Iesaki rakstu:

„Cilvēki pārcieš baisas mokas Otrā pasaules kara laikā, miljoni sākumā tiek izdzīti no mājām, pēc tam spīdzināti, verdzināti un iznīcināti, – bet, tikko parādās iespēja, ar entuziasmu iemitinās mājās, no kurām nule padzinuši citus. Kuri, iespējams, ir īstāki ebreji par viņiem pašiem,” – tā jaunās grāmatas Zem Muhameda bārdas priekšvārdā raksta tās autors Lato Lapsa. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentu no grāmatas nodaļas, kas veltīta tieši šai tēmai.

No Deir Jasinas – bēdīgi slavenā arābu ciemata, kur izraēlieši 1948. gada karā aukstasinīgi nogalināja ne nu simtu, ne nu divarpus simtus mierīgo iedzīvotāju, lai iebiedētu citus arābus, – mūsu dienās nav palicis ne kripatiņas, uz tā drupām tagad slejas psihiatriskā slimnīca. Savukārt no Al–Šeihas Munisas ciemata Telavivas pievārtē ir palikušas dažas palmas un pāris ēkas, kuras nav skārusi vietējās universitātes paplašināšana.

Šis arābu ciemats jau deviņpadsmitā gadsimta sākumā bija atzīmēts kartēs, 1922. gadā tajā bija sešsimt divdesmit divi iedzīvotāji, un pretēji vēlākajai ebreju oficiālajai ideoloģijai tie nebija nekādi atpalikuši nomadi. „Visi zemnieki ar retiem izņēmumiem lieto eiropiešu arklus. Viņiem ir četras labības novākšanas mašīnas un jaudīga kuļamā tehnika. Šeit tiek īstenotas mūsdienīgas apelsīnu dārzu iekārtošanas metodes. Viņi izmanto minerālmēslojumu, izmantojot ebreju lauksaimniecības metodes,” kāds ebrejs redzēto aprakstīja divdesmitajos gados. Šeit bija nodibināts citrusaugļu kooperatīvs, 1932. gadā tika atvērta reģionālā pamatskola zēniem, vēlāk – arī skola meitenēm.

Taču... saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas balsojumu par Palestīnas sadalīšanu 1947. gada 29. novembrī Al–Šeiha Munisa palika ebreju valsts daļā. Ciemata iedzīvotāji bija maksimāli pretimnākoši un miermīlīgi – viņiem ļoti negribējās pamest savas mājas un iekoptos dārzus. Taču tas galīgi neatbilda ebreju pašaizsardzības spēku vadības vēlmēm. Bija cilvēki (ebreji), kam ļoti gribējās tikt pie arābu zemēm, un sākās ciemata totāla blokāde – zemnieki nevarēja tikt līdz saviem zemesgabaliem un tos apstrādāt, bet tie, kas tomēr tika, vairs netika ielaisti atpakaļ.

Tiesa, ciematnieki nebija atbalstījuši arābu bruņoto pretošanos, tāpēc arī palika dzīvi, vienīgi zaudēja visu, kas viņiem piederēja. Ciemata centrālajās ēkās savas mītnes nekavējoties ierīkoja pašaizsardzības spēku vietējā vadība, kas tieši no šejienes deva pavēli ieņemt Deir Jasinas ciematu. Pēc tam ciematā sāka nometināt ebreju emigrantus – lielākoties bailēs, ka arābi var vēl sadomāt atgriezties. Viss arābu īpašums ciematā tika ekspropriēts, nekādas kompensācijas netika izmaksātas. Ciematnieki izklīda pa visu bijušo Palestīnu.

Disidentiski un „pretvalstiski” noskaņotais ebreju rakstnieks, vēstures profesors Šlomo Zands vienā no savām vidusmēra ebrejam bezgala nepatīkamajām grāmatām par savas valsts un savas nācijas izcelsmi šo stāstiņu piemin ar šādiem rūgtiem vārdiem:

„Es strādāju par vēstures pasniedzēju Telavivas universitātē un arī dzīvoju pavisam netālu no tās. Gan mans kabinets, gan mans dzīvoklis atrodas uz kāda arābu ciemata drupām vai vienkārši zemes, kura dzīve pārtrūka 1948. gada 30. martā. Šajā pavasara dienā tā līdz nāvei pārbiedētie pēdējie iedzīvotāji, nesot savu iedzīti, devās prom pa zemes ceļu, kas veda uz ziemeļiem, un pakāpeniski izgaisa, kļuva neredzami tiem, kuri bija aplenkuši ciematu.

Sievietes nesa uz rokām zīdaiņus, Mazie bērni, kas spēja iet patstāvīgi, vilkās nopakaļ. Slimie un invalīdi jāja uz ēzeļiem. Visi viņi haotiskās bēgšanas procesā atstāja mēbeles, iedzīvi, čemodānus un iztukšotus skapjus. Apjukušais ciemata trakais, kurš jezgā bija aizmirsts, nesaprata, kāpēc viņš ir pamests viens. Dažu stundu laikā aplencēji gavilēdami pilnībā ieņēma ciematu, uz kuru bija noraudzījušies jau sen. Šajā mirklī Al–Šeihas Munisas ciemata iedzīvotāji pazuda no „Izraēlas valsts” vēstures lappusēm. Par viņu artavu kļuva pilnīga aizmirstība...”

Ar vārdu sakot, tie tagadējās Izraēlas zemes pleķīši, kuri 1948. gada konflikta rezultātā nonāca Jordānijas pārziņā, bija drīzāk izņēmums. Saskaņā ar ANO plānu apmēram trešā daļa arābu ar savām zemēm būtu palikuši Izraēlas valsts vidū milzīgu anklāvu sastāvā, tā ka 1948. gada karš ebrejiem bija īsta svētība, ļaujot bez īpašas niekošanās šos anklāvus pārņemt savā īpašumā. Un tas arī notika.

Gadu desmitiem ir ticis apgalvots, ka neviens jau tos arābus no viņu zemes un viņu mājām prom ar varu nedzina, – paši vien pakļāvās savu vadoņu musināšanai un aizbēga. Taču patiesībā Palestīnas arābu 1948. gada traģēdija Nakba (tulkojumā – katastrofa) notika tāpēc, ka arābiem nekas cits neatlika kā bēgt.

Ik gadu 15. maijā, uzreiz pēc Izraēlas Neatkarības dienas (kura gan kalendāru atšķirību dēļ „migrē”) palestīnieši atzīmē „Yawm an–Nakba” vai Nakbas dienu – Katastrofas dienu, notikušo dēvējot gan par „al–ightisab” – izvarošanu, gan par „al–ahdath” – notikumiem, gan par „al–hijra” – masu bēgšanu, gan par „lamma sharna wa–tla'na” – kad mēs nomelninājām savas sejas un devāmies prom.

Aptuveni četri simti arābu ciematu vienkārši tika sagrauti. Gods kam gods, dīvainā kārtā nenotika īpaši daudzas masu slepkavības, kas šādās situācijās arī Eiropā ir pierasta lieta. Tomēr bija vismaz divdesmit četri gadījumi, kad izraēlieši sarīkoja arābu slaktiņus – no četru piecu līdz pat vairāku simtu cilvēku nogalināšanai. Slavenajā Deir Jasinā bija „tikai” simt vai nedaudz vairāk nogalināto civiliedzīvotāju, taču Lodā bija divsimt piecdesmit, Davajimā – vairāki simti.

1948. gadā bija arī vairāk nekā desmit oficiāli fiksētu gadījumu, kad izraēliešu karavīri izvaroja (un lielākoties pēc tam arī nogalināja) arābu sievietes un meitenes. Protams, tā bija tikai aisberga virsotne – gadījumi, par kuriem tika ziņots vai kā citādi tika uzzināts. Tāpat tie nebija nekādi nejaušie gadījumi – izraēliešu virsnieki bija sapratuši pavēles par arābu padzīšanu tieši tā. Un neviens par šīm masu slepkavībām netika sodīts – gandrīz svētais Izraēlas valsts radītājs un vadītājs Dāvids Ben–Gurions to visu nokušināja un piesedza. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka pavēle „pasteidzināt” arābus nāca no paša Ben–Guriona.

Vēl kauju laikā kibuci sāka sagrābt aizbēgušo arābu iekoptos laukus un dārzus – ar visu nenovākto ražu, protams. Savukārt pēc tam sākās vērienīga „bezsaimnieka” un arī „klātneesošo–klātesošo personu” (bēgļu, kuri bija palikuši Izraēlas teritorijā, bet kuriem bija liegts atgriezties mājās) zemju nacionalizācija. Rezultātā mūsdienās apmēram četras piektdaļas Izraēlas zemes ar dažādu formalitāšu palīdzību ir statusā, kad tās nedrīkst iegādāties neebreji. Zeme, kas jelkādā veidā nonāca kibucu rokās, vairs nekādā gadījumā nedrīkstēja nonākt atpakaļ arābu īpašumā.

Jāpiebilst gan, ka, kamēr apmēram septiņsimt tūkstošu palestīniešu devās bēgļu gaitās, vēl simt tūkstoši kaut kā noturējās savās mājās, un četrdesmit tūkstošiem tajās izdevās atgriezties, kamēr notika sarunas par uguns pārtraukšanu. Šie arābi tika pat pie Izraēlas pilsonības, taču uz gandrīz divdesmit gadiem tika stingri izolēti no pārējās valsts teritorijas. Pašlaik šai valstī ar nosaukumu „Medinat Yisrael” – Izraēlas valsts – aptuveni ceturtā daļa pilsoņu nav ebreji, un apmēram astoņdesmit procentu no šiem neebreju pilsoņiem ir arābi.

Pat Jeruzaleme nebija nekāds izņēmums: automašīnas ar skaļruņiem braukāja pa Rietumjeruzalemes piepilsētām, kur dzīvoja vidusšķiras arābu ģimenes, un vēstīja – ja jūs nepametīsiet savas mājas, jūsu liktenis būs Deir Jasinas liktenis! Daudzi arābu bēgļi bija patvērušies vecpilsētā, un pēc tam, kad Jeruzalemi bija pametušas britu vienības, izraēliešu bruņotie spēki jau sāka domāt pat uzbrukumu vecpilsētai.

Tikmēr briti Palestīnā bija neiejaukšanās čempioni: viņi faktiski neiejaucās divdesmito gadu beigās, kad arābi slaktēja ebrejus, lai gan neļāva ebrejiem pilnvērtīgi atbildēt, un tieši tāpat neiejaucās arī 1948. gadā, kad vispirms arābu pūļi slaktēja ebrejus, bet pēc tam ebreju bruņotās vienības aktīvi ķērās pie pretspara došanas.

Tomēr šeit arābiem paveicās – pēdējā mirklī ieradās Jordānijas arābu leģions, kas pārņēma savā kontrolē vecpilsētu un Austrumjeruzalemi, un tā arī pilsēta tika sadalīta starp Izraēlu un Jordāniju, pa vidu paliekot Neviena zemei. 1948. gada 15. novembrī koptu bīskaps kronēja Jordānijas karali Abdallahu (Abdallu) kā Jeruzalemes karali. Tiesa, arī Jordānijai pat prātā nenāca radīt neatkarīgu Palestīnas valsti, – tā vietā Jordānas upes Rietumkrasta un Austrumjeruzalemes iedzīvotāji tika pie Jordānijas pilsonības. (..)

Tas tā – viens mazs stāstiņš, par kuru es varu teikt tikai – jēziņ, cik labi, ka man nav jāizlemj, kuram īsti pieder šī asinīm dāsni slacītā zeme. Bet šādu stāstiņu te ir simtiem, tūkstošiem, vienkārši bez sava gala. Visi līdzīgi, bet katrs atšķirīgs...