Iesaki rakstu:

Šis raksts nav gaušanās par personisko situāciju. Drīzāk tas interpretējams kā praktiska pamācība ļaužu grupām, kas vēl tikai apsver iespēju kļūt par kāda resora "sīkoligarhiem". Neizslēdzu, tēma var radīt ierosmi mūsdienīgam kinoscenārijam vai lugai - ar vai bez papildelementiem, bet politiska detektīva ievirze prasīsies pilnīgi noteikti.

Lai koncentrētu varu, ļoti būtiski ļaužu grupai ir spēt sevi prezentēt kā cienījamus pilsoņus, kuriem rūp nozares liktenis un kuri a priori ir neaizstājami; jo citādi taču viss tūlīt sabruks, no kā cietīs sabiedrība!

Ārstu biedrības amatpersonas, protams, ir relatīvi labā situācijā, jo tradicionāli bauda plašas sabiedrības daļas uzticību. Šādos apstākļos nav grūti piespiest nozares ministriju "darboties" tā, lai iestāde rosinātu iestrādāt tiesību aktos tādas normas, kas pēc apstiprināšanas Ministru kabinetā nodrošina biedrībai absolūtu dominanci kādā jomā.

Konkrētajā situācijā tātad Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) valdei izdevies tiesību aktu bāzi "sakārtot" tādā veidā, ka tās faktiski neierobežotā kontrolē jau ilgstoši ir sertifikācija, proti, procedūra, kā iespējams iegūt un uzturēt ārsta speciālista statusu.

Kopš 2013.gada 1.janvāra, kad stājās spēkā pašlaik aktuālie MK noteikumi par sertifikācijas kārtību, LĀB neierobežotā kontrolē ir arī tālākizglītības pasākumu organizēšana un to kvalitātes novērtēšana. Tie būtu pat vēl diskutējami jautājumi - ko, kāpēc, vai tiešām tā vajag?! Tomēr kārtība, kāda stājusies spēkā kopš 2016.gada 1.jūnija (MK 24.05.16.noteikumi Nr.317), jau acīmredzami ir neiederīga demokrātiskas valsts sistēmā.

Pamatojoties uz minētajām normām, pašlaik pat ārstu reģistrācija ir "sajūgta" ar sertifikāciju. Proti, speciālists, personiski vēršoties valsts iestādē, Veselības inspekcijā, nevar būtiski iespaidot savu reģistrāciju, jo normatīvie akti paredz procedūru veikt tikai un vienīgi uz sertifikācijas institūcijas ziņojuma pamata. Tādu kārtību Ministru kabinets ir noteicis.

Tiesa gan, it kā darbojas arī LR Satversme, kur 106.pantā ietvertā norma faktiski nosaka ikviena tiesības saglabāt nodarbošanos. Tomēr, kā zināms, praktiskajā dzīvē Satversmes normas, interpretējot tās saistībā ar MK noteikumiem, teorētiska spriedelēšana vien ir; varbūt, ka tāda pieeja no iestāžu puses nereti ir pareiza...

Tomēr personas pamattiesību ievērošanai, ja Latvija ir demokrātiska valsts, nevajadzētu būt atkarīgai galvenokārt vienīgi no tā, vai kāda biedrība, kas nav nekāda iestāde klasiskā izpratnē, žēlīgi piekritīs dot savu akceptu.

Kopumā veidojas asociācija ar pašlaik populāro, tā saucamo "Rīdzenes" oligarhu lietu. Aizraujoties ar to, sabiedrībai, žurnālistiem un politiķiem nepamanītas paliek "Mazās Rīdzenes", kas neviena netraucēti turpina darboties. Nepārprotami viena tāda "resorisku sīkoligarhu" filiāle varētu būt Skolas ielā 3, Latvijas Ārstu biedrības biroja adresē.

Raksta autors sagaida pamatotus iebildumus, jo procesus taču it kā pārauga valsts, proti, Veselības ministrija. Pieredze pēdējā gada, proti, "sertifikācijas epopejas" laikā liecina, ka pārraudzība faktiski nenotiek, jo gluži vienkārši ierēdņiem un, šķiet, arī ministrei ir bail no LĀB valdes. Bija tāds ministrs G. Belēvičs, kurš 2016.gada aprīlī atļāvās nopublicēt ministrijas mājaslapā P.Apiņa kompetenci apšaubošu preses relīzi. Pēc mēneša ministra amata vieta kļuva vakanta... Personības kults; labāk nekaitināt!

Lietderīgi rakstā šķiet pieminēt Valsts kancelejas 29.06.17. sniegtu skaidrojumu.

Valsts kanceleja norāda, ka konsultējusies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un Valsts ieņēmumu dienestu. Abas kompetentās institūcijas esot atzinušas, ka saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padomes priekšsēdētājam un ikvienam padomes loceklim (faktiski laikam gan - arī profesionālo asociāciju sertifikācijas komisiju priekšsēdētājiem un locekļiem, kuri pilnvaroti veikt noteiktas kontroles funkcijas attiecībā uz resertificējamajām ārstniecības personām) kopš 2013.gada 1.janvāra, kad stājās spēkā esošā kārtība un sertifikāciju sāka traktēt kā deleģētu valsts pārvaldes funkciju, bija jābūt noteiktam valsts amatpersonas statusam.

Tātad Veselības ministrijas valsts sekretāra kompetencē būtu gan izdot attiecīgos valsts amatpersonu sarakstus, gan nodrošināt interešu konflikta problemātikas risināšanu (droši vien, arī ieviest efektīvu kontroli, lai lekcijas, par ko piešķir punktus resertifikācijai, Sertifikācijas padomes un sertifikācijas komisiju locekļi lasītu tikai sabiedriskā kārtā, nesaņemot samaksu).

Tomēr četrarpus gadu laikā neviens no trim šai periodā strādājušajiem VM valsts sekretāriem nav nopietni pievērsis uzmanību LĀB Sertifikācijas padomes darbības un tās locekļu tiesiskā statusa acīmredzamajai neatbilstībai likumiem un vispārējiem tiesību principiem. Varbūt ministrijas valsts sekretāram pašam trūkst pārliecības, kāds īsti veidojas padomes locekļu statuss; vai tas ir tik precīzi definējams, lai ļautu vispār veikt valsts pārvaldes uzdevumu?

Cik var spriest, ņemot vērā VID, Veselības ministrijas un LĀB oficiālajās mājaslapās internetā publicēto informāciju, tad pagaidām valsts amatpersonu statuss padomes locekļiem nav noteikts; tomēr VID nav arī ierosinājusi administratīvā pārkāpuma lietu par nolaidību attiecībā uz Veselības ministrijas valsts sekretāru vai informējusi veselības ministri par iespējamo šādu ierēdņa disciplinārpārkāpumu.

Tādējādi var secināt, ka, VID ieskatā acīmredzot LĀB Sertifikācijas padomē ievēlētās personas šobrīd neveic valsts amatpersonām tipiskas darbības; viņu statuss tātad pagaidām nav atbilstošs un juridiski sakārtots, lai deleģētas valsts pārvaldes funkcijas ietvaros izdotu administratīvos aktus.

Jāatgādina, ka iepriekš ilgstoši nebija spēkā esošu MK noteikumu, lai reglamentētu sertifikācijas kārtību. Procedūru veica likumā noteiktā institūcija, proti, LĀB, turklāt būdama autonoma publisko tiesību subjekta statusā. Sertifikācija kā valsts pārvaldes uzdevums, ko veic LĀB struktūrvienība, proti, sertifikācijas padome, bet pārrauga Veselības ministrija, definēta tikai no 2013.gada 1.janvāra. Gan agrāk, gan pašlaik par sertifikāciju LĀB iekasē no ārstiem samaksu.

Latvijas Ārstu biedrības prezidents P.Apinis, kā zināms, kādreiz bijis augsta līmeņa profesionāls politiķis, darbojies gan lēmēja, gan izpildvarā; protams, viņam labi izprotama gan normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhija un MK noteikumu pakārtotība likumiem, gan citas nianses. Tas varētu būt viņa nopelns, ja, piedaloties MK noteikumu Nr.943 izstrādē (LĀB prezidents taču tur piedalījās, vai ne?!), izdevies radīt situāciju, ka LĀB par procedūru nekādi faktiski neatbild, bet var netraucēti turpināt iekasēt no ārstiem naudu.

Interpretējot MK noteikumus saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, pašlaik par procedūru galarezultātā atbild nevis "labuma guvējs", LĀB, bet nozares ministrija. Tomēr ziņas par sertificētajām ārstniecības personām valsts reģistram arī sniedz biedrība (saskaņā jau ar citiem MK noteikumiem), apejot ministriju. Savukārt Veselības inspekcija, kas uztur reģistru, nav pilnvarota LĀB jebkādas darbības ne pārraudzīt, ne apšaubīt. Pašam Apiņa kungam izdevies izvairīties no šaubīgu dokumentu parakstīšanas, veiksmīgi piesaistot padomes vadītāja amatam profesoru G.Latkovski.

Rezumējums; vērtējot saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem un likumiem, Sertifikācijas padomes priekšsēža parakstītie sertifikāti jau kopš 01.01.13. būtu atzīstami par dokumentiem, kas saistoši tikai to parakstītājam. Savukārt Sertifikācijas padome var darboties divos variantos, proti, patvarīgi vai tiesiski; ja tiesiski, tad padomes locekļi ir valsts amatpersonas. Nav sarežģītu dilemmu, vai ne?

Tātad jau četrarpus gadus, kopš spēkā esošais regulējums MK noteikumos Nr.943, LĀB ar nozares ministrijas nepārprotamu atbalstu (lai gan darbošanās apmēri drīzāk kā "sīkoligarhiem", tomēr organizētās noziedzības manierē!) īsteno apzinātu krāpšanu, iekasējot no kolēģiem naudu par sertifikācijas procedūru un sertifikāta izsniegšanu; tiesiski biedrībai nekādi to nav iespējams veikt.

Biedrības sastāvā nav arī izveidota institūcija, kas varētu izlemt piešķirt noteiktu "tālākizglītības punktu" daudzumu ārstiem par kvalifikācijas celšanas ietvaros organizētu lekciju apmeklēšanu. Lekcijas nereti lasa paši padomē vai komisijās ievēlētie, jo, saprotams, valstī autoritatīvu profesionāļu skaits dažās nozarēs ir ļoti ierobežots.

Tai pat laikā valstī ir Veselības ministrija, kā pienākumos ietilptu jebkuram, arī medicīnas prominencēm, paskaidrot, ka valsts pārvaldē amatpersona nevar vienlaicīgi novadīt kolēģiem, saņemot samaksu, konferenci, bet vēlāk šos pašus kolēģus sertificēt; jo īpaši, situācijā, ja ārsti, lai saglabātu speciālista statusu un nodarbošanos, ir spiesti šīs lekcijas apmeklēt, bet pasākumu aktualitāti un zinātnisko kvalitāti vērtē... tikai paši sertificētāji.

Domājams, demokrātiskā valstī vienīgi tiesas kompetencē būtu vērtēt, vai ārstniecības personu sertifikācija ir sabiedrībai tik būtisks pasākums, tik liela vērtība pati par sevi, lai, ignorējot vispārējos tiesību principus un Administratīvā procesa likuma normas, varētu notikt prettiesiskā procedūrā; faktiski, tamlīdzīgu problemātiku vajadzētu risināt vismaz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta līmenī.

Protams, LĀB birojā un tamlīdzīgos "Mazās Rīdzenes" tipa veidojumos, kādi droši vien darbojas vēl daudzās nozarēs, netiek īstenotas klasiskas valsts nozagšanas shēmas. Peļņu ar sertifikācijas vai tai nepieciešamo, nereti vien "atguļamā" līmenī sagatavoto lekciju apmaksu nodrošina priekš LĀB nevis sabiedrība kopumā, bet ārstniecības personas, viņu darbdevēji (ārstniecības iestādes), dažādi fondi, citi atbalstītāji.

Tāpēc prettiesiskā darbība notiek klaji, atsaucoties uz ierastu praksi, abstraktām kādām sabiedrības interesēm un manipulējot ar ārstu psiholoģisko nespēju iebilst pret sertifikācijas turpināšanu. Jā, vēl relatīvi nesenā pagātnē nesakārtoto profesionālo standartu dēļ tā bija tiešām svarīga procedūra! Taču vēsturiskā nozīmība nerada pamatu apšaubīt tās absurdumu pašreizējajā tiesiskajā, sociālajā un profesionālās darbības parametrus raksturojošajā situācijā, kas dinamiski arvien mainās.

Tomēr - kas traucē kompetentām valsts pārvaldes iestādēm, tiesībsargājošām institūcijām, politiķiem patrenēties, novēršot "resorisku sīkoligarhu" acīmredzami prettiesiskas, neslēptas darbības? Ceļot šādi kvalifikāciju, pēc tam ar labāku izpratni varētu pievērsties "svarīgo" oligarhu lietām! Ja vien tie oligarhi tiešām nepārprotami šķiet slikti, lai kāds viņus visā nopietnībā gribētu apzināt un iegrožot...