Žurnāla „Ir” izdevēji oficiāli paziņo: mēs nevēlamies sabiedrībai atklāt savus patiesos labuma guvējus
PIETIEK10.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Juridiskās personas patieso labuma guvēju noskaidrot nav iespējams,” – šāds ieraksts šā gada 17. aprīlī Uzņēmumu reģistrā veikts attiecībā uz AS Cits medijs. Tas nozīmē, ka atklātības un godīguma aizstāvji, žurnāla Ir izdevēji ir oficiāli paziņojuši, ka nevēlas atklāt, kas tieši ir šīs izdevējdarbības patiesie labuma guvēji.
Pietiek jau ir informējis, ka jau kopš uzņēmuma dibināšanas 2010. gadā tā lielākie akcionāri un to patiesā ietekme tiek rūpīgi slēpti. Lai gan žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele ir publiski paziņojusi, ka šā medija īpašnieku struktūra ir visatklātākā Latvijā, jo īpašnieku vārdi ir publicēti žurnāla mājaslapā, realitāte ir pilnīgi cita.
Ir interneta mājaslapā publiskotie īpašnieku uzvārdi nerada skaidrību par žurnāla patiesajiem, galvenajiem un noteicošajiem īpašniekiem. Tie ir paslēpti aiz sarežģītas akciju hierarhijas.
Kā zināms, Latvijas likumdošana nosaka, ka akciju sabiedrībām akciju īpašnieki Uzņēmumu reģistrā nav jānorāda. Tādējādi akciju sabiedrību īpašniekus iespējams noskaidrot tikai pašā akciju sabiedrībā.
Arī attiecībā uz AS Cits medijs Uzņēmumu reģistra dokumentos nav atrodams neviens oficiāls apliecinājums par akciju patiesajiem īpašniekiem vai turētājiem. Savukārt AS Cits medijs statūtos noteikta akcionāru daudzpakāpju hierarhiska struktūra, kas sadala akcionārus vairākās kastās ar atšķirīgām tiesībām.
Proti, AS Cits medijs akcionāri dalās «A klases akcionāros», «B klases akcionāros», «Priekšrocību akcionāros» un «Personāla akciju» turētājos. Turklāt vēl ir arī «Konvertējamais obligacionārs» – t.i., «persona, kuras īpašumā vai turējumā atrodas Sabiedrības emitēta Konvertējamā obligācija», kā arī vienkāršās obligācijas turētājs.
No statūtiem izriet, ka augstākais svars ir «A klases» akcijām, kuru nominālvērtība ir 1 lats [raksts tapis vēl pirms eiro ieviešanas; nu jau Cita medija akciju kapitāls ir konvertēts eiro], kas dod tiesības uz dividendes saņemšanu, likvidācijas kvotas saņemšanu un balsstiesībām pilnsapulcē. Viss tas pats attiecas arī uz «B klases» akcijām.
Taču lēmumu pieņemšanā pilnsapulcē «A klases» akcijām ir lielāks svars. Statūtos teikts: «Par visiem jautājumiem Sabiedrības akcionāru pilnsapulce lēmumus pieņem tikai tad, ja «par» attiecīgā lēmuma pieņemšanu nodotas ne mazāk kā 75% no visu balsstiesīgo akcionāru balsīm un ne mazāk par 75% no «A klases» akcionāru balsīm.»
Turklāt «A klases» akcijām paredzēta īpaša procedūra, kas tās aizsargā no nonākšanas sabiedrībai nevēlamu personu rokās. Pilnsapulce «A klases» akcijas var aizliegt pārdot «B klases» akciju turētājam un pat «A klases» akciju turētājam, ja tas zaudējis pārējo akcionāru uzticību.
Būtiski ir tas, ka «Priekšrocību akciju» īpašniekiem nav balsstiesību pilnsapulcē. Cita medija pamatkapitāls sastāv no 9800 «A klases» akcijām, kas ir 5% no kopējā pamatkapitāla; 30 787 «B klases» akcijām, kas ir nepilni 16% no pamatkapitāla; un 153 947 «Priekšrocību akcijām» bez balsstiesībām, kas ir 79% no pamatkapitāla.
No iepriekšminētā izriet, ka uzņēmumā visu nosaka 5% akciju īpašnieks (vai īpašnieki), kurš (kuri) ir patiesais žurnāla Ir saimnieks un kurš nekur nav norādīts. Turpretī vispār bez jebkādas iespējas ietekmēt lēmumus ir absolūtā akciju vairākuma īpašnieki.
«Priekšrocību akcijas» obligāti jāpērk visiem tiem, kuri iekārojuši «B klases» akcijas – pie vienas «B klases» akcijas jāpiepērk klāt 5 priekšrocības akcijas. «Personāla akcijas» tiek piešķirtas tikai valdes locekļiem un akciju sabiedrības darbiniekiem, un tās tiek laistas klajā tikai tad, ja gada tīrā peļņa ir vismaz 50 000 latu. Šāda situācija nav iestājusies.
Ir mājaslapā kā īpašnieki publiskotas personas bez jebkādām norādēm, kuram pieder «A» vai «B» klases, vai tikai «Priekšrocību» akcijas. Proti, no publiskotās informācijas netop skaidrs, kuram šajā īpašnieku hierarhijā pieder augstākā, lemjošā vara.
2010. gada aprīlī, atklājot žurnālu Ir, tā līdzīpašnieks Pauls Raudseps paziņoja, ka lēmums atklāt vai slēpt savu ieguldījumu sabiedrībā esot katra akcionāra personīgs lēmums. Viņš pats esot ieguldījis aptuveni 13% no kopējā ieguldījuma, kas uz to brīdi bija aptuveni 17 000 latu. «Nevienam akcionāram nav izteikts akciju vairākums. Viens ir ieguldījis vairāk, cits mazāk, bet par lielāko akcionāru nevar nosaukt nevienu,» tolaik skaidroja Raudseps.
Tomēr uzņēmuma statūti nepārprotami rāda, ka 5% akciju turētājs (turētāji) ir nesalīdzināmi «vienlīdzīgāks»(i) par pārējiem, savukārt tagad kļuvis skaidrs, ka arī savus patiesos labuma guvējus Ir izdevējs atklāt sabiedrībai nevēlas.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
