Iesaki rakstu: 
Kad Mārtiņš Luters mēra laikā rakstīja, ka pat lielākās sērgas vidū cilvēkam jāturpina pildīt savs pienākums un rūpēties par sabiedrību, viņš droši vien nespēja iedomāties, ka pie Baltijas jūras būs vesela tauta, kuras politiskie izredzētie šo pienākumu reducēs līdz asfaltbetona seguma maiņai pie savas partijas biroja durvīm. Tāds kā mazs, simbolisks kapu kopiņas labiekārtojums Latvijas demokrātijai.
Mēs, vēlētāji, esam kā hroniski atkarīgie, ik pēc četriem gadiem atkal ticam jaunām partijām un vecām sejām jaunās frizūrās. Reformisti, konservatīvie, zemnieki, progresīvie visi solās glābt valsti, bet luga paliek nemainīga – kase tukša, atbildības kapsēta pilna, un publika atkal pievilta.
Tagad uz skatuves politiskās daudzsejainības un melīguma progresīvā vienotība kā Jānusa un Lokija prototipi. Parlamentā to stutē vecākās Latvijas partijas kapracis Valainis, kas ir supercenukalkulatora izgudrotājs un politiskās izdzīvošanas virtuozs, kurš vienmēr atrod vietu pie varas bāra galda. Rīgā parādē maršē nacionāli savdabīgie ar Ratnieku priekšgalā un ultra dīvaino padomijas bērnu Langas kundzi, kas spēj vienlaikus būt gan nacionāliste, gan nomenklatūras aristokrāte un partiju staigātāja.
Un, protams, jaunā elites zieda pārstāvji Marta Kottelo un viņas vietnieks žurnālists Ansis Pūpols. Viņi ir tie, kuriem uzticēts vadīt sabiedriskā transporta iepirkumus, stājoties pretim izbijušiem Satiksmes ministrijas rafinētajiem darboņiem. Rezultāts būs prognozējams kā elektrovilcieni no ražotāja, kas tos nekad nav ražojuši un projektējuši.
Bet pirms lielajiem iepirkumiem nāk mazās lietas. Piemēram, Zvaigžņu vai Vārnu iela. Tur vajadzētu noasfaltēt nieka 30 kvadrātmetrus ietves. Rīgas dome uz iedzīvotāju lūgumu atbild kā īsta progresīvā elite: „Mēs neiebilstam, ja to izdarīsiet paši, jo nav naudas līdzekļu.” Tā nu pilsoņi varētu paši segt bedres, kamēr pie progresīvo partijas biroja segums jau spīd kā žurnāla vāks.
Šī ir rūpība Lutera un izdaudzinātā latviskuma sētas tīrības gaumē?
Drīzāk nihilistisks teātris, kur vēlētājiem atstāj statistu lomas.
Un tad kāds brīnīsies, ka pilsētas transports pārvēršas par izsmieklu, ka naudas nav, speciālistu nav un politiķu atbildības arī nav? Protams, ne. Jo šis ir mūžīgais Latvijas politiskais farss – žurkas šiverē pa degošām laivām, kamēr vēlētāji tiek baroti ar stāstiem par puķu podiem, jaunidejām „tipa” – ielu restorāni un pseidoreformām, taupot līdzekļus.
Luters reiz sacīja, pat ja rīt nāk pasaules gals, tev jāturpina stādīt savu ābeli. Latvijas politiķi šo domu ir pārpratuši – viņiem jāturpina stādīt asfaltu pie partijas biroja, kamēr valstij ļauj aizaugt ar bedrainām ielām un tukšu kasi.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
