Žurnālistikas izcilības balvas saņēmēja atsakās atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem
Ritvars Raits26.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pētot kādu Zemgales rajona tiesas Tukumā skatītas civillietas procesu, 17. augustā aizsūtīju vairākus jautājumus laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” redaktorei Ivonnai Plaudei. Atbildes tā arī nesaņēmu, bet vēl līdz pat vakardienai domāju, ka Plaudei vienkārši nav laika atbildēt, jo tieši pagājušajā nedēļā viņa saņēma Latvijas Žurnālistu asociācijas piešķirto Žurnālistikas izcilības balvu. Pēc vakar notikušās telefonsarunas ar Ivonnu Plaudi sapratu, ka žurnālistikas izcilniece pat negrasās atbildēt uz maniem jautājumiem. Esmu samērā pārliecināts, ka tas ir tādēļ, ka šī civillieta uz Plaudi met zināmu kolaboracionisma ēnu…
Kā zināms, Žurnālistikas izcilības balva tika piešķirta reģionālā laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” redakcijai, bet, protams, vislielākais nopelns tajā droši vien ir ilggadējai avīzes redaktorei Ivonnai Plaudei. Mūsu vienīgās telefonsarunas laikā es gan viņu iepazinu no pavisam citas puses.
Labdien, Plaudes kundze!
Esmu neatkarīgais žurnālists Māris Rožāns (pseid. Ritvars Raits), mēs šogad tikāmies Tukuma tiesā. Es biju uz civillietas skatīšanu Jūsu prasībā pret Tukuma novada pašvaldību, kas faktiski nenotika, jo noslēgts izlīgums. Tomēr tēma ir pat ļoti interesanta, tādēļ gatavoju publikāciju un vēlos uzdot Jums dažus jautājumus:
1) Kāpēc Jūs par ziņām, kas aizskāra Jūsu godu un cieņu, nesūdzējāt tiesā to paudēju - Vili Selecki?
2) Cik lielu kaitējuma kompensāciju Jūs pieprasījāt no Tukuma novada pašvaldības? Kā Jūs to pamatotu tiesā?
3) Kādu iemeslu dēļ Jūs vairs negribējāt turpināt tiesvedību, bet piedāvājāt pašvaldībai izlīgumu?
4) Vai Jūs bijāt Latvijas Tautas frontes biedre, kad Jūs tajā iestājāties, kādās Atmodas laika aktivitātēs piedalījāties kā LTF biedre?
5) Vai Jūs bijāt Latvijas Komunistiskās partijas biedre? Ja bijāt, kad un kāpēc iestājāties, pēc tam izstājāties no LKP vai kā citādi pārtraucāt savu darbību šajā organizācijā?
6) Vai Jūs pirms Augstākās Padomes vēlēšanām, kas notika 1990. gada pavasarī, aģitējāt par vai pret kādu politisko spēku, kas tajā piedalījās? Vai pati vēlējāt? Vai savu balsi atdevāt par LTF vai par kādu citu politisko spēku?
7) Vai Jūs, kā žurnāliste intervēdama kādu personu, cenzējat intervējamā atbildes, tas ir - pēc saviem ieskatiem nepublicējat kaut ko no viņa teiktā?
8) Vai un kā Jūs vērstos pret personu, kas izteiktu viedokli, ka Jūs esat bijusi kolaborante?
Jau iepriekš pateicos par atbildēm, kuras ceru saņemt divu dienu laikā!
Plaude nosaka, kurš ir žurnālists, bet kurš nav…
Uz manu jautājumu, kāpēc pat nedēļas laikā nav atbildējusi, Ivonna Plaude nekavējās uzdot pretjautājumu: “Vai jūs esat žurnālists?” Es atbildēju ar “jā”, bet viņa turpināja: “Jūs neesat žurnālists, jūs tiesā samelojāt, jūs teicāt, ka esat no “Lauku Avīzes”, no “Latvijas Avīzes”.” Patiesībā melo Plaude, jo es nevienā tiesas sēdē neesmu teicis, ka esmu no kādas avīzes, bet, ja runājam par Zemgales rajona tiesu Tukumā, man kā klausītājam tur pat vārds nekad nav ticis dots.
Lai arī, uzdodot jautājumus, es Plaudei norādīju, ka esmu neatkarīgais žurnālists, viņa apgalvoja, ka pēc to saņemšanas esot sazinājusies ar “Latvijas Avīzi”, kur noskaidrojusi, ka es neesmu žurnālists, bet gan esot Nacionālās partijas (?) un konkrēti Ogres mēra sabiedrisko attiecību speciālists. Jautāta, kurš konkrēti to viņai teica, Plaude sāka laipot, apgalvodama, ka “tāda ir oficiālā informācija, ko par jums var atrast”.
“Rožāna kungs, es jums uzdodu atbildes! Lai es varētu pārliecināties, ka jūs esat jūs un jūs tiešām esat žurnālists, man vajadzētu satikties ar jums dzīvā veidā. Jo, tā kā jūs esat samelojis tiesai, es, protams, par to informēšu arī Tiesas administrāciju, un, tā kā domāju, ka jūs neesat žurnālists, un jūs esat pārkāpis visas iespējamās ētikas un arī, nu, žurnālista darba, nu teiksim tā, profesionālās formas, un jūs neesat žurnālists. Līdz ar to man nav nekāda ne mazākā, nu, iespēja ar jums, un, ja jūs neesat dzīvā veidā, mēs netiekamies, tad mums nekāda saruna nesanāk,” savu nostāju iezīmēja Plaude.
Jautājumu uzdevēju apsūdz viltotu faktu izmantošanā
Sarunas turpinājumā Ivonna Plaude jau uzdeva jautājumus man: “Bet jūs neesat sabiedrisko attiecību speciālists Ogres novada domē? Jūs neesat Helmaņa sabiedrisko attiecību speciālists? Un vai jūs esat laikraksta “Latvijas Avīze” žurnālists?”
Atbildot Plaudei, es konkrēti pateicu, ka neesmu Helmaņa un Ogres novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālists, jo tas ir pats par sevi saprotams. Es gan nevarēju viņai atbildēt, ka neesmu “Latvijas Avīzes” žurnālists, jo šajā plašsaziņas līdzeklī regulāri tiek publicēti mani raksti par tiesu procesiem. Uz to Plaude pauda, ka “Latvijas Avīze” noliedzot šādu faktu, tikai nespēja konkretizēt, kurš tieši viņai sniedzis tādu informāciju. “To mēs tad noskaidrosim Latvijas mediju ētikas komisijā,” solīja “Neatkarīgo Tukuma Ziņu” redaktore.
“Pašreiz jūs esat… nu nekāda ne mazākā ne pienākuma, ne vajadzības ar jums sazināties. Svešs cilvēks, kas ir izmantojis viltotus faktus – šobrīd mana informācija ir tāda. Kad man viņa mainīsies, kad es saņemšu apstiprinājumu par Mediju ētikas padomi vai, teiksim, nu, es nezinu, jūs varbūt esat Žurnālistu asociācijas biedrs vai, nu, kā likums šobrīd paredz, ir tikai divi veidi, kā cilvēks var stādīties priekšā kā žurnālists. Nav mums tāda juridiski termina – brīvžurnālists, kā jūs man rakstāt. Likums mums ir tāds Par medijiem un presi. Lai jūs varētu saņemt, piemēram, tiesu materiālus vai pabeigtu krimināllietu materiālus, tad jums ir jābūt vai nu kādas žurnālistu profesionālas organizācijas biedram, vai arī jums būtu jābūt deleģējumam no kāda oficiāla reģistrēta medija. Jums ir šāds deleģējums?” Plaude man jautāja.
Plaude piesakās diktēt noteikumus
Šajā sarunas vietā man Tukuma avīzes redaktorei nācās iebilst: “Es jau neprasu krimināllietas materiālus!” Viņa man uz to atbildēja: “Nē, es jums saku, piemēram. Vai jūs varētu tiesā? Vai jūs esat šobrīd? Manā rīcībā esošā informācija liecina, ka jūs ieradāties tiesā un nosaucāt, ka esat “Latvijas Avīzes” žurnālists – tie bija meli.”
Es vēl mēģināju Plaudei atbildēt uz šiem viņas jautājumiem, bet tas nebija iespējams, jo viņa visu laiku centās runāt reizē ar mani. Kad lūdzu Plaudei, lai atļauj arī man izteikties, jo es taču viņu nepārtraucu, Ivonnas Plaudes atbilde bija vienkārši izcila: “Jūs man piezvanījāt un traucējāt mani manā publiskajā brīvajā telpā. Jūs piezvanījāt pa manu tālruni, un jūs vēlaties ar mani runāt. Jūs nevarat diktēt šos te noteikumus!”
Kad norādīju, ka pieklājīgi cilvēki atļauj sarunas biedram pabeigt viņa domu un jautāju, vai Ivonna Plaude tam piekrīt, viņa teica: “Jūs man nemācīsiet, piezvanījis pa manu telefonu. Jūs pieklājības normas mēs redzējām, ar ko jūs startējat un kur jūs startējat, un kas jūs esat. Un jūs neesat žurnālists vismaz pēc tā stila, kā jūs rakstījāt. Jūs neko neesat acīmredzot dzirdējis par to, ko nozīmē viedokļu daudzveidība un ko nozīmē uzklausīt dažādus viedokļus. Nav jau būtiski, kur jūs publicējaties, var jau rakstīt arī uz žoga šobrīd, jo blogeri jau mums un visādi citādi… Var jau sevi celt dažādi, protams! Brīvā valstī brīvi pilsoņi. Bet man arī ir tikpat brīvas tiesības, nu, savā tālrunī, kas arī ir mans privātais tālrunis, runāt, ar ko un kā es gribu. Es jums neesmu piezvanījusi, es jūs jūsu brīvajā telpā netraucēju. Ir vēl kādi jautājumi?”
Tagad zināšot, pret ko un kā vērsties…
Man jautājumi bija gan, bet, kad centos tos uzdot, Plaude atcirta: “Kādā sakarā es jums tagad atbildēšu? Jūs man zvanāt manā… pa manu tālruni. Jūs esat kurš laikraksts, kurš medijs jūs ir deleģējis? Kāds ir jūsu juridiskais statuss? Kurā laikrakstā jūs strādājat? Kuru profesionālo žurnālistu organizāciju jūs pārstāvat, Rožāna kungs?”
Palūdzu Plaudei viņas daudzos jautājumus uzdot pa vienam, lai varētu viņai secīgi atbildēt. Uz to Ivonna Plaude teica: “Nē, man jūsu personība neinteresē, un arī jūsu darbība interesē tikai tik daudz, lai es zinu, ja jūs apgalvojat, ka jūs startējat, tā kā es tagad, tikai tik daudz, ka es tiešām negrasījos vērsties Mediju ētikas padomē pret “Latvijas Lauku Avīzi”, bet, ja jūs apgalvojat šobrīd, kā es arī šo sarunu mūsu ierakstu, šobrīd brīdinu jūs, tātad jūs apgalvojat, ka jūs esat “Latvijas Avīzes” žurnālists un tā jums uzdeva piedalīties šajās tiesas prāvās un deleģēja jums rakstīt publikāciju vietnē pietiek.com? Tā es saprotu?
Protams, Plaude gribēja saprast tikai to, ko pati savā prātā bija izdomājusi, tāpēc es viņas pieteiktajam telefonsarunas ierakstam pietiekami skaļi un skaidri pateicu: “Es esmu neatkarīgais žurnālists, kurš publicējas “Latvijas Avīzē”, “Rīgas Apriņķa Avīzē”, “Ogres Vēstīs Visiem”, portālos pietiek.com, sportacentrs.com, osports.lv…”
Visus plašsaziņas līdzekļus, kuros tiek publicēti mani raksti, nosaukt nepaspēju, jo jau kārtējo reizi mani pusvārdā pārtrauca Ivonna Plaude: “Piedodiet, es jums uzdevu pavisam citus jautājumus – vai jūs esat? Kur jūs publicējaties, ziniet, nu, mēness dienu kalendāru arī publicē ļoti daudzos un dažādos medijos. Vai jūs esat vai neesat “Latvijas Avīzes” žurnālists?” Saņēmusi manu apstiprinošo atbildi, Plaude vienpersonīgi noslēdza mūsu samērā neauglīgo sarunu: “Viss kārtībā, paldies! Tad es zināšu, pret ko un kā vērsties.”
Nākamajā publikācijā – par skapjiem un skeletiņiem tajos
Lasītājiem varētu rasties jautājums, kādēļ gan Žurnālistikas izcilības balvas saņēmējai varētu būt tik daudz un dažādu pretenziju pret neatkarīgo žurnālistu, kurš tikai uzdeva dažus jautājumus par tiesas prāvu, kurā Ivonna Plaude faktiski uzvarēja Tukuma novada pašvaldību, liekot tai samaksāt visus savus tiesāšanās izdevumus? Droši vien tāpēc, ka šis tiesas process tomēr atklāja šādus un tādus ne īpaši glaimojošus faktus par paštaisnās redaktores ne tik nevainojamo pagātni…
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
