Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad jūnijā sniedzu interviju portālam Pride.lv, homofobijas pieredzi partijā PROGRESĪVIE komentēju kā tādu, ar kuru saskaros sabiedrībā kopumā, un attiecīgi secināju, ka PROGRESĪVIE tādējādi atspoguļo vispārējo Latvijas sabiedrību. Vienlaikus norādīju, ka PROGRESĪVIE vadības līmenī (vismaz iepriekšējās valdes vairākumā) politiski kalkulē, ka pārāk liela "homo tēmu" tirzāšana "aizbaidīs sociālo vēlētāju". Šādi diskriminējoši argumenti tiešā tekstā tika izmantoti partijas valdē, aizliedzot man kandidēt Rīgas domes vēlēšanās.

Šis komentārs bija viens no iemesliem manai izslēgšanai no paša līdzdibinātās un vadītās partijas. Bijušais partijas vadītājs Edmunds Cepurītis "īsi un kodolīgi" to formulēja šādi: "minētā doma, ka (...) partija ir homofobiska un homofobija ir būtisks faktors lēmumu pieņemšanā partijā" (...), "ir pretrunā ar faktisko situāciju" (pilnā sarakste ir apskatāma šeit).

No valdes puses netika veikti nekādi soļi, lai vismaz mēģinātu uzzināt, kāda tieši diskriminējoša pieredze man partijā bijusi. Vadības līmeņa atteikšanās izmeklēt diskriminējošas prakses aizdomas, potenciāli diskriminētās personas "izmešana" no organizācijas pēc tam, kad šī persona ir cēlusi par to trauksmi, ir ultimatīvs paraugs un pierādījums strukturālai un sistēmiskai diskriminācijas praksei attiecīgajā organizācijā.

Savā publiskajā argumentācijā valde gan atsaucās uz partijas LGBT+ jomas darba grupu līdzvadītāju it kā sniegtajiem komentāriem (rakstiski tie nekur nav fiksēti). Taču jau pēc trīs mēnešiem par homofobijas praksi partijā identiski manis iepriekš izklāstītajam iekšējā partijas Facebook grupā raksta viena no attiecīgas darba grupas līdzvadītājām.

Lai LGBT+ kopiena nepastarpināti uzzinātu, kas ir PROGRESĪVO "reālpolitika" aiz "like" Facebook un Instagram pie varavīksnes karodziņiem, pubicēju šo tekstu pilnā apmērā šeit zemāk.

Viņas stāsts par PROGRESĪVO homofobisko reālpolitku ir identisks manai pieredzei. Atšķirība starp autores un manu pieredzi ir tikai tāda, ka, esot atklāti homoseksuālam partijas vadītājam, saskarsmē ar šeit aprakstīto praksi man nebija reālu reakcijas iespēju, lai nezaudētu partijas vadītāja autoritāti (kļūstot vai nu upurim, vai nu "geju agendas izsitējam").

Autore izbrīnīti jautā, kāpēc joprojām nav publicēta 2019.gada kongresā pieņemtā programma ar tik daudzām patiesi progresīvām politiskām pozīcijām. Arī par programmas nepubliskošanas problēmu kā valdes atbildību norādīju intervijā Pride.lv. Autore pati min "kritiskos tematus". Un tā ir arī mana atbilde - iepriekšējais partijas valdes sasaukums savā vairākumā bija homofobs, un tam nebija vajadzīgas ne "geju lietas" programmā, ne atklāts gejs kā kandidāts, kas aizbaida konservatīvo vēlētāju.

IERAKSTA TEKSTS:

Sveiciens ar Kongresa noslēgšanos un veiksmes vēlējumi visām jaunievēlētajām partijas institūcijām!

Tomēr jautājumi, ko vēlos šeit aktualizēt, laikam gan nebūs īpaši priecīgi. Nebija iespējas uzrakstīt agrāk, un varbūt labi, ka tā, jo, cerams, ka tagad šīs pārdomas tad būs vismaz nedaudz mazāk emocionāli uzlādētas.

Gribu arī jau sākumā skaidri pateikt, ka man pašai ļoti nepatīk konfliktsituācijas vai spriedze, ko tās rada (slikti tieku ar to galā), un mans mērķis nav eskalēt konfliktu, tomēr kopš ceturtdienas vakara es ļoti daudz domāju par dažādiem pavērsieniem programmas pamatprincipu apstiprināšanas procesā un dažādu cilvēku izteikumiem, un esmu secinājusi, ka, kamēr šī situācija nebūs kaut kā noskaidrota, un man nebūs atbilžu uz dažādiem jautājumiem, es īsti neredzu, kā varētu arī turpmāk būt daļa no Pro.

Vienlaikus vēlos atvainoties par veidu, kādā es izteicos piektdienas vakara zvanā (tas bija nesavaldīgi un uzbrūkoši, un visu to pašu es būtu varējusi pateikt arī citā tonī un mierīgāk), bet laikam tobrīd jau izmisums par to, ka mani šeit tik ļoti "nedzird", bija sasniedzis punktu, kurā šķiet, ka kliegšana ir vienīgais, kas vēl varētu strādāt.

Un, jā, šis viss varētu būt gari. Bet kādā brīdī ļoti aicinu izlasīt. Nesagaidu nekādu tūlītēju reakciju, jo, kā jau minēju, gari, ir jau vakars un tamlīdzīgi.

Es saprotu, ka daļa no visas šīs problēmas droši vien tiešām varētu būt saistīta ar to, kā darba grupu gatavotie programmas pamatprincipi tapa, t.i. kurš/par ko bija infornēts/kad un taml., tomēr šo procesu es neņemos nekā kritizēt, jo ļoti labi saprotu, ka te lielā mērā vienkārši ir runa par laika un resursu trūkumu. Un labi, ka dokuments vispār beigās tapa.

Taču mani tiešām pārsteidza iebildumi, ko saņēmām par LGBTQIA+ politikas pamatprinicpiem, Un vēl jo vairāk šo iebildumu argumentācija. (nezinu, cik būtisks te ir garš un notikumus pārstāstošs ievads, līdz nonāku pie pagājušās nedēļas sarunām, īpaši ceturtdienas valdes sēdes, sākumā likās, ka gribu uzrakstīt tikai par pēdējo, bet tad iedomājos, ka visi jau nedz ir bijuši klāt kādā no šīm sarunām, nedz vispār jebko par šo visu zina.)

Tātad būtiskākie iebildumi jau pirms dažām nedēļām bija pret LGBTQIA+ politikas pamatprincipiem kā atsevišķu sadaļu programmā un pret punktu, kurā tiek pieminētas transpersonu tiesības. (gala redakcijā tā ir atsevišķa sadaļa un minētais punkts ticis saglabāts), Bet man emocionāli ir tāda sajūta, ka es par to esmu cīnījusies "ar atrotītām piedurknēm" – un man tiešām aizvien nav īsti skaidrs, kāpēc tā bija jābūt, jo nekādus racionālus un pierādījumos/datos balstītus argumentus es tā arī nesadzirdēju.

Ja LGBTQIA+ jautājumi ir viena no cilvēktiesību tēmām, ar ko Pro gūst īpašu atpazīstamību (veido soctīklu saturu, ir vienīgie, kas Latvijā iestājas par laulību vienlīdzību, un šeit atvainojos par iespējamu aroganci, bet mums pašlaik ir resursi kvalitatīvu programmas sadaļu sagatavot, jo darba grupā ir dažādi cilvēki, kam ir zināšanas par kopienai aktuālām problēmām, pieredze aktīvismā un lietderīgi akadēmiski bekgraundi), man nav skaidrs, kāpēc programmā nevajadzētu būt atsevišķai sadaļai, kurā vienkopus atrodami Pro būtiskākākie ieskati šajā jomā, jo īpaši tādēļ, ka LGBTQIA+ tiesības nenozīmē tikai kādu vienu vai divus atsevisķus likumus, kā pagaidām trūkst – tie ir ļoti plaši jautājumi, kas aptver virkni sadzīvisku, sociālu, ekonomisku, politisku u.c. aspektu, un lai tos varētu saprotami un jēgpilni atspoguļot, ar vienu vai diviem punktiem, kas tiek integrēti citā programmas sadaļā, nepietiek.

Turklāt LGBTQIA+ kopiena šobrīd Latvijā ir tiesiski pilnīgi neaizsargāta, kamēr vienlaikus arvien vairāk vērojami apzināti dažādu grupu mēģinājumi homofobiju izmantot kā instrumentu sabiedrības šķelšanai. Kas attiecas uz transpersonu aizsardzību, tas ir viens no šobrīd būtiskākajiem LGBTQIA+ aktivisma pamatjautājumiem, jo šī kopienas daļa saskaras ar īpaši augstiem vardarbības un diskriminācijas riskiem, no kā izriet dažādas dzīves kvalitāti graujošas ilgtermiņa sekas.

Un nebūtu korekti dēvēt kādu dokumentu par LGBTQIA+ politikas vadlīnijām, ja tajā netiek pieminēti jautājumi, kas saistās ar dzimtes identitāti. Šādā kontekstā, tad diskusija par pilno abreviatūru, piemēram, kļūst pilnīgi nerelevanta un smieklīga.

Attiecībā uz šo punktu izskanēja argumenti, ka Latvijas sabiedrībā par trans jautājumiem vispār runā ļoti maz, līdz ar to nevaram zināt, kāda ir sabiedrības attieksme, un beigu beigās šāda punkta iekļaušana varētu Pro kaitēt Saeimas vēlēšanās, un mēs varētu nepārvarēt 5% slieksni.

Manuprāt, ļoti spekulatīvs, vājš arguments. Savukārt transpersonu aizsardzības atrunāšana programmā, no cilvēktiesību perspektīvas, ir patiešām būtisks vērtību jautājums. Citādi te tad var sākt domāt vēl par virkni mūsu pozīciju, kas sabiedībai šķiet pārāk radikālas un varbūt ir par iemeslu, kādēļ Pro pagaidām nav Saeimā. Vai mēs atteiksimies no savām vērtībām, lai ļoti teorētiski vairotu izredzes iekļūt Saeimā? Un, ja tā, kāpēc jāupurē tieši šis jautājums?

Bet, nu, jā, kaut kādā brīdī man bija sajūta, ka šis ir ticis izrunāts. Bet saprotu, ka ne visa valde bija pazīstama ar darba grupas piedāvāto saturu un gribēja to atbalstīt. Kā jau minēju, tur noteikti bija arī organizatoriskas un saskaņošanas problēmas, bet tam es nepievērsīšos. Katrā ziņā rezultātā visai pēdējā brīdī atkal aktualizējās jau nupat minētie iebildumi.

Diskutēt par šiem un citiem nevienkāršiem jautājumiem var un vajag, bet man šķiet, ka tam būtu bijis jānotiek citādāk. Saruna, kas man ir atstājusi ļoti daudz nepatīkamu pārdomu un jautājumu, ir tieši pagājušās nedēļas valdes sēde, lai gan dažādi aspekti man šķita problemātiski arī pirms un pēc tam. Taču ceturtdienas valdes sēdē no diviem dažādiem tā brīža valdes locekļiem (un te es atvainojos, ka man nākas atstāstīt pēc atmiņas, tomēr gana daudz cilvēku bija klāt, lai varētu apliecināt, ka es šo neesmu izdomājusi, tomēr, ja nu kaut ko atstāstu vai interpretēju nepareizi, droši labojiet!) dzirdēju argumentu: ka mums ir jābūt uzmanīgiem, kā komunicējam ar LGBTQIA+ jautājumiem saistītus vēstījumus, jo pārmaiņas nāk lēni un mums nevajadzētu būt pārāk provokatīviem, turklāt mums ir arī homofobiskāk noskaņoti biedri, un mēs arī varētu gribēt tādus piesaistīt nākotnē (te, starp citu, bija atsauce uz krievvalodīgajiem iespējami homofobiski orientētajiem potenciālajiem biedriem), Un izteikumu, ka Progresīvo vide arī šobrīd nemaz nav tik iekļaujoša, lai mēs varētu būt droši par biedru atbalstu atsevišķai LGBTQIA+ programmas sadaļai.

Negrasos izlikties – man ir problēma ar šādiem izteikumiem (turklāt tie nav arī vienkārši atsevišķu biedru, bet valdes amatpersonu izteikumi). Man ir grūti saprast, kā tos var savietot ar Pro vērtībām, vismaz tādām, kā esmu tās līdz šim sapratusi. Un man ir jautājumi. Vai homofobija un transfobija Pro vidē ir kaut kas vērā ņemams un svarīgs? Vai mēs tiešām vēlamies piesaistīt biedrus arī "ar homofobiskākaiem uzskatiem"? Un ko tieši tas nozīmē?

Es gribētu no jaunās valdes dzirdēt skaidru nostāju šajos jautājumos – vienā formātā vai citā. Un te vairs neder iepriekš izskanējusī atbilde, ka katrā lielākā kolektīvā homofobija kaut kādā mērā eksistē (tam es lielā mērā piekrītu, īpaši tādēļ, ka homofobiju var izprast/definēt atšķirīgi –, un bieži tā tiešām ir tikai zināšanu trūkums).

Bet šis jau ir kaut kas nedaudz cits. Ja saturu, ko sagatavojusi darba grupa, kurā ir cilvēki, kas orientējas LGBTQIA+ jautājumos un gadiem tiem seko, mēs sākam cenzēt, jo ko gan padomās mūsu homofobiskāk noskaņotie biedri/vēlētāji, man tā ir diezgan nopietna sarkanā līnija. Un raisa nopietnas pārdomas, vai es sevi vēl spēju identificēt ar šo partiju. Es nevaru aizstāvēt Pro vērtības, ja pati tām neticu.

Paredzu, ka kāds tūlīt teiks, ka Pro nav viena cilvēka partija, un tas ir mūsu spēks, un ikvienu te par kaut ko varētu kritizēt. Tā, protams, ir. Bet es tomēr biju domājusi, iespējams, kļūdaini, ka ir tādi jautājumi, par ko mums ir kaut kādas vienošanās/daudzmaz līdzvērtīga izpratne – vismaz, ja tie ir fundamentālas pamatvērtības izsakoši.

Varbūt kāds arī vēlas plašāk pareflektēt par jautājumu "Pro vide nav nemaz tik iekļaujoša". Kā tas jāsaprot un kādi secinājumi te būtu jāizdara?

Kas attiecas uz argumentu par to, ka mēs nemaz nevaram zināt, ko Pro biedri domā par transpersonu tiesībām, un tas vispirms ir jānoskaidro, atgādināšu, ka 2019. gada Kongresā (kurā es nepiedalījos, bet esmu pazīstama ar šo dokumentu no "Varavīksnes rozes" darba grupā apspriestā), ir tikuši apstiprināti priekšlikumi LGBTQIA+ programmas sadaļai, kas ietver arī sekojošus punktus:

" (..)18. 6 Mazināsim transseksuālu cilvēku diskrimināciju, sekojot līdzi pasaulē atzītiem standartiem veselības aprūpē un klasifikācijā (piemēram, ICD-11 izdevums no Pasaules Veselības Organizācijas).

18. 7 Veselības aprūpes jomā atvieglosim nosacījumus dzimuma maiņas operācijām. Atvieglosim šo operāciju pieejamību un nepieciešamo medikamentu iegādi. Atcelsim obligātās sterilizācijas nosacījumu lēgālai dzimuma maiņai." Davis Lodzins, lūdzu, labo, ja te kaut kā kļūdos, jo tieši caur Tevi man ir bijusi piekļuve šim dokumentam, kā arī atceros, ka tas tika apspriests pirmajā "Varavīksnes rozes" darba grupas tikšanās reizē, kurā es biju klātesoša, ja nemaldos, tas bija 2019. gada oktobrī.

Šis dokuments, kā saprotu, nav publiski nekur lasāms, tostarp nav pieejams biedru vidū, un es īsti nesaprotu, kāpēc. Varbūt te arī sākas kāda daļa pārpratumu. Starp citu, tieši šo dokumentu arī izmantoju, sākotnēji uzmetot pamatprincipu plānu, jo man šķita, ka jāvadās pēc tā, par ko vienreiz jau bijusi vienošanās, tikai tas jāapraksta īsāk/kaut kā jāprecizē. Bet beigu beigās man kaut kā bija tāda sajūta, it kā mēs pamatprincipos būtu mēģinājuši iekļaut kaut kādas neadekvātas, jomai nemaz ne tik būtiskas, superprovokatīvas vai citādi nesakarīgas lietas, kas Pro var tikai kaitēt. Un es ietiepjos šo punktu izņemt, jo man patīk konflikti vai es nespēju atzīt, ka man vienmēr nav taisnība. (Es saprotu, ka programmas saturs var mainīties un ka gala lēmumu par to pieņem valde nevis darba grupas līdzvadītāji, es tiešām to saprotu.)

Taču man vienalga ir bažas un jautājumi – kāpēc tieši LGBTQIA+ programmas sadaļa būtu bijusi kaut kā jāpaslēpj vai jāpadara, cik vien iespējams, neitrāla/neko nepasakoša. Un brīžiem bija arī nedaudz skumji vērot, ka cilvēki, kuriem redzami trūkst zināšanu par kopienai būtiskiem jautājuniem, izmanto savu autoritāti, lai mēģinātu darba grupas veidoto saturu diskreditēt. Varbūt es šo situāciju tiešām redzu no kaut kāda pilnīgi greiza rakursa, bet es patiešām nedomāju, ka šis ir "viedokļa" jautājums.

Varbūt ir nepareizi, ka es šajā ierakstā uzreiz neminu arī konkrētus vārdus, runājot par to, kurš ko ir teicis, bet gribēju ievērot kaut kādu konsekvenci. Plus, man šie koulauti nesagādā pilnīgi nekādu prieku, es šim ierakstam esmu veltījusi nesakarīgi daudz laika, daļēji arī tāpēc, ka es tiešām vienkārši nezinu, kā to vislabāk uzrakstīt, bet man arī nešķiet, ka varu to nedarīt. Un vārdus varu nosaukt, vienīgi nav jau arī tā, ka tās bija sarunas/tikšanās, kurās neviens cits nebija klāt.

Es nenoliedzu, ka šo situāciju uztveru ļoti emocionāli – gan tāpēc, ka man LGBTQIA+ un līdztiesības jautājumi kopumā ir tiešām ļoti būtiski, gan tāpēc, ka man pašai ir gana daudz personisku pieredžu ar ļoti sliktām sekām, ko rada nerunāšana par komplicētiem un sensitīviem jautājumiem, kā arī vajadzību tos skaidrot veidā, kas teju vienmēr jūtas kā taisnošanās (un tas veido neizbēgamu fonu, no kura es nevaru pilnīgi distancēties; arī šis aspekts man pašai liek pārdomāt, vai šeit esmu īstajā vietā – tostarp kā darba grupas līdzvadītāja), gan arī tāpēc, ka jau minētās pagājušās nedēļas sarunas tiešām bija nepatīkamas, un man nāca kā visai liels pārsteigums. Ja kādam šķiet, ka es šajā ierakstā kaut ko atspoguļoju neprecīzi vai citādi nekorekti, sakiet un papildiniet, tomēr es priecātos, ja bažas, ko aprakstu, netiktu ignorētas vai uztvertas kā nebūtiskas tikai tāpēc, ka es mēdzu reaģēt emocionāli.

Ja gadījumā ir tā, ka esmu minējusi kaut ko tādu, kas te (t.i. šajā FB grupā) nedrīkstētu tikt publicēts, droši dzēsiet, lai gan es pati nevaru iedomāties, kas tieši tas varētu būt, jo tikšanās, uz kurām atsaucos, visas bijušas ikvienam biedram/ei/iem pieejamas, un arī dokumentam, kuru citēju, tādam (manuprāt) vajadzētu būt.

Un tiešām atvainojos, ka šis ir tik ļoti gari. Lai būtu niansēs precīzi, vajadzētu būt vēl divreiz garāk, bet to uzrakstīt man nav spēka, turklāt man ir aizdomas, ka neviens to tāpat nelasītu.

Pārpublicēts no kamielis.com

Novērtē šo rakstu:

6
32