Žigli noplenderējam to, ko iepriekšējās paaudzes sataupījušas
Agnese Priede03.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Te nu tā ir – mežu zeme Latvija. Mežu zeme, kurā vecie meži sabrūkot un radot kaitēkļus un citu postu, oglekli tā īsteni spējot krāt tikai jaunaudzes un rātnās rindiņās sastādīti viena vecuma kociņi. Tieši aktīvi apsaimniekotos mežos bioloģiskā daudzveidība esot vislielākā. Štrunts par avotiem, kapiņiem, putniņiem, puķītēm – tās visas ir blēņas, jo ir taču jādzīvo.
Brīvās gaismas stundas pēc darba gribas izmantot gaisa elpošanai, jaunatklāšanai un pastaigām no mājām ne visai tālā apkārtnē. Izslēdzu datoru, paņemu fotoaparātu un esmu parasts cilvēks, kurš vienkārši grib svaigu gaisu un mežu. Šajās stundās mēģinu atrast valsts mežu, kur pastaigāt, jūtoties mežā. Mamma Daba taču aicina.
Bet kur iet, ja patiešām grib doties valsts mežos? Var jau laimēties, bet tas nav bieži. Es nerunāju par labiekārtotām, uzpucētām takām, kas domātas, lai pareizi virzītu svētdienīgus pilsētniekus un svaigā gaisa tīkotājus. Es runāju par parasto Latviju un parasto mežu. Turklāt, ja izdodas atrast mežu, kurā justies kā mežā, nākamajā gadā tur bieži vien sagaida jau pavisam cita aina. Acīm redzamais ir biedējošs, jo īpaši baiss ir šo pārmaiņu ātrums, kas nav samērojams ar dabiskas dabas atjaunošanās spēju.
Tāds nu tas izskatās – tipiskais mežs Latvijā. Teorētiski meža agrīnās stadijas arī ir mežs, un, protams, saprotu, ka Latvija nav viscauri rezervāts, un tam tā nevajag būt. Bet zudis samērs starp jauno un veco mežu. Ir stipri par daudz jauno mežu, kuriem turklāt, saglabājot šādu plēsīgu saimniekošanas pieeju, nekad neļaus kļūt veciem ar tur piederīgajiem elementiem un dzīvajām būtnēm, kurām nav citu māju, kur pārvākties. Šo draudīgo nepietiekamību nevar glābt sīkās atstātās koku skupsnas un daži saglabātie elementi.
Žigli noplenderējam to, ko iepriekšējās paaudzes sataupījušas. Neesmu oriģināla, to sakot. Jūs to dzirdat/lasāt jau vismaz simto reizi, vai ne? Un nekas nemainās, vai ne? Bet, jo dziļāk tas skar personiski, jo briesmīgāk tas šķiet. Tas, ko tagad piedzīvojam, ir grandiozas Latvijas pārmaiņas. Ar ilgtermiņa un reizēm pat neatgriezenisku negatīvu ietekmi uz dabas vidi un cilvēku dzīves kvalitāti.
Kādreiz tiem, kuri dzīvos pēc mums, tas maksās dārgi. Pamatīgi sabūvēto meža ceļu tīkls ir garants, ka tāda ir Latvijas mežiem lemtā nākotne. Ja vien nenotiks brīnumains klikšķis jeb attapšanās kaut kur tur augšā.
Starp citu, nav brīnums, ka apmeklētāju slodze uz dabas takām un aizsargājamām dabas teritorijām pēdējā laikā ārkārtīgi pieaug. Tas nav tikai pandēmijas dēļ. Tas ir arī tāpēc, ka daudzos apvidos vienkārši nav vairs, kur iet. Ja vien nav laimējies dzīvot lielākā aizsargājamā mežu teritorijā vai vismaz tādas teritorijas tuvumā, vai jūras piekrastē, kur vismaz pagaidām šādi nedrīkst izrīkoties. Vai arī jābūt mierā ar soļošanu pa augsti uzbērtu koksnes izvešanas ceļu, veroties uz kailcirtēm, vai jābauda svaigais gaiss, laužoties cauri jaunaudzēm.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
