Ziņojums par kriminālprocesā iesaistīto amatpersonu prettiesisko rīcību

Kriminālprocesa likuma 26. pantā ir uzskaitītas amatpersonas, kuras valsts vārdā ir tiesīgas veikt kriminālprocesu, šādas pilnvaras cita starpā piešķirot procesa virzītājam un izmeklēšanas tiesnesim.

Visām kriminālprocesā iesaistītajām amatpersonām, tai skaitā, izmeklētājam kā procesa virzītājam un izmeklēšanas tiesnesim, veicot kādas darbības kriminālprocesā, ir jārīkojas atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē kriminālprocesā iesaistīto amatpersonu darbību, kā arī jācenšas nodrošināt tādu kriminālprocesa kārtību, kas panāk krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Turklāt kriminālprocesā iesaistītajām amatpersonām ir saistoši Kriminālprocesa likumā noteiktie  kriminālprocesa pamatprincipi, tai skaitā, Kriminālprocesa likuma 15. pants, atbilstoši kuram ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. 

Izmeklētājs kā procesa virzītājs uzsāk kriminālprocesu, veic izmeklēšanas darbības, lai noskaidrotu, vai noticis noziedzīgs nodarījums, kā arī ir tiesīgs pieņemt jebkuru procesuālo lēmumu un veikt jebkuru procesuālo darbību vai uzdot tās veikšanu izmeklēšanas grupas dalībniekam vai procesuālo uzdevumu izpildītājam.

Kā skaidrots juridiskajā literatūrā, mūsdienu kriminālprocesā Latvijā izmeklētājs nenoliedzami ir būtisks kriminālprocesa piemērotājs un subjekts, no kura lielā mērā atkarīga kriminālprocesa mērķa sasniegšana. Kā par kriminālprocesu tā sākumposmā atbildīgais viņš “liek pamatus” tālākai kriminālprocesa virzībai un zināmā veidā nosaka tās rezultātu[1].

Tomēr, vadoties no personīgiem novērojumiem, secināms, ka kriminālprocesā iesaistīto amatpersonu darbībā, un jo īpaši – izmeklētāju darbībā, ir saskatāmas pazīmes, kas liek apšaubīt to veikto procesuālo darbību tiesiskumu.

Analizējot kriminālprocesā iesaistīto amatpersonu darbībā saskatāmo pazīmju kopumu dažādos kriminālprocesos, secināms, ka faktiski kriminālprocesā iesaistītās amatpersonas veic prettiesiskas darbības, darbojoties bezkontroles apstākļos un savā starpā sadarbojoties veidā, kas ir pretējs Kriminālprocesa likuma mērķim.

[1.] Apstākļi, kas liecina par izmeklētāju Kristinas Afanasjevas, Mihaila Semjonova, Jevgenija Semjonova, Egitas Stāmures, Pāvela Smirnova un Irinas Kazakovas prettiesisku rīcību.

[1.1.] Kristina Afanasjeva sadarbībā ar operatīvajiem darbiniekiem, piemēram, Mihailu Semjonovu (Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1. biroja 3. nodaļa), Jevgeniju Semjonovu (Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļa), Egitu Stāmuri (Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļa), Pāvelu Smirnovu (Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļa), Irinu Kazakovu (Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļa), izmantojot ziņotāju, narkotisko vielu biznesa pārvaldītāju, piegādātāju un realizētāju Borisu Lesiņu, kā arī izmantojot citas personas, organizē narkotiku biznesu.

[1.2.] Novērojamas tendences, kas apliecina, ka izmeklētāji, prettiesiski izmantojot savas Kriminālprocesa likumā noteiktās pilnvaras, veic darbības, kas ir vērstas uz kriminālprocesa ierosināšanu bez tiesiska pamata, tai skaitā, “safabricējot” ziņas, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā arī “safabricējot” iegūstamos pierādījumus, kas dod pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības.

[1.3.] Novērojams, ka izmeklētāji veic zādzību, par kuras izdarīšanu vainu cenšas “uzvelt” personai, kura zādzību nav veikusi, pret personu ierosinot fiktīvu kriminālprocesu.

Kā piemēram, izmeklētāja K. Afanasjeva sadarbībā ar M. Semjonovu un citām šajā organizētajā grupā ietilpstošajām personām “safabricējot” ziņas un pierādījumus, ierosināja fiktīvu kriminālprocesu (Nr. XXX) pret personu, kura nebija iesaistīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Šī kriminālprocesa ietvaros kā galvenais liecinieks tika norādīts M. Semjonovs, kurš sastādīja ziņojumu par to, ka ir izstrādājis personu operatīvās lietas ietvaros, ziņojumā norādot, ka pats redzējis notikuma apstākļus, sīki un detalizēti tos aprakstot. Savukārt tikai tiesas sēdes laikā, kad pratināšanas laikā aizstāvība M. Semjonovam uzdeva padziļinātus jautājumus, tika noskaidrots, ka pats M. Semjonovs nekādus notikuma apstākļus vispār nav redzējis, jo konkrētajā laikā atradies citā vietā, savukārt M. Semjonovs ziņojumā norādījis to, ko kāds M. Semjonovam ir atstāstījis.

Konkrētā kriminālprocesa ietvaros arī kāda cita persona bija spiesta sniegt nepatiesas liecības. Un proti, K. Afanasjeva un M. Semjonovs, izmantojot to, ka pret konkrēto personu ierosināti vairāki kriminālprocesi, apsolīja personai, ka attiecīgie kriminālprocesi tiks izbeigti, ja persona konkrētā kriminālprocesa ietvaros sniegs “pareizās” liecības. Persona piekrita šādiem nosacījumiem un parakstīja policijas darbinieku sagatavotās “pareizās” liecības, tās pat neizlasot, turklāt tās tika sagatavotas, personai nepārvaldot valsts valodu.

Konkrētā kriminālprocesa ietvaros tiesas sēdē personai tās sniegtās liecības tika nolasītas un iztulkotas, bet persona paziņoja, ka attiecīgās liecības nav sniegusi – liecības esot sagatavojusi izmeklētāja (K. Afanasjeva), liekot personai tās parakstīt, turklāt persona norādīja, ka nepazīst personas, kuras pieminētas liecībās, un norādīja, ka no liecībām atsakās.

Saņemot šādu informāciju, tiesai uz šo informāciju bija jāreaģē, veicot kādas darbības, lai noskaidrotu personas norādītos apstākļus, tomēr tiesa nekādas darbības neveica. Minētais izskaidrojams ar to, ka konkrētā tiesnese, kura izskatīja krimināllietu, bija “lojāla” izmeklēšanai, kas savukārt ir saistāms ar to, ka tiesneses vīrs ir Valsts policijas darbinieks, kā arī izmeklētāja K. Afanasjeva, izmantojot sev pazīstamus kontaktus, caur Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāju I. Krēvicu uzmeklēja konkrēto “pareizo” tiesnesi.

[1.4.] Pret personu ierosināta fiktīva kriminālprocesa ietvaros 2016. gada 25. augustā M. Semjonovs veica kratīšanu, personai nozogot 22 500,00 EUR. Fiktīvā kriminālprocesa ietvaros persona tika padarīta par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kurā nav neviena pierādījuma, izņemot policijas darbinieku nepatiesos ziņojumus.

Par M. Semjonova veiktajām prettiesiskajām darbībām tika ierosināts (ar lielām grūtībām) kriminālprocess Nr. 11095171416. Par šiem apstākļiem ir iespējams pārliecināties, izprasot kriminālprocesa materiālus. Vienlaikus konkrētais kriminālprocess netiek “virzīts”, lai slēptu policijas darbinieku izdarītā noziedzīga nodarījuma pēdas.

[1.5.] Tāpat arī izmeklētāji M. Semjonovs un K. Afanasjeva, sadarbojoties ar citiem savas organizētās grupas dalībniekiem, vairākkārt ir zaguši operatīvos naudas līdzekļus, kurus valsts piešķīrusi operatīvajiem eksperimentiem, šo “operatīvo naudu” sadalot starp šiem policijas darbiniekiem, savukārt zādzības faktu “piešujot” nesaistītām personām, tas ir, “safabricējot” ziņas, kas dod pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības.

Protams, vairākas tiesu instances, izskatot šādu “safabricētu” krimināllietu par zādzību, konkrēto apsūdzēto personu attaisnoja, netieši norādot, ka lieta ir “safabricēta”.

Par šiem apstākļiem ir iespējams pārliecināties, pārbaudot visas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1. biroja 3. nodaļas krimināllietas, kurās ir iesaistīti minētie izmeklētāji – M. Semjonovs un K. Afanasjeva.  

Minētos faktus cita starpā apstiprina “Ādamsona failos” norādītā informācija:“2020. gada 7. jūnijā notika tikšanās ar informācijas avotu. Tikšanās laikā informācijas avots sniedza vispārējas ziņas par procesiem Valsts policijā. Pēc informācijas avota vārdiem, nesen runāja ar vienu savu kontaktu, kurš pastāstīja, ka tik bēdīga situācija Valsts policijā nekad nav bijusi. Daudzi Valsts policijas darbinieki paši veido noziedzīgas shēmas – piemēram, kontrabandas shēmas, narkotiku tirdzniecības shēmas, zādzību shēmas. Iesaista noziegumu īstenošanā savus informācijas avotus, aģentus, kontaktus un pelna no noziedzīgām shēmām. Daudzi darbinieki iesaistīti noziegumu modelēšanā, naudas izspiešanas shēmās” (L. Indriķis, Ādamsona faili, 2021, 179. lpp.).

Jāpiebilst, ka izmeklētāji M. Semjonovs un K. Afanasjeva pēc konkrētās krimināllietas neveiksmīgā iznākuma centās kaitēt konkrētās attaisnotās personas aizstāvjiem, Valsts policijā, izmeklēšanas tiesnešu vidū un sabiedrībā par aizstāvjiem izplatot nepatiesas ziņas.

[1.6.] Uz to, ka izmeklētāji naudu iegūst noziedzīgā ceļā, izmantojot savu dienesta stāvokli, cita starpā norāda arī sekojoši apstākļi. 2020. gadā pēc konkrēta pasūtījuma izpildes, izmeklētājiem veicot vērienīgus pasākumus pret dažādām personām, tajā skaitā aizstāvjiem un apsūdzētā ģimenes locekļiem, K. Afanasjeva ieguva 10 000 EUR, kurus gan savā valsts amatpersonas deklarācijā norādīja kā laimestu “Latloto”. K. Afansajeva iegādājās ļoti vērtīgu zemesgabalu un uzbūvēja uz tā ēku, daļu no naudas ieguldot skaidrā naudā. Savukārt J. Semjonovs tika pie vairākiem nekustamajiem īpašumiem gan Jūrmalā, gan citviet Latvijā, jaunām mašīnām un citiem labumiem.

[1.7.] Vienlaikus uzmanība pievēršama arī izmeklētājai Irinai Kazakovai (Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļa), kuras uzvedība un manieres līdzinās padomju varas policistei, tas ir – persona tiek fiziski ietekmēta, lai panāktu kriminālprocesā vēlamo rezultātu, neiedziļinoties, vai izmeklētājas “vēlamais rezultāts” atbilst patiesībai.

Kā piemēram, kāda kriminālprocesa (Nr. XXX) ietvaros izmeklētāja I. Kazakova izsauca liecinieku liecību sniegšanai, norādot, ka lieciniekam ir jāliecina par to, ka kāda persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Liecinieks izmeklētājai norādīja, ka konkrēto personu nepazīst un ka nesniegs nepatiesu liecību, uz ko izmeklētāja atbildēja: “Padomā labi, citādi tev pašam būs sliktāk!” Protams, “liecinieks” atteicās parakstīt liecību. Tomēr pēc neilga laika “liecinieks” tika atkārtoti izsaukts uz liecību sniegšanu, tomēr šoreiz “liecinieku” policijas iecirknī sagaidīja ne tikai izmeklētāja I. Kazakova, bet arī 8 specvienības darbinieki, kuri lauza rokas un noņēma sviedru paraugus, I. Kazakovai piebilstot: “Es taču tev teicu, ka tev būs sliktāk!” Šīs darbības ir nofilmētas un, iespējams, tiks publicētas. Turklāt, tā kā “liecinieks” atteicās parakstīt jau iepriekš I. Kazakovas sagatavoto liecību, persona no liecinieka statusa kļuva par apsūdzēto vairākos noziedzīgos nodarījumos, kurus nav izdarījusi.

[1.8.] Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļas izmeklētāji arī aizstāvībai ir izteikuši draudus, norādot – ja konkrētām personām tiks nodrošināta aizstāvība, aizstāvji tiks “iznīcināti”. Šo draudu ietvaros izmeklētāji ne tikai mēģināja ietekmēt aizstāvību, bet arī veica uzbrukumu, iekļūstot aizstāvja mājās, “inscinējot” zādzību. Tāpat arī izmeklētāji turpināja “safabricēt” ziņas un pierādījumus, lai nepieciešamības gadījumā – personai vai aizstāvībai nepakļaujoties izmeklētāju “norādēm”, izmeklētājiem vēlāk būtu iespējams pret personu ierosināt fiktīvu kriminālprocesu.

[1.9.] Tāpat novērojama Valsts policijas “biznesa attīstība” noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā. 2020. gada vidū izmeklētājas K. Afanasjeva un I. Kazakova (I. Zavolška) pret personu ierosināja procesu par it kā noziedzīgi iegūtu mantu (galvenie ziņotāji brāļi Semjonovi un K. Afanasjevas vīrs Romāns), personai piederošu transportlīdzekli izsludinot starptautiskā meklēšanā kā zagtu un to arestējot.

Transportlīdzeklis nav zagts. Jautājums rodas par to, ja man pieder automašīna un esmu tās īpašnieks un turētājs, tad kā es varu nozagt sev piederošu transportlīdzekli? Izrādās, ka varu. Pēc neilga laika tiek saņemts zvans no cilvēka, kurš paziņo, ka viņam ir zināms, ka transportlīdzeklis ir arestēts, ka par attiecīgu summu šo jautājumu var atrisināt. Ļoti labi, minētā informācija tika nodota attiecīgajai institūcijai. Turklāt veic dienesta viltojumu, falsificējot pierādījumus. Bet šajos laikos valda visatļautība no struktūru puses, tiesiskais nihilims.

[1.10.] Vienlaikus norādāms uz tiesiski absurdu situāciju, kura konstatējama tiesu sistēmas ietvaros – un proti, bijusī izmeklētāja Egita Stāmure (Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļa priekšnieka vietniece) šobrīd strādā Ekonomisko lietu tiesā par tiesneša palīgu. Kā zināms, faktiski tieši tiesnešu palīgi sagatavo tiesu nolēmumus, līdz ar ko secināms, ka Ekonomisko lietu tiesas tiesneša palīgs Egita Stāmure izskata savas bijušās darba vietas pieņemto lēmumu pamatotību (pēc Krimināllikuma 195. panta). Ievērojot to, ka tiesneša palīgs E. Stāmure iepriekš ir strādājusi par Kriminālpolicijas pārvaldes 2. biroja 2. nodaļa priekšnieka vietnieci, ir saskatāms interešu konflikts tiesneša palīga pienākumu izpildē, turklāt ļoti iespējams, ka E. Stāmure savu tiesneša palīga amatu izmanto organizētās noziedzības vajadzībām, ietekmējot tiesas nolēmumu, lai “piesegtu” iepriekš minēto izmeklētāju prettiesiskās darbības. Šie apsvērumi dod pamatu saskatīt Valsts policijas amatpersonu organizētās grupas shēmu, atņemot personām īpašumu, lai pēc tam personām pieprasītu kukuli vai personas ietekmētu kā citādi.

[2.] Apstākļi, kas liek apšaubīt izmeklēšanas tiesneses Vitas Puškundzes rīcības tiesiskumu, kā arī apliecina iespējamo tiesneses iesaisti izmeklētāju prettiesiskajās darbībās.

[2.1.] Kā to paredz Kriminālprocesa likuma 180. panta pirmā daļa, kratīšanu var izdarīt ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Kā to nosaka Kriminālprocesa likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkts, izmeklēšanā izmeklēšanas tiesnesim ir pienākums likumā paredzētajos gadījumos lemt par piespiedu līdzekļa piemērošanu, no kā izriet, ka izmeklēšanas tiesnesis lemj arī par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu.

Izmeklētājiem ir labi zināms, ka gadījumā, kad jautājuma izlemšana nonāk pie izmeklēšanas tiesneses V. Puškundzes, izmeklētājs saņems “nepieciešamo” lēmumu, jo izmeklēšanas tiesnese kriminālprocesa lietas materiālus nelasa, lietas apstākļos neiedziļinās un kratīšanas pamatotību nevērtē, bet, izsniedzot lēmumu, paļaujas policijas darbiniekiem “uz vārda”. Izmeklēšanas tiesnese V. Puškundze attiecīgā sabiedrībā ir pazīstama un tiek dēvēta par “policijas tiesnesi”, jo jebkurā laikā pieņem izmeklētājam vai prokuroram “labvēlīgu” lēmumu, piemēram, gan lēmumu par kratīšanas izdarīšanu, gan lēmumu par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu.

Kā piemēram, izmeklēšanas tiesnese V. Puškundze 2020. gada 2. novembrī kriminālprocesa (Nr. XXX) ietvaros ir pieņēmusi lēmumus par kratīšanas izdarīšanu personas dzīvesvietā, trešo personu dzīvesvietās un juridiskās personas juridiskajā adresē, kur pati persona nedzīvo. Kā vēlāk tika noskaidrots, konkrētais kriminālprocess bija falsificēts. Fakts, ka izmeklēšanas tiesnese minētos lēmumus par kratīšanas izdarīšanu pieņēma falsificēta kriminālprocesa ietvaros, apliecina to, ka izmeklēšanas tiesnese, pieņemot lēmumu, vispār nevērtē faktiskos lietas apstākļus, padziļināti nevērtē, vai kratīšanas izdarīšanai pastāv objektīvs pamatojums, bet savu lēmumu pieņem, tikai balstoties uz izmeklētāja norādītajiem apstākļiem.

Savukārt izmeklētāji kuri konkrēto kriminālprocesu ierosināja bez tiesiska pamata, “safabricējot” ziņas, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, zināja, ka izmeklēšanas tiesnese V. Puškundze pieņems lēmumu par kratīšanas izdarīšanu izmeklētājiem vajadzīgajās adresēs, jo, kā jau izmeklētājiem zināms, tiesnese padziļināti nevērtē apstākļus un kratīšanas izdarīšanas pamatotību.

Tiesu sistēmai ir jārada drošības sajūta, pārliecība, ka ikvienam valstī ir iespēja aizstāvēt savas tiesības un ka netiks pieļauta krāpšanās uz taisnīguma rēķina.[2] Augstāk minētā izmeklētāju un izmeklēšanas tiesneša darbība nav tiesiski pamatota, un grauj sabiedrības uzticību demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem.

Turklāt šāda konstanta faktisko lietas apstākļu nevērtēšana, kā arī kratīšanas objektīvā pamatojuma neizvērtēšana (no izmeklēšanas tiesneša puses) liecina par izmeklētāju un izmeklēšanas tiesneša iespējamo sadarbību, kriminālprocesā iesaistītajām amatpersonām darbojoties noziedzīga organizēta grupējuma ietvaros.

Tāpat arī novērojams, ka izmeklēšanas tiesnese V. Puškundze, tiesas sēdes laikā, izskatot drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, lieto viedtālruni un sarakstās tajā, tādējādi radot priekšstatu un faktiski arī apstiprinot to, ka tiesnese neiedziļinās ne aizdomās turētā, ne aizstāvības teiktajā, padziļināti nevērtējot drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas pamatotību, virspusēji paļaujoties uz izmeklētāja ierosinājumā norādīto informāciju.

[2.2.] Papildus jānorāda uz apstākļiem, kas raisa pamatotas šaubas par iepriekš minētajā kriminālprocesā iesaistīto amatpersonu darbības tiesiskumu. Un proti, minētajā falsificētajā kriminālprocesā Nr. XXX procesa virzītāja bija izmeklētāja Egita Stāmure, kura uz darbinieku sniegtā viedokļa (“Prokurores mājā visu laiku ir aizvērtas žalūzijas, tātad tajā ir atrodamas viņiem interesējošās mantas”) pamata veica apzinātas darbības arī pret prokurori. Kratīšanas laikā prokurorei tika izņemts dators, jo izmeklētājai E. Stāmurei interesēja informācija par klientiem, kas atradās prokurores darba datorā. E. Stāmure atbalstu šo darbību veikšanai saņēma no A. Sozinova un A. Ruka, kas ir A. Sozinova “ieliktenis”. Šo faktu apstiprina vēl vismaz pieci citi kriminālprocesi, kuros ir skaidri redzams, ka A. Ruks, būdams slepenās nodaļas izmeklētājs, sagatavoja A. Sozinovam visus lēmumus, savukārt E. Stāmure kā procesa virzītāja tos izpildīja.

Minētie apstākļi liek secināt, ka Valsts policija, izmantojot dienesta stāvokli un savstarpēju pazīšanos, var bez tiesiska pamata, bet tomēr “likumiskā ceļā” iejaukties amatpersonu un citu personu privātajā dzīvē. Iespējams, ka policijas darbinieki veido slepenu datu bāzi, tajā ietverot personas, pret kurām nepieciešamības gadījumā var uzsākt safabricētus kriminālprocesus.

[2.3.] Tāpat arī kāda cita aktīva kriminālprocesa (Nr. XXX) ietvaros ir saskatāma izmeklēšanas tiesneses V. Puškundzes rīcība, kas ir vērtējama kā tiesiski absurda un pretēja cilvēktiesībām. Konkrētā kriminālprocesa ietvaros izmeklēšanas tiesnese aizdomās turētajam piemērojusi visstingrāko drošības līdzekli apcietinājumu (un vēlāk, drošības līdzekli pārskatot, to atstājusi spēkā), lai arī aizdomās turētā veselības stāvoklis ir kritisks un pastāv medicīniskas indikācijas, kas norāda uz to, ka aizdomās turētajam nav iespējams nodrošināt pietiekamu un kvalitatīvu aprūpi, atrodoties ieslodzījuma vietā vai Latvijas Cietumu slimnīcā. Tāpat izmeklēšanas tiesnese vispār nevērtē aizdomās turētā un aizstāvības paustos iebildumus, kas dod pamatu uzskatīt, ka tiesnese sadarbojas ar izmeklētāju un prokurori, un kādā veidā ir tieši ieinteresēta krimināllietas iznākumā.

Tāpat norādāms, ka konkrētā kriminālprocesa ietvaros drošības līdzeklis apcietinājums aizdomās turētajam tika piemērots Kriminālprocesa likuma 274. panta otrās daļas kārtībā, jo ierosinājuma izskatīšanas laikā pēc smagas operācijas aizdomās turētais atradās reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā. Izmeklēšanas tiesnese V. Puškundze, piemērojot drošības līdzekli apcietinājumu, pat neuzskatīja par nepieciešamu uzklausīt aizdomās turētā viedokli, jo jau bez šī viedokļa bija vienojusies ar procesa virzītāju par ierosinājuma apmierināšanu.

Pēc drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas, kontrole pār apcietinājuma piemērošanu tika pārdalīta izmeklēšanas tiesnesei V. Vjaterei, kura pirmstiesas izmeklēšanā saskatīja būtiskus pārkāpumus. Savukārt izmeklētāja, paredzot, ka izmeklēšanas tiesnese V. Vjatere atcels aizdomās turētajam piemēroto drošības līdzekli apcietinājumu, “vienojās” ar izmeklēšanas tiesnesi V. Puškundzi par to, ka V. Puškundze pārņems lietu savā lietvedībā un paturēs aizdomās turēto apcietinājumā tik ilgi, cik nepieciešams – lai ierobežotu aizdomās turētā iespēju saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību un ārstēšanos, ko aizdomās turētais saņemtu, ja atrastos  ārpus ieslodzījuma.

Tāpat arī saistībā ar konkrēto kriminālprocesu ir saskatāmas pretlikumīgas, pret aizdomās turēto vērstas darbības ieslodzījuma vietā, kur aizdomās turētais tika ievietots. Un proti, Latvijas Cietumu slimnīcā tika veiktas darbības, lai pasliktinātu aizdomās turētā veselības stāvokli, tai skaitā – aizdomās turētajam dodot nepareizus medikamentus, aizdomās turētā veselības stāvokli novedot līdz kritiskam stāvoklim, kā rezultātā saukts Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Tieši apcietinājumā atrašanās dēļ aizdomās turētā veselības stāvoklis un funkcionēšanas spējas ir novestas līdz smagai invaliditātei.

[3.] Visi iepriekš aprakstītie apstākļi un fakti to savstarpējā sakarībā liek secināt, ka iepriekš minētie izmeklētāji savtīgos nolūkos darbojas organizētā noziedzīgā grupējumā, prettiesiski izmantojot savas Kriminālprocesa likumā noteiktās pilnvaras.

Izmeklētāji “safabricē” ziņas, kas dod pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības, izmanto savstarpējo pazīšanos un sadarbojas savā starpā un sadarbojas arī ar citām kriminālprocesā iesaistītām amatpersonām, tai skaitā, izmeklēšanas tiesnesi, lai savtīgos un prettiesiskos nolūkos panāktu sev vēlamo (vai kādam citam vēlamu) rezultātu konkrētā procesuālā darbībā kriminālprocesa ietvaros vai pat panāktu sev vēlamu (vai kādam citam vēlamu) krimināllietas gala rezultātu. Faktiski kriminālprocesā iesaistītās amatpersonas veic prettiesiskas darbības, izmantojot savu dienesta stāvokļa aizsegu. Pilnvaras, kādas minētajām amatpersonām piešķirtas ar Kriminālprocesa likumu, minētajām amatpersonām ļauj “likumiskā ceļā” panākt nepieciešamo rezultātu, un šajā iesniegumā aprakstītie apstākļi liek secināt, ka amatpersonas darbojas bezkontroles apstākļos. Šāda valsts amatpersonu rīcība grauj sabiedrības uzticēšanos valsts varai, īpaši vadoties no apstākļa, ka tieši izmeklētājs “liek pamatus” kriminālprocesa virzībai un zināmā veidā nosaka tā rezultātu.

Lūdzu padziļināti pārbaudīt šajā iesniegumā norādītos apstākļus, iesniegumā norādītajām personām saistībā ar pieļautajiem pārkāpumiem piemērojot disciplināratbildību vai kriminālatbildību, kā arī veicot preventīvas darbības, lai valsts tiesību sargājošo iestāžu sistēmā šādas pretlikumīgas darbības nebūtu iespējams veikt.

Ievērojot iespējamo apdraudējumu no valsts amatpersonu puses, kas varētu rasties, zinot manu personību, vēlos palikt anonīms.

[1] Meikališa Ā. Izmeklētāja darbības uzraudzība. Jurista Vārds, 12.01.2021., Nr. 2 (1164), 29.-31.lpp.

[2] Gailīte, D., Vēlreiz par tiesu varas efektivitāti un tiesnešu ētiku. Jurista Vārds, 08.05.2018., Nr. 19 (1025). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/272662-velreiz-par-tiesu-varas-efektivitati-un-tiesnesu-etiku/

Novērtē šo rakstu: