Žurnāls „Ir” pārvērties par ne visai rūpīgi slēptas „Vienotības” reklāmas izdevumu
PIETIEK13.08.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Žurnāls Ir, kas sevi pozicionē kā vienu no pēdējiem godīgas žurnālistikas bastioniem Latvijā, patiesībā ir pārvērties par ne visai rūpīgi slēptas partijas Vienotība (tagad dēvētas par Jauno Vienotību) reklāmas izdevumu, - to rāda žurnāla publikāciju pārskats par pēdējām septiņām nedēļām.
Formāli Nelijas Tjarves (publiski – Ločmeles) vadītais žurnāls ir aizsācis jaunu interviju ciklu, kas saucas „Vērtējam valdību”. Taču patiesībā, izvērtējot šo ciklu septiņu nedēļu ilgumā, redzama īpatna tendence: no septiņiem intervētajiem ministriem četri ir pārstāvējuši vienu un to pašu partiju – Vienotību.
Turklāt, iepazīstoties ar intervijām, kurās jautājumus lielākoties uzdevis savulaik naudas pieņemšanā no Latvijas Bankas un tai sekojušā komplimentārā Ilmāra Rimšēviča intervēšanā pieķertais Pauls Raudseps un tradicionāli Vienotībai simpatizējušais Aivars Ozoliņš, redzams, ka Vienotības pārstāvjiem Kārlim Šadurskim, Rihardam Kozlovskim, Jānim Reiram un kādreizējam Raudsepa biznesa partnerim Arvilam Ašeradenam lielākoties uzdoti „izdevīgi” jautājumi.
Kāpēc jūs esat vajadzīgi politikā, ar ko jūsu piedāvājums Annai Bauskā atšķiras no citām partijām, vai jūs varētu definēt jūsu jauno vienoto ideoloģiju, - tik „sarežģīti” jautājumi uzdoti Vienotības pārstāvjiem, ļaujot tiem bez ierobežojumiem slavēt savu veikumu un politisko piedāvājumu, apgalvojot, ka „mēs esam Eiropas vērtību nesēji” un „esam gatavi smagi strādāt darbus, kurus vienmēr esam darījuši”.
Žurnāls Ir pagaidām nav sniedzis nekādus publiskus skaidrojumus par īpatno „valdības izvērtēšanas” projektu, taču šāda netīksme pret atklātību ir raksturīga gan žurnālam, gan tā izdevējam. Piemēram, AS Cits medijs, kas izdod žurnālu Ir, saskaņā ar Lursoft datiem vēl joprojām nav oficiāli iesniegusi savu patiesā labuma guvēju sarakstu.
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
