Žurnālistam izdodas tiesā uzvarēt izdevēju, kam ienācis prātā „ietaupīt” uz darbinieka rēķina
PIETIEK31.07.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pietiek rīcībā ir nonācis pirmās instances tiesas spriedums saistībā ar retu gadījumu – žurnālists ir vērsies tiesā pret savu bijušo darba devēju, kam ienācis prātā uz žurnālista rēķina „ietaupīt”, un pirmās instances tiesa ir lēmusi viņam par labu, nolemjot, ka savulaik Ingas Gorbunovas vadītās SIA Dienas Žurnāli rīcība, vienpusēji atkāpjoties no noslēgtā darba līgumā ietvertās vienošanās par konkurences ierobežojumu, ir atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu.
Pieteikumu tiesā bija cēlis kādreizējais žurnāla Playboy galvenā redaktora vietnieks, pēcāk - žurnāla Sestdiena galvenā redaktora vietnieks Ivars Āboliņš, kurš ar savu darba devēju bija rakstiski vienojies par konkurences ierobežojuma laiku – sešiem mēnešiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās – un par konkurences ierobežojuma atlīdzību 50% apmērā no viņa vidējās izpeļņas.
Tas nozīmē – izdevējs apņēmās vēl pusgadu maksāt Āboliņam pusi mēnešalgas par to, lai viņš šajā laikā neizmantotu savas zināšanas un prasmes konkurējošos izdevumos. Taču divus mēnešus pēc tam, kad Āboliņš bija iesniedzis atlūgumu, izdevniecība bija paziņojusi, ka tā gluži vienkārši vienpusēji atkāpjas no darba līgumā ietvertās vienošanās par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās.
Žurnālists ar prasību tiesā bija vērsies, uzskatot, ka darbinieka uzteikuma gadījumā Darba likuma 85.panta pirmajā daļā noteiktās darba devēja tiesības vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumu ir aprobežotas līdz ar darbinieka uzteikuma saņemšanas brīdi, proti, pēc darbinieka uzteikuma saņemšanas darba devējam vairs nav tiesību vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumu.
Šāda Darba likuma 85.panta pirmās daļas interpretācija, kā norādīja žurnālists, izriet no apsvēruma, ka gadījumos, kad darba tiesiskās attiecības izbeidz darbinieks, parasti viņš pirms uzteikuma iesniegšanas darba devējam ir jau atradis citu darbavietu un tās izvēlē ir ņēmis vērā darba līgumā ietverto konkurences ierobežojumu.
Tas savukārt nozīmē, ka darbinieks pirms esošo darba tiesisko attiecību izbeigšanas, ir bijis ierobežots nākamās darbavietas izvēlē, bet vienlaikus ir paļāvies uz darba līgumā noteikto atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu. Tāpat var būt situācijas, kad darbinieks izbeidz darba tiesiskās attiecības un tuvākajā laikā neplāno atsākt darba gaitas, ņemot vērā darba līgumā noteiktā konkurences ierobežojuma termiņu un atlīdzību.
Šādos gadījumos darba devēja vienpusēja atkāpšanās no konkurences ierobežojuma pēc tam, kad darbinieks ir uzteicis darba līgumu, pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli, kas ir pretrunā Darba likuma 6.panta pirmajā noteiktajam darbinieka tiesisko stāvokli pasliktinošu noteikumu spēkā neesamības principam, pieteikumā bija norādījis Āboliņš.
Savukārt Gorbunovas vadītā izdevniecība (nu jau tās vadība ir nomainīta) tiesai bija skaidrojusi, ka tai esot pilnas tiesības no žurnālista darba līgumā iekļauta nosacījuma atteikties, kad vien tā vēlas. Turklāt tās skaidrojumi arī demonstrēja, kā, vēloties ietaupīt uz žurnālista rēķina, izdevniecība no darba līguma nosacījuma atteikusies veselus divus mēnešus pēc tam, kad žurnālists jau bija iesniedzis atlūgumu.
„Darba devējs saņēma prasītāja Darba līguma uzteikumu, kas datēts ar 24.03.2015., (turpmāk tekstā - Uzteikums). Uzteikumā prasītājs lūdz atbrīvot viņu no darba ar 26.06.2015., savukārt rakstveida Paziņojums, kas datēts ar 26.05.2015., par atkāpšanos no konkurences ierobežojuma tika iesniegts prasītājam 28.05.2015., proti, pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanās (pirms 26.06.2015.), kas atbilst Darba likuma 85.panta pirmajā daļā noteiktajai kārtībai par atkāpšanos no vienošanās par konkurences ierobežojumu. Atbildētājs uzskata, ka nav tiesību aizskāruma, ja kāds tikai izlieto sev piederošu tiesību, līdz ar to, prasītājam nav tiesību uz jebkādu atlīdzību,” Dienas Žurnālu skaidrojums atstāstīts tiesas spriedumā.
No Gorbunovas vadītās izdevniecības paskaidrojumiem arī izriet tās kopējā nostāja – izdevējam esot pilnīgi vienalga, kas notiks ar žurnālistu pēc darba attiecību pārtraukšanas: „Vienošanās par konkurences ierobežojumu neietekmē darbinieka tiesisko stāvokli darba attiecību pastāvēšanas laikā, bet attiecas uz laika posmu pēc darba attiecību pārtraukšanas, līdz ar to nevar uzskatīt, ka vienošanās par konkurences ierobežojumu ir darba līguma noteikums.”
Tiesa šajā lietā ir pilnībā pievienojusies žurnālista viedoklim, ka darbinieka uzteikuma gadījumā Darba likuma 85.panta pirmajā daļā noteiktās darba devēja tiesības vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumu ir aprobežotas līdz ar darbinieka uzteikuma saņemšanas brīdi, jo, ievērojot pielīgto konkurences ierobežojumu, jaunas darbavietas izvēlē darbiniekam ir saistošs darba līgumā ietvertais konkurences ierobežojums un tādejādi darbinieks pirms esošo darba tiesisko attiecību izbeigšanas ir ierobežots nākamās darbavietas izvēlē, bet vienlaikus ir tiesīgs paļauties uz darba līgumā noteikto atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu.
„Darba devēja vienpusēja atkāpšanās no konkurences ierobežojuma pēc tam, kad darbinieks ir uzteicis darba līgumu, pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli, kas ir pretrunā Darba likuma 6.panta pirmajā noteiktajam darbinieka tiesisko stāvokli pasliktinošu noteikumu spēkā neesamības principam,” norādījusi tiesa, atzīstot, ka izdevniecības vienpusēja atkāpšanās no Darba līgumā ietvertās vienošanās par konkurences ierobežojumu, pēc darbinieka uzteikuma saņemšanas, ir atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu.
Pietiek šodien publicē pilnu tiesas spriedumu šajā lietā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
