Iesaki rakstu: 
Par aktuālo. Cik nu varēju īsi. Citreiz būs arī izvērstāk. Es gadiem esmu “cepies” par to, ka Latvijas atpalicības viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais cēlonis ir pārmērīga birokrātija un pārspīlēti augošais valsts aparāts. Tas ir kavējis dinamiskas un samērīgos riskos balstītas uzņēmējdarbības mentalitātes un vides straujāku izaugsmi.
Tas un, protams, slavenais finanšu kapitālais remonts (par kura radītajām sekām arī laikus dažādos formātos centos brīdināt, bet velti), kurš ne tikai nesamērīgi sačakarēja Latvijas finanšu sektoru, bet ļāva birokrātijas vēža metastāzēm iestiepties arī šajā sektorā. Protams, arī idiotiskā DEI kustība, kas gan Latvijā vēl tik ļoti nav izaugusi līdz ārprāta apjoma, bet cenšās to izdarīt.
Kas vieno visu šo manis uzskaitīto? Tās ir iedomātas problēmas, kurām ir tikuši piedāvāti komplicēti, nesamērīgi un reizēm pat stulbi risinājumi. Ir (un joprojām tiek) radītas jaunas, bezjēdzīgas valsts institūcijas, kuras tiek piepildītas ar tikpat bezjēdzīgiem, lielākoties izraudzītiem no pašu birokrātu vidus, kandidātiem, lai risinātu šīs iedomātās problēmas.
Un budžetu. Lai apgūtu (kā man derdzas šis vārds) budžetu. Gan Latvijas, gan ES fondu.
Par visu minēto es esmu daudzkārt runājis/rakstījis dažādos formātos un medijos. Bija, kuri man piekrita atklāti, bija daudzi, kuri piekrita, bet baidījās par to runāt. Lielākajai daļai tas nelikās svarīgi, ievērības cienīgi. Un tad bija tādi, kuri šo manis (un ne tikai manis) teikto izsmēja. Dažādos formātos.
Un mediji. Neko jaunu nepateikšu, kad teikšu, ka tradicionālie mediji ļoti lielā mērā gadiem ir nekritiski atbalstījuši šīs darbības un virzienus, vienaldzīgi un pat slinki neuzdodot jautājumus, nekritiski ignorējot pat acīmredzamas nejēdzības. Ne visi, bet lielākā daļa. Un arī šī ir problēmas daļa.
Tagad, kad ASV, kā šobrīd izskatās, tūlīt pieteiks karu šīm manis uzskaitītajām lietām, es sākšu gatavot popkorna tūtu. Žurku skrējiens tūlīt sāksies arī Latvijā, un pārģērbšanās mēģinājumi skrējiena laikā būs tādi, kurus apskaudīs pat labākie burvju mākslinieki. Jauku dienu visiem!
P.S. Par islama izplatīšanās nepieļaušanu Latvijā un visiem frī frī stulbeņiem esmu arī daudz runājis. Šī ir vēl viena tēma, kurai arī būtu zināma vieta šajā sarunā. Vai sarunās.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
