Iesaki rakstu:
Vai oligarhu varu Latvijā aizvietojusi Āboltiņas un Co karaliste, tiesiskuma saukļu fonā spējot parlamentā izbīdīt „ģimenei” izdevīgus likumus?
Vienotības līderes, Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas gandrīz raudulīgā runa kā vēstījums tautai, kurā medijiem tiek pārmesta angažētība un tiek norādīts uz „ļaunu spēku” nomelnošanas kampaņām, ceturtdien nepārsteidza.
Āboltiņas runā oriģinālu ideju pietrūka. Arī Āboltiņas priekšgājēji - 10 000 dolāru Emsis, baķka Straume, un Lemberga „draudzene” Ūdre - no Saeimas tribīnes un koridoriem bija klieguši par visnomelnojošākajām melnajām kampaņām, kuras organizē ļaunie „politiskie konkurenti”, lai „grautu uzticību Saeimai un valsts varai”. Turklāt par ļauniem ārvalstu spēkiem, nomelnotājiem, politiskajiem konkurentiem un angažētiem vai korumpētiem žurnālistiem jau daudzkārt pirms Āboltiņas bija runājuši arī premjeri vai šā amata kandidāti, caurkritušie oligarhi - Lembergs, Šķēle un Šlesers. Tāpēc no „sausā atlikuma teorijas” viedokļa Āboltiņas ceturtdienas runa, pirms Saeima atkārtoti izlēma par „uzlabotiem” grozījumiem Robežšķērsošanas likumā, bija tikai vājš iepriekšējo valsts galvu tekstu un darbību plaģiāts.
Apvainot medijus melos un kliegt par sazvērestības teorijām nav nekāda māksla. Arī gandrīz raudāšana pēc tam, kad šo PR triku 10.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā izmantoja Šlesers, nav nekas pārsteidzošs. Augstām amatpersonām, lai neatbildētu uz nepatīkamiem jautājumiem, tā ir ikdienas norma. Tāds neizbēgams netīrā Latvijas politikas procesa fakts.
Pārsteidzoši bija, ka Saeima ceturtdien lielā vienprātībā pēc Āboltiņas emocionālā izvirduma nobalsoja par likuma grozījumiem Robežšķērsošanas likumā, kuru virzība, forma un saturs met nepārprotamu ēnu uz Āboltiņas vīra pārstāvētas organizācijas Latvijas auto biznesa interesēm. Izklaigājoties par sliktajiem medijiem un kā Šlesers notraušot asaru par savu sūro Saeimas priekšstāves likteni, pavisam 83 ārkārtas vēlēšanās ievēlētie 11.Saeimas deputāti, Āboltiņas iedvesmoti, nospieda vajadzīgo „par” pogu. Balsošanas mašīna atkal nostrādāja.
Jautājums ir, ar ko tas atšķiras no visu iepriekšējo „slikto” oligarhu Saeimu balsošanas mašīnām, kad konkrētās interesēs pieņemti likumi skrēja caur Saeimu? Ar labākiem saukļiem, biezāku ādu vai lielāku liekulību.
Pārsteidzoši ceturtdien bija arī tas, ka pati Āboltiņa pat neuzskatīja par vajadzīgu paziņot, ka balsojumā par likuma grozījumiem, kam cauri vīd dzīvesbiedra biznesa intereses, atturēsies, ka nebalsos, lai būtu godīga, lai noņemtu jebkādu ēnu no sevis. Kopā ar pārējiem 82 deputātiem viņa balsoja par.
Vai Āboltiņa no tribīnes sniedza atbildes, vai viņa atbildēja kaut uz vienu no Pietiek un citu mediju iepriekš uzdotajiem jautājumiem? Nē. Viņai tas nebija jādara. Viņa paziņoja, ka mediji melo, un ar to „gudrajām galvām” pietika, lai nobalsotu par viņas vīra lobēta likuma pieņemšanu, pietika, tāpat kā tas bija vecajos „oligarhu” laikos.
Ir taču skaidrs - kamēr varas grožus turēs Vienotības Dombrovska valdība, tas būs tikai laika jautājums, līdz Āboltiņas vīra pārstāvētais Latvijas auto kļūs par organizāciju, kas nodarbosies ar elektroniskās robežšķērsošanas sistēmas ieviešanu un uzturēšanu. Tāpat kā tas noticis, piemēram, ar atklāsmi, ka Šķēle - uzņēmējs ar laiku kļuva par īpašnieku uzņēmumam, kuram Šķēle -premjers izsniedza licences.
Vai oligarhu Saeimas un oligarhu varas aizvietošana ar Āboltiņas karalisti, kurā procesus virza viņa un Vienotības kardināls Jaunups, ir tas, ceļš, pa kuru uz gaišo nākotni Latviju ved tiesiskuma koalīcija? Pietiek atbilde ir - nē!