīgi varētu piešķirt medaļas un diplomus sava biroja darbiniekiem un ne valsts pārvaldē strādājošajiem. Bet atalgot savus politiskos priekšniekus, jo viņus ir izdevies izkalpināt, - tas ir kaut kas jauns.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
