Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Lūk, ko par aktuālo sociālā nodokļa jautājumu autoratlīdzībām pauž ietekmīgi (un arī daži ne tik ietekmīgi) žurnālisti Latvijas Žurnālistu asociācijas iekšējā e-pasta listē. Skaidri redzams, kuri pārstāv darba devēju un kuri darba ņēmēju intereses - un kā atšķiras šo pušu viedokļi.

Kolegi,

Runasim par lietas butibu - zurnalistikas problema Latvija ir parak mazi ienakumi. Jautajums par socialajam garantijam ir tam pakartots - jau sobrid ikviens no mums ka autoratlidzibas sanemejs var iet un maksat socialo nodokli, tikai tas nozimes brivpratigu musu realo ienakumu samazinajumu par labu "socialajam garantijam" nakotne.

Ko saja situacija mainis jaunie grozijumi? Baidos, ka so nodokla izmainu pienemsana no 1.janvara nevis pasargas zurnalistus un autorus, bet gan tiesi otradi, radis papildu draudus. Tapec, ka ar valdibas lemumu var viegli palielinat jebkadus izdevumus, bet ne ienemumus. Lidziga veida - peksni dubultojot PVN - valdiba krizes laika kludaini piezmiedza gramatniecibas nozari, un es noteikti negribu, lai tas notiek tagad ar zurnalistiku, turklat it ka pec pasu zurnalistu luguma.

Priekslikuma butiba ir tada, ka nodoklu slogs par autordarbiem mediju organizacijam peksni pieaug par 30%. Protams, ka lidz ar so valdibas lemumu automatiski nepieaugs mediju ienakumi par lidzvertigu summu. Galvenokart jau tapec, ka "ekonomikas izraviens" daba nav tik koss ka finansu atskaites, cilveku maksatspeja joprojam ir svaka, turpinas emigracija, butiski sadardzinasies citas "izdzivosanas" preces un pakalpojumi ka elektriba, tapec celt cenas par sadu summu mediji nevares.

Tas nozime, ka sis 30% izdevumu pieaugums bus jakompense. No ka? Vairums mediju strada ar zaudejumiem, tatad no pelnas tas nenotiks. Ja rezultata naksies par 30% samazinat zurnalistu faktisko neto samaksu vai darba vietu skaitu, sis izmainas bus vajinajusas medijus un vel vairak pasliktinajusas zurnalistu situaciju. Neredzu, kada veida sada krize kalpo zurnalistu interesem.

Tapec es ka zurnaliste, ka redakcijas vaditaja un ka maza, neatkariga medija parstave esmu noteikti pret so priekslikumu nakama gada budzeta - jo tas izklausas skaisti, tacu realitate nesis vel lielaku nabadzibu, neka zurnalistika jau tagad piedzivo.

Sirsnigi, Nellija

Labvakar!

Esmu LPIA valdes locekle un šī iemesla dēļ laikam nebūtu visai korekti šeit gari un plaši klāstīt savu viedokli.

Gribu tikai cita starpā pateikt, ka izdevniecībās ar kurām esmu bijusi darba attiecībās ("Santa" "Dienas Žurnāli"), visiem štata darbiniekiem maksā gan algu, gan arī autoratlīdzības.

Par sociālo aizsardzību viss ir absolūti pareizi un, pieņemu, ka izdevēji kas vienmēr maksājuši nodokļus, tos maksās arī turpmāk.

Taču ir ļoti naivi iedomāties, ka šībrīža ekonomiskajā situācijā tiks palielināti autoratlīdzību budžeti vai radītas papildus štata vietas. Netiks. Iemesls ļoti banāls. Joprojām ir krīze un nevienam nav tādu iespēju. Līdz ar to, runājot par šo jautājumu jābūt gataviem, ka autora saņemtā atlīdzība smazināsies. No vienas puses varētu teikt - tad jūsu autori atradīs sev citus darba devējus. No otras - vai jums zināms, kurš darba devējs šobrīd ir spējīgs par 30% palielināt izdevumus? Man ne.

Cieņā - Inga Gorbunova

Sveiki!

Strādāju sabiedriskajā radio, tāpēc šobrīd šī problēma mani tieši neskar. Bet labi atceros laikus, kad pēc aiziešanas no Dienas 2009.gada nogalē saņēmu bezdarbnieka pabalstu ap 100 latiem. Atgādināšu, ka līdz tam strādāju Dienā štatā. Tāpēc to, cik sociāli neaizsargāti daudzviet ir žurnālisti, es labi zinu.

Uzskatu, ka šis tomēr ir solis uz priekšu mediju darba tirgus sakārtošanai. Te gan jācitē bažas, ko sarakstē par šo tēmu man paudis kāds cilvēks: "Stulbaakais jau buus tas, ja zhurnaalisti saaks piekaapties attieciibaa uz to, kursh segs papildus izmaksas! Vajag spiitigi un vienoti tureeties pie taa, lai soc nodokli sedz darba deveeji! Nevis to pilniibaa atreekjina no autoratliidziibas"

Bet piekrītu Guntim un Andai, ka pienācis laiks problēmu risināt.

Ivo Leitāns

Labdien,

Latvijas Radio par mani maksā visus nodokļus. tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī komercmediji var "pārprikt" darbiniekus, jo piedāvā lielāku atalgojumu, bez soc. garantijām. Tā ir viena no problēmām, ko varētu risināt sakārtota soc. aizsardzība, jo būtu skaidrāks, kāds ir žurnālistu atalgojums.

Par to vai darba devējs vai ņēmējs solidāri maksā nodokli vai arī to dara tikai viena puse, to droši vien notieks tirgus, vai vēl ticamāk, ka darba devējs.

savulaik man šķistu labāks risinājums, ja VID pārbaudītu, cik daudzi no autoratlīdzību saņēmējiem nestrādā 12 mēnešus gadā katru darba dienu autoralīdzību izmaksātājam. Un tad pateiktu, vai šādās attiecībās vispār drīkst maksāt autoratlīdzības, jo īpaši ņemot vērā, ka šiem autoriem bieži nav tiesību uz savu darbu. Bet tas izklausās kā grūti kontrolējams un sarežģīti ieviešams mehānisms.

Jebkurā gadījumā, aicinu šo jautājumu atrisināt.

Ar cieņu Anna

Labdien kolēģi,

Es arī uzskatu, ka jautājums ar autoratlīdzībām ir ļoti aktuāls un jāatrod kompromiss starp visām pusēm.

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka komercmediju prakse maksāt minimālo algu + autoratlīdzības, neslēdzot darba līgumu, jo redz, tam nepietiekot līdzekļu, ir maigi izsakoties vienkārši nelietība. Ja vēl 2009., 2010. gadā, kad arī krīze sasniedza savu kulmināciju, žurnālisti solidarizējās, tad līdz pat šodienai nekas nav mainījies un, tieši pretēji, prakse optimizēt uz žurnālistu rēķina tikai nostabilizējas. Un, lai neviens man nestāsta, ka izdevniecībām nav naudas un tā tālāk. Uzskatu, ka pamatā tas ir vienkārši attieksmes jautājums un situācijas izmantošana. Protams, varu runāt no žurnālista nevis izdevēja viedokļa, bet tieši žurnālisti šajā gadījumā ir palikti zem sitiena.

Labi, tas jau visiem tā kā būtu zināms un diez vai žurnālisti masveidā piedalīsies kādās demonstrācijās, tādēļ es atbalstu priekšlikumu, ka sociālo nodokli no honorāriem maksā solidāri gan izdevējs, gan arī žurnālists. Tas vismaz ir kaut kāds risinājums, jo pamatā uzskatu, ka jābūt nodrošinātam darba līgumam un sociālajām garantijām no darba devēja puses, protams, izņemot gadījumus, kad žurnālists tik tiešām ir piesaistīts uz atsevišķu projektu un, kas pēc būtības nav standarta darba attiecības.

Paldies un, lai veicas darbos! Ģederts

Ivo, nevaru atbildet par visiem, bet par savu pieredzi. Teikums "Saprotams, ka darba devējam vienmēr ir vieglāk ietaupīt uz atalgojuma rēķina nevis domāt citus risinājumus, lai algas noturētu esošajā līmenī" pilnigi neatbilst istenibai medijos, kuros esmu stradajusi - tagad IR un agrak Diena. Varbut ir kadi baigi biezie, launie izdeveji, kas sez uz naudas kaudzem, ko atnemusi zurnalistiem, bet es sados medijos neesmu stradajusi.

Krizes laika Diena vispirms tika izmantotas visas citas iespejas ietaupit, pirms kerties pie atalgojuma, bet diemzel sis solis bija neizbegams, jo mediju tirgus un lidzsinejais biznesa modelis (balstits uz reklamu) sabruka. Var gari diskustet par kludam, kuras so krizi izraisija un padzilinaja, tacu no diskutesanas naudas vairak neklust, tapat ka tas neklust vairak, pienemot jaunus likumus.

Piekritu Sallijai, kura saka - FM vienkarsi ir ieraudzijusi jaunu iespeju vismaz "ekselī" iekaset papildu nodoklu ienemumus. Es saprotu, ka socialajam budzetam vajag naudu, jo ta raiti aizplust pirmsvelesanu gaisotne indeksejot nozelojami mazās pensijas utm. Vieglak ir "pec zurnalistu pieprasijumu" izmainit socialo nodokli, nevis, piemeram, ielauzties ostu leiputrija, kur tiek skerdeti miljoni. Problema tikai tada, ka mediju tirgū sis "liekas" naudas nav un ta bus jaizvelk no zurnalistu kabatam. To es nenovelu ne sev, ne kolegiem. Zurnalistiem vajadzigs tiesi pretejais - ienakumu palielinasana, bet sis nodokla izmainas to nedos.

Nellija

Labdien!

Kolēģi jau ir pateikuši daudzus argumentus, kāpēc būtu tomēr vajadzīgs maksāt socnodokli arī par autoratlīdzībām, es tiem varu tikai pievienoties un piebilst - ļoti iespējams, ka mēs tomēr novecosim ātrāk nekā sabruks pensiju sistēma, tā ka par socgarantijām jādomā gan tagadnes (slimības, bezdarba, bērna dzimšanas pabalsti, atvaļinājums), gan nākotnes (pensija) aspektā.

Ilgus gadus strādāju Dienā un, protams, piedzīvoju laikus, kad gan tika maksāti nodokļi no visas summas, gan - kad lielākā daļa atalgojuma pārvērtās par autoratlīdzībām, arī maketētājiem, korektoriem, fotogrāfiem utt. Tā ka darbinieku daļa, kuri tiek atalgoti šādā veidā, ir milzīga, tur nav tikai žurnālisti. Un ir tiesa, ka daudzi cilvēki labprāt izvēlējās saņemt "uz rokas" vairāk, un tā šī sistēma kļuva par normu. Tikpat skaidrs man ir, ka to diktēja konkrētu izdevniecību finanšu apstākļi. Bet tiešām ir pagājuši vairāki gadi, kopš autoratlīdzības algu vietā "rullē", un varbūt ir pienācis brīdis tomēr ko mainīt.

Es atbalstu, ka nodokļa likme jādala starp darba devēju (24,09%) un ņēmēju (11%) un jāprasa trīs gadu pārejas posms, katru gadu attiecīgi palielinot likmi gan darba dev. (sākumā 8,03, nākamajā gadā vēl plus 8,03 un tad vēl plus 8,03), gan ņēmējam (sākumā 3,6, plus 3,6, plus 3,6). Piekritu, ka uzreiz tik krasa izmaiņa, turklāt no 2014.gada, nav OK.

Ar cieņu - Vikija Valdmane-Rozenberga,

Sveiki.

Nav runa tikai par izdevējiem. Radio, TV un interneta portāli arī ir mediji, kas labprāt nodarbina bez darba līguma un attiecīgi bez sociālajām garantijām. Piemēram, MTG. Tur strādājošie kolēģi stāsta, ka uzņēmums var atļauties maksāt arī sociālo nodokli, bet tā kā citos plašsaziņas līdzekļos ir prakse neslēgt darba līgumus, arī MTG darba līgumus slēdz tikai ar dažiem darbiniekiem.

No pašas pieredzes uzņēmumā, kas bija tieši pakļauts MTG, atminos garās sapulces, kurās darba devēji "borēja", ka samaksājot sociālo nodokli, uzņēmums nespēs pastāvēt. Neilgi pēc tam viens priekšnieks nopirka Porshe, otrs māju. Vēlāk viņi atzinās, ka darba līgumu nebūs nevis tāpēc, ka viņi nevar maksāt, bet tāpēc, ka darba līgums paredz atbildību pret darbiniekiem. Ja atlaiž, jāparedz kompensācija, un, galu galā, ja nebūs sociālo garantiju, žurnālistes izvēlēsies nedzemdēt vai vismaz dzemdēs mazāk. Kolēģis, kuru darba laikā uz gājēju pārejas notrieca auto, ilgi nezināja, vai vadība solidāri apmaksās divu mēnešu darba nespēju vai nē. Cilvēki nāk uz darbu ar plaušu karsoni, nes vīrusus arī citiem, jo vadībai vienmēr ir arguments, ka sociālās garantijas nav iespējamas.

Protams, ir jauni čaļi un dāmas, kas dzīvo pēc principa "dzīvo ātri, mirsti jauns", viņus nesatrauc iespējamā saslimšana vai vecums.

Pārmaiņām jābūt. Nav normāli, ka Latvijā ir vesela nozare, kurā lielākā daļa nemaksā sociālo nodokli. Manuprāt, svarīgi panākt, lai darba devējam nebūtu iespējas nodarbināt ilgāk par mēnesi vai diviem bez darba līguma. Ja cilvēks katru dienu nāk uz darbu, tās ir darba attiecības. Te gan ir jāiesaistās valsts iestādēm. Ivo Ržepicka cīņa ar vējdzirnavām pierādīja, ka valsts iestādēs labprāt piever acis uz acīmredzamiem likuma pārkāpumiem.

Ar cieņu Zanda Ozola-Balode

Sveiki, biedri!

Zemāk ir iekopēt FM skaidrojums par ieceri ar socinodokli turpmāk aplikt arī jebkādas autoratlīdzības. Lūdzu izsakiet viedokli par šo priekšlikumu, lai valde varētu mēģināt formulēt kopēju nostāju šajā jautājumā, kas gan, visticamāk, nebūs viegli.

Manupārt, straujšs (bez jebkāda pārejas laika vai pakāpeniskuma) nodokļu pieaugums medijiem par vairāk nekā 30% ir vai nu pilnīgi diletantisks un kaitniecisks priekšlikums vai ar kādu, man nezināmu, slēptu mērķi radies, ņemot vērā, ka līdz 80% mediju izdevumu veido darba spēka izmaksas. Tas nozīmēs vai nu žurnālistu ienākumu samazinājumu par atbilstošu procentu vai masveidīgu šatu samazināšanu, vai vairāku mediju slēgšanu, nespējot segt šādu strauju izdevumu pieaugumu, vai žurnālistu un mediju pāriešanas vēl "pelēkākā" zonā, izmantojot dažādus citus nodokļu režīmus. LŽA priekšlikums sarunās ar FM bija sadalīt jau esošo IIN (ar iespēju palielināt kopējo šī nodokļa likmi) - daļa joprojām tiktu ieskaitīta pašvaldību budžetā, bet daļa nonāktu sociālajā budžetā kā VSOAI. Tas tika noraidīts (plašāk noteikti var pastāstīt Anda, Guntis un Arta).

Pēteris Zirnis

Labdien,

ceru visi LŽA biedri ir dzirdējuši ideju maksāt soc.apdroš. nodokli (VSAOI) no autoratlīdzībām.

Esmu pamanījusi, ka daži kolēģi jau par to ir veidojuši materiālus.

Arī valde par to aktīvi diskutē kopš 14.08. vakara, bet pagaidām nevar vienoties par kopīgu nostāju, jo mūsu viedokļi krasi atšķiras. Daži valdes locekļi šo ideju uzskata par absurdu un žurnālistu (arī mediju biznesa) situāciju pasliktinošu, citi domā, ka tas ir viens no nedaudzajiem variantiem, kā risināt ilgstošās problēmas ar mediju profesionāļu sociālo aizsardzību. Jā, piedāvātais risinājums nav vienkāršs un viegls, tas prasīs arī zaudējumus, ne tikai ieguvumus, tomēr reiz šīs problēmas ir jācenšas risināt. Tā vismaz iepriekš sapratu no biedriem, jo par to bijusi gan plaša sarakste, gan klātienes diskusijas.

Tāpēc es sirsnīgi aicinu izteikties arī citus biedrus par to, kāda ir LŽA nostā, bet pirms tam īsi atgādināšu mūsu darbības hroniku un dažus savus argumentus, jo jaunais priekšlikums nav valdības ideja, tā ir valdības reakcija uz mūsu lūgumiem risināt žurnālistu, kā arī citu mediju profesionāļu sociālās apdroš. problēmas.

1. Tātad žurnālistu soc. aizsardzības jautājumi bija biedru izvirzīta problēma, viens no šī gada galvenajiem darbiem. Valdē lēmām, ka es, Arta un Guntis iesim uz FM, VID un LM par to runāt. Mūsu priekšlikumus un informāciju par sarunām esmu sūtījusi iepriekš.

2.Kad gājām uz VID, FM un LM, mēs tur strādājošos speciālistus nostādījām ļoti sarežģītā situācijā, jo centāmies pateikt, ka bez izmaiņām un palīdzības neko nevaram darīt: mēs netiekam galā ar darba tiesiskajām attiecībām, mēs nevaram piespiest mediju vadītājus to mainīt un maksāt soc. nod., mēs nevaram panākt, ka cilvēkus ņem darbā un maksā stabilas algas, mēs nevaram panākt, ka paši žurnālisti izmanto jau esošās iespējas un  maksā par sevi, jo honorāri ir tik zemi, ka veidojas diezgan liela, labi izglītotu un karjeras laikā diezgan labi atalgotu, bet potenciāla soc. neaizsargātu cilvēku grupa un valstij mums jāpalīdz, meklējot jaunus risinājumus.

3. Vēsture ir šāda. Iespēja nemaksāt soc. nodokli no autoratlīdzībām tika radīta 2001.gadā. Bet krīzes laikā tā tika izmantota arvien plašāk, vispār iztiekot bez algām vai tās vēl vairāk samazinot. Autoratlīdzību svētki bija arī pirms krīzes, kad medijos naudas bija daudz, daudz vairāk. Žurnālistu soc. aizsardzības problēma ir paveca, ne velti, ja nemaldos, Inga Paparde 2003.gadā izcīnīja iespēju reģistrēties kā pašnodarbinātajiem un maksāt pašiem, jo citas iespējas nebija. Es pati esmu bijusi tā reģistrēta, vienlaikus strādājot lielā mediju firmā.

Pēdējos gados veidojas žurnālistu grupa, kas pelna iztiku kaut kur citur, bet daļa dzīves žurnālistikā kļūst par kaut ko līdzīgu daudzu aktieru dzīvei Losandželosā, kad cilvēki patiesībā strādā kaut kur citur un tikai reizēm viņiem ir loma, žurnālistiem - projekts, filma, raksts, materiālu sērija, šovs utt. Arī starp mums ir tādi kolēģi, arī man piedāvāts tāds darba modelis, atsevišķu mediju vadītāji ir ļoti ieinteresēti šādā sadarbībā.

Cita jauna grupa ir žurnālisti - uzņēmēji. Arī viņi reizēm ir izdevīgi, bet tad ir jautājums, kā veidot attiecības, vai autorlīgums par zemām laukuma/laika cenām ietver visus biznesa izdevumus - sākot ar grāmatvedību, līdz elektrībai, personiskās tehnikas un datoru izmantošanai?

Vienlaikus saglabājas dažādi citi žurnālistu darba veidi. Lai kāds būtu darbības modelis, tajos visos ir aktuāls jautājums par soc. aizsardzību, kura daļēji pastāv vairs tikai sab.medijos un atsevišķos uzņēmumos.

3. Pašlaik kā reakciju uz jauno priekšlikumu publiski esmu dzirdējusi viedokļus, kas galvenokārt  pārstāv mediju biznesa intereses. Es piekristu, ka bieži tās un žurnālistu intereses sakrīt, bet tās nemaz nesakrīt soc. aizsardz. jautājumos, ja bizness tiek veidots uz žurnālistu sociālās aizsardzības rēķina. Tas notiek gadiem ilgi.

Es tāpat šaubītos par soc. nodokli autoratlīdzībām, ja vien tās neaizvietotu algas un parastas darba tiesiskās attiecības. Tāpēc vēl jo vairāk šaubos par "tradīciju" un man ļoti labi pazīstamu pārliecību, ka žurnālistiem (pēdejos gados arī korektoriem, producentiem, maketētājiem, māksliniekiem, fotogrāfiem, operatoriem, moderatoriem un citiem), piesaistītiem konkrētiem medijiem, gadiem jāstrādā nevis par algu, bet par autoratlīdzību, man tas neliekas loģiski.

Es gan neesmu dzirdējusi, ka mediju grāmatveži un personāla speciālisti tiktu algoti tāpat - maksājot par mēneša bilanci un algu aprēķinu vai personāla dokumentu sagtavošanu kā par oriģinālu autordarbu.

4. Autortiesības žurnālistu gadījumā arī nedarbojas, tas ir pavisam atšķirīgi no grāmatniecības un mūzikas..., jo mantiskās tiesības uz darbu, atkal tradicionāli, pieder medijam, nevis autoram.

Pretējā gadījumā autoram vajadzētu saņemt naudu par katru pārpublicējumu, tulkojumu, par katru atsaukšanos uz iepriekšējā dienā savākto informāciju un tās pieminēšanu, par katru klikšķi, par katru raksta/audio/video/foto izmantošanu citā medijā, arhīvam utt.

Es aicinu Autortiesību likuma ievērošanas aspektam pievērst uzmanību, jo pašlaik atsevišķās publikācijās tas ir sajaukts kopā (piemēram, LR1 "Pēcpusdienā"), aizmirstot, ka rakstnieki saglabā mantiskās tiesības, ka arī viņiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem ir ļoti smagas problēmas vecumdienās, tāpēc tiek veidots likums par Radošās personas statusu, citādi jāveido fondi, no kuriem vienreiz gadā vienam aktierim tiek piešķirta maza naudiņa, lai varētu izdzīvot.

5. LŽA pašā sākumā ierosinātā autoratlīdzību IIN sadalīšana uz pusēm (12% IIN, 12% VSAOI) no speciālistu puses tika atmesta uzreiz loģisku argumentu dēļ: tā ir izņēmuma situācija, kurai nav nekāda pamatojuma, un vēl racionālāk - 12% soc. nodoklis nav pietiekams, lai sakrātu soc. apdroš. kapitālu.

Par citiem priekšlikumiem, ko publiski apspriedām es gan detalizēti jau rakstīju.

Mēs tiešām gan ar biedriem, gan speciālistiem ilgi un vairākkārt diskutējām par visām tām alternatīvām, kuras tika izvirzītas.

Šis priekšlikums (12%/12%) paredzēja, ka mēs kaut ko iegūstam neko nezaudējot, bet es neieteiktu uz to cerēt. Mums nāksies kaut ko zaudēt no ienākumu apjoma, lai iegūtu soc. apdroš. , bet vienlaikus nav taisnīgi, ja žurnālists tikai pats maksā par sevi, bet darba devējs neko nemaksā, ja viņu darba attiecības ir pastāvīgas.

Es pieļauju, ka jūs zināt - ir vēl nepatīkamāka alternatīva, iespēja, ka VID nāk uz medijiem un pārbauda, vai autoratlīdzības tomēr nav jāpārvērš par darba līgumu, it sevišķi tad, ja cilvēks katru dienu nāk uz darbu, izmanto telpas, tehniku utt. Tad šis jautājums tiktu risināts vēl skarbāk.

Ar VID, FM un LM mēs gan neesam apsprieduši tā visa ieviešanas formu, tas tiesa. Arī minēto skaitli - 30% no autoratlīdzībām iepriekš neviens netika minējis. Bet es personiski šajās sarunās esmu apsolījusi, ka mēs aizstāvēsim savu pozīciju, ka jāmaina soc. apdroš. situācija mediju darbiniekiem. Es netaisos no tā atkāpties. Tāpēc arī bija gara saruna par mediju specifisko situāciju un jauni termini - sistemātiska darbu radīšana (kā žurnālistiem) un pasīva, kā citiem.

Nu jā, kurš teica, ka būs vienkārši? Es arī saprotu, ka daļa biedru, kas nestrādā sab. medijos, diezin vai var izvairīties no tā, ka publikācijās parādās viņu mediju vadītāju/īpašnieku intereses, kuras zīmē apokaliptisku ainu un mēģina pateikt, ka mediji nevar pastāvēt, ja par satura radīšanu maksā VSAOI un ievēro Darba likumu, ka tad žurnālistiem būs vēl sliktāk. Tāpēc jau ir LŽA, lai varētu izteikties ārpus konkrētu mediiju interesēm par žurnālistu interesēm.

Bet, kā minēju sākumā, valdē nav vienprātības. Domāju, ka arī citi valdes locekļi varētu publiskot biedriem savus argumentus, es nevēlos bez viņu atļaujas tos pārsūtīt.

Varu vien pateikt, ka valdē ir ideja lūgt šim jauninājumam noteikt pārejas periodu, jo pārmaiņas var ļoti krasi ietekmēt mediju un žurnālistu finanšu situāciju.

Pašlaik jautājums biedriem ir sekojošs: kādu LŽA nostāju kā reakciju uz valdības priekšlikumu maksāt VSAOI no autoratlīdzībām jūs atbalstāt?

Gaidu ziņas! Ar sveicienu Anda [Rožukalne]

Tātad !

Kad valsts palielina akcīzi, benzīntanki pieliek pie litra cenas automātiski. Un gailis pakaļ nedzied. VIsi lej tāpat.

Kad valsts grasās uzlikt nodokli žurnālistu atalgojumam, žurnālisti un viņu darba devēji sabļaustās - kas maksās, kas maksās ?

Vai tiešām jūs domājat, ka Latvijā presi patērē vieni trūkumcietēji bez sirds, kas nesapratīs, ka tas nelielas pielikums pie produkta cenas nozīmē cilvēcisku attieksmi pret tiem, kas rada mediju saturu ?

Ja paskaidros, tad sapratīs.

[Ansis] Pūpols

Novērtē šo rakstu:

0
0