Iesaki rakstu: 
Pietiek rīcībā nonākusi apjomīga Zatlera reformu partijas biedru elektroniskā pasta sarakste. Publicējam vienu no vēstulēm, ko rakstījis kāds partijas ierindas biedrs – pagātnē pazīstams sabiedriskais darbinieks.
Varbūt tādu kā mēs laiks ir pagājis? Es vispār eju ko darīt vien tad, ja redzu savu nišu un to, ka tas darbs kādam jāizdara. Laika jau nav.
Nekad nebiju nevienā partijā, tikai tautas kustībā. Tagad aizgāju dibināt, jo man pateica, ka zvanīja Zatlers un prasīja, vai grib strādāt kopā. Aizgāju, jo vēl cerēju būt noderīgs - ir lietas, kur milzīga pieredze un zinu, ko darīt, lai uzlabotu lietas.
Es nekad nebūtu piedalījies dibināšanā, ja zinājis, ka visu lietu kārtotāji tik savādi rīkosies. Man vienkārši nav laika pa tukšo darboties, arī riebjas. Bet! Es arī redzēju tik labus, domājošus cilvēkus, varbūt tā vēl var pārtapt adekvātā partijā no faktiski jau tikai tādas zibenīgas iniciatīvas, varbūt viņi citādi arī nevarēja un paļāvās tikai uz tiem, kas bija šo kancelejas jauniešu tuvākās aprindas. Bija taču milzīgs ātrums.
Ko? Varbūt atrodas kāds, kurš var likt sevī ieklausīties. Kāds, kuru viņi respektē. Bet man nav informācijas, kurš tas ir. Zatlers respektē savu sievu, varbūt ar viņu tad arī vajag runāt. Bet es viņus galīgi nepazīstu. Neko nezinu.
Bet, kad esmu uzrunājis Zatleru pieņemšanās, viņa sieva trīs reizes man aizrādījusi, ka te neesot īstā vieta apcerēt problēmas. Patiesībā nekad neviens cits cilvēks man nav aizrādījis, kā uzvesties, lai gan esmu ticies arī ar princesēm un karalienēm, prezidentu sievām, un viņas ir mani uzklausījušas un uzdevušas jautājumus.
Tādas, lūk, kolīzijas. Tā ka es te nederu. Patiesībā es nekad ne ar vienu neesmu šīs lietas apspriedis, nezinu, kāpēc tā jums te esmu uzklupis ar savām otkroveņijām. Tiešām mums kaut kāda cilvēcīga kopa salasījusies pilnīgi nejauši, ne? Lai gan droši vien jau ir arī savi iesūtītie ziņotāji centram. Runāt vajag, bet es jau tikai drīkstu runāt par sevi personīgi.
Tāpēc būtiski, lai tiktu izveidots tāds politbirojs, politiskā komiteja - kas nemaz nav valde (ja to nevar apvienot), tāpēc es to piedāvāju tikšanās reizē, pie tam vēl labs psihologs. Politiskā komiteja ir politikā pieredzējušu cilvēku grupa, kuri saprot, kā jārīkojas, lai neizgāztos, un psihologs ir persona, kurš arī līdzdalīgs, jo viņš sapratīs, kā jārunā, lai neaizvainotu, neprovocētu auditoriju.
Politiskā komiteja arī sapratīs, kam cilvēki nav gatavi bez nopietna iepriekšēja skaidrošanas darba. Vai tā nav? Laikā, kad vajadzēja skaidrot par vajadzību iesaistīt nelatviešus, kas notika? Viņi palaida no valdes pavisam citu minoritāšu interešu propagandu. Man nekas nav pret seksuālu minoritāšu tiesībām, bet viņu ir 10%, kamēr nelatviešu ir pāri par 40%.
Ražuku pēkšņi valdē ņemt atteicās - dibināšanas priekšvakarā, lai gan paši jūlija sākumā uzaicināja "kopā strādāt" ar mazākumtautību problēmām, jo esot" bijušais", bet Olšteinu turpat nākamajā dienā aicināja ievēlēt par katru cenu. Sarakstā to pašu Ražuku ielika aiz mazpazīstamiem cilvēkiem, kuri galīgi sevi nekur nebija apliecinājuši. Es vispār brīnos, ka viņu ievēlēja.
Daudzu zinošu cilvēku piedāvājumus, ar 25 gadu pieredzi cilvēktiesībās, nāciju tiesībās, medicīnā, žurnālistikā programmai nekādi nevarēja laikus apspriest, jo no mums tika slēpti programmas uzmetumi. Nu tas taču ir nenormāli. Lai no kā slēptu, bet kaut kādas meitenes no Zatlera kancelejas pat tik neorientējas cilvēkos, ka slēpj darba materiālus no sabiedrībā zināmiem, stabiliem cilvēkiem, uzvedas kā bērnudārzā. Tā arī viņi turpināja nereaģēt uz smieklīgām un kaitīgām pozīcijām programmā. Bailīgums, nerēķināšanās ar resursiem, kas slēpjas pieredzējušos cilvēkos, vēlme visu kontrolēt līdz absurdam, līdz necieņai. Tāds mans iespaids.
Tā nedrīkst, tā jau nav partiju, bet kliķu taktika. Lūk, tas gan diskutējams. Un paralēli tam savējo būšana - uz tiem, redz, noteikumi neattiecas - ne par reklāmu materiāliem, ne biedru apstiprināšanu.
Mani tas viss galīgi bija apkaitinājis, bet, protams, es jau ar to pie preses negāju. Bet pretīga sajūta man bija regulāri. Diez vai to Zatlers apjēdz, jo tas jau līdz viņam nenonāk, šīs un droši vien arī neskaitāmu citu cilvēku izjūtas. Un nav ko te meklēt sazvērestības, daļai cilvēku, jādomā, tas bija apriebies, šī kliķiskā attieksme.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
