Iesaki rakstu:

Turpinās apzināti centieni diskreditēt Valsts kancelejas un manu profesionālo kompetenci un lojalitāti pret mūsu valsti. Notiek apzināta, absurda un spēcīga manipulācija ar informāciju – sagrozīšana, noklusēšana, izraušana no konteksta.

Sabiedrība ir spējīga pati izvērtēt, kurš saka patiesību un - kurš ir vilks jēra ādā. Tāpēc ļaujiet arī man kā „cilvēkam, kas visā tajā bijis iekšā” (satiksmes ministra Anrija Matīsa kunga vārdiem runājot) izteikt savu redzējumu, jo šobrīd es tieku pozicionēts par airBaltic (esošo un, visticamāk, arī nākotnes) bēdu cēloni.

Par mītiem un patiesību.

1. Ko sēsi, to pļausi

Mīts – 2009.gada 4.marta Akcionāru līgums valstij ir neizdevīgs.

Patiesība – valsts savu kontroli pār airBaltic atdeva jau 2002.gada 29.jūlijā, kad toreizējais privātais akcionārs (skandināvu aviokompānija SAS) ieguldīja būtiskas finanses, lai novērstu airBaltic bankrotu, bet pretī prasīja attiecīgu labumu. Juridiski tas tika formulēts kā konvertējamo obligāciju emisija, bet, vienkāršiem vārdiem, tas ir, kā pārdot dzīvokli, kuru jaunais īpašnieks var paņemt jebkurā laikā. Atpakaļceļa nav. Faktiskā kontrole no tā brīža valstij bija vien 47%. Lai ietekmētu procesus, vajag vismaz 50% plus 1 balsi.

Akcionāru līguma mērķis bija pilnīgi cits – novērst to, ka kādā brīdī jaunais īpašnieks (SIA Baltijas aviācijas sistēmas) ar savu balsu vairākumu pilnīgi ignorēs valsts intereses. To, pēc Valsts kancelejas iniciatīvas, arī izdevās nodrošināt (skatīt Akcionāru līguma 2009.gada 4.marta redakcijas 5.6.punktu; pieejams Valsts kancelejas mājas lapā)

Mīts – 2009.gada 4.marta Akcionāru līgums ļāva privātajam akcionāram saimniekot uz nebēdu.

1.patiesība – retorisks pretjautājums: kāpēc valsts pārstāvji airBaltic padomē neizmantoja Akcionāru līgumā, Komerclikumā un airBaltic Statūtos paredzētās tiesības?

Akcionāru līgums nosaka, ka visos svarīgākajos jautājumos jāsaņem valsts pārstāvju piekrišana (līguma 3.2.7.-3.2.9.punkts). Kā redzams no Valsts kancelejā iesniegtajiem dokumentiem, valsts pārstāvji - amatpersonas, kuras darbojas airBaltic Padomē, ir devušas piekrišanas attiecībā gan uz „skandalozo” airBaltic preču zīmju pārdošanas darījumu, gan virszemes apkalpošanas biznesu.

Nākamais – 2010.gada 30.aprīļa redakcijā bija papildu iespēja panākt valdes nomaiņu: valsts tiesības noraidīt valdes locekļa kandidātu, ja ir pamatotas šaubas par viņa spēku strādāt airBaltic interesēs. Retorisks pretjautājums - kāpēc tas netika darīts?

2.patiesība – Komerclikums skaidri nosaka, ka akciju sabiedrību, tātad arī airBaltic, vada un pārvalda (nosaka biznesa un peļņas modeli sīvas konkurences apstākļos, seko līdzi modeļa izpildei, pielāgojas mainīgajai tirgus situācijai, un tamlīdzīgi) nevis akcionāri, bet valde un padome. Valdi, lai cik locekļi tajā būtu, uzrauga Padome. Būtiski uzsvērt, ka airBaltic Akcionāru līgums nav saistošs valdei un Padomei; valdei un Padomei ir saistoši vienīgi Komerclikums un airBaltic Statūti (kuros tika nostiprināts valsts aizsardzības mehānisms attiecībā uz valsts pārstāvju tiesībām ietekmēt ikvienu airBaltic būtisku darbības jautājumu).

Tātad par valdes neizdarībām atbild Padomes locekļi un emocionālas spekulācijas par Akcionāru līguma izdevīgumu vai neizdevīgumu nemaina likumā skaidri noteikto atbildību par uzņēmuma darbību un pārvaldi.

2. Komercreģistra dati VS tikai Satiksmes ministrijai zināms „nezināms” dokuments?

Mīts – Valsts kanceleja ignorē kādu „līdz šim nezināmu”, ar kuru, kā tiek apgalvots, Bertolds Fliks atsakās no sev piederošajām akcijām.

Patiesība – Pēkšņi parādījies dokuments, ar kuru it kā Bertolds Fliks vairs nav tiešais vai netiešais airBaltic akcionārs; dokuments nav iesniegts izskatīšanai ne Ministru kabinetā, ne Valsts kancelejā. Tādēļ bažas rada - kādēļ tik svarīgu dokumentu, ja tiešām ar to Bertolds Fliks vairs nav airBaltic tiešais vai netiešais akcionārs, satiksmes ministrs neiesniedza Ministru kabinetā? Un publiski izmaiņas airBaltic (Uzņēmumu reģistra datubāze) notika tikai vairākus mēnešus pēc šī „jaunatklātā dokumenta” tapšanas – proti, Bertolds Fliks saskaņā ar Komercreģistra datiem ir darbojies kā SIA „Baltijas Aviācijas sistēmas” dalībnieks līdz 06.02.2012. Savukārt „jaunatklātais dokuments, ar kuru Bertolds Fliks it kā atsakās no akcionāra statusa, ir sastādīts 2011.gada oktobrī.

Ņemot vērā to, ka par airBaltic sāgu atbildīgā ir Satiksmes ministrija un tās piesaistītais konsultants "Prudentia”, tad visi lietas materiāli ir šo organizāciju rīcībā un pēc šī gadījuma rodas pamatotas bažas, ka tiek selektīvi izvēlēti dokumenti, par kuriem informēt vai neinformēt Valdību un Valsts kanceleju.

Mīts – Bertolda Flika pretenzija ir dēļ „valstij neizdevīgi sagatavotā” Akcionāru līguma.

Patiesībā šobrīd prasība pret valsti ir izvirzīta un vispār iespējama nevis dēļ it kā neizdevīgā Akcionāru līguma, bet gan dēļ atbildīgo valsts pārstāvju – procesa saimnieku (tai skaitā, Padomē) darbības jeb, drīzāk, bezdarbības, neizmantojot līgumā, Statūtos un likumos atrunātās iespējas.

Proti, kopš 2008.gada Valsts kanceleja ir vērsusi atbildīgo amatpersonu un juridisko konsultantu uzmanību uz vairākiem būtiskiem riskiem, kuru nenovēršanas gadījumā var tikt radīti apjomīgi zaudējumi valstij. Pirmkārt, tas ir saistībā ar jau pieminētajām 2002.gada konvertējamām obligācijām, kuru dēļ valsts palika mazākumā. Otrkārt, attiecībā uz nepieciešamību aktīvi izmantot visas privilēģijas, kas izriet no airBaltic Akcionāru līguma, Statūtiem un likumiem. Jāsecina, ka diemžēl Valsts kancelejas ieteikumi nav ņemti vērā, norādītie riski ir piepildījušies un šobrīd tiek meklēts kāds, uz kuru novelt vainu un atbildību par visām bēdām.

Turklāt, kā redzams iesniegtajā Bertolda Flika pretenzijā, valsts rīcība tiek apstrīdēta (prasot prāvu kompensāciju) par laiku, kopš Satiksmes ministrija piesaistīja konsultantu Prudentia 2011.gadā

3. Aizstāvam zagli (amatpersonu, kas nopludināja Valsts kancelejas atzinumu)?

Mīts – par Valsts kancelejas viedokļa (atzinuma) noplūdi atbildība jāuzņemas pašai Valsts kancelejai (!), nevis tam, kas Valsts kancelejas viedokli (atzinumu) nopludinājis, pārkāpjot valstij sensitīvas informācijas aizsardzības prasības.

Patiesība – ierobežotas pieejamības (IP) statuss tika piešķirts visai šo jautājumu dokumentācijai, līdz ar to nebija pamats klasificēt Valsts kancelejas atzinumu ar augstāku ierobežotas pieejamības pakāpi. Jāpiebilst arī, ka pieminētajā Valsts kancelejas atzinumā nebija norādīti kādi jauni, līdz šim neminēti fakti, kurus Valsts kanceleja nebūtu savos atzinumos norādījusi arī iepriekš. Ja no Satiksmes ministrijas vai atbildīgajām tiesībsargājošajām iestādēm būtu izskanējuši argumenti piešķirt augstākas pakāpes slepenību dokumentācijai, tie noteikti būtu proaktīvi uzklausīti, saskaņā ar līdz šim vispārpieņemto nemainīgo praksi.

Līdz ar to atbildība - ir jāuzņemas vienīgi valsts amatpersonai vai darbiniekam, kurš šo dokumentu ir nopludinājis.

4. Ar sīkumiem priekšplānā izdodas novērst uzmanību no būtības

Mīts – Valsts kancelejas atzinuma nopludināšana var radīt negatīvas sekas starptautiskajā tiesvedībā

Patiesība – Ministru prezidents ir noteicis Satiksmes ministriju par atbildīgo valsts pārvaldes institūciju valsts pozīcijas formulēšanā šajā lietā. Valsts kanceleja ir tikai viena no institūcijām, kuras viedokli, saņemot investīciju pretenziju pret valsti, lūdza pati Satiksmes ministrija. Jāpiezīmē, ka sākotnēji Valsts kanceleja, pēc Satiksmes ministrijas aicinājuma, sniedza savu viedokli ekspertu sanāksmē mutiski. Pēc vairākkārtējiem Satiksmes ministrijas lūgumiem formulēt to rakstveidā (ko apliecina Satiksmes ministrijas vēstule Valsts kancelejas lietvedībā un kuru pievienoju pielikumā), Valsts kanceleja savu viedokli sniedza ar rakstveida vēstuli. Taču tā nebūt nav valsts pozīcija, kas tiks pausta šķīrējtiesā. Tas ir viedoklis par saņemto investīciju pretenziju, kas veidots, izejot no Valsts kancelejas rīcībā esošajiem dokumentiem. Valsts pozīciju veidos vienīgi Satiksmes ministrija.

Retoriski jautājumi –1) vai Valsts kanceleja rosināja „šo publisko diskusiju”? 2) kādēļ tik ļoti nepieciešams bija Valsts kancelejas rakstveida viedoklis? 3) kāpēc neviens no Satiksmes ministrijas, uzklausot Valsts kancelejas mutisko viedokli, neminēja kādu līdz šim nezināmu dokumentu (kas it kā visu apgāž), bet gan mudināja Valsts kanceleju savu viedokli formulēt rakstveidā?

Pēdējās nedēļas notikumi un labi organizētā Valsts kancelejas diskreditācijas kampaņa sniedz atbildes uz šiem jautājumiem un atklāj nepievilcīgu ainu Latvijas valsts pārvaldē. Tas liek aizdomāties par filozofiskiem jēdzieniem un to klātbūtni Latvijas valsts pārvaldes ikdienā – godīgums, kalpošana valsts un sabiedrības interesēm, ierēdņa profesionālās darbības politiskā un ekonomiskā neietekmējamība.

Mēs runājam par viedokļu brīvību, nepieciešamību pēc godīguma, drosmes, iniciatīvas, politiskās neitralitātes valsts pārvaldē. Bet vai šādi Latvijas „Snoudenu” cienīgi gājieni un tam sekojoši provokatīvi izaicinājumi (pat centieni sarīdīt vienu pret otru) sekmēs ikvienu ierēdni runāt par lietu patieso stāvokli mūsu valstī, lai cik neērta šī patiesība kādam liktos? Meliem īsas kājas. Bet šādos gadījumos par meliem būs jāmaksā ikvienam nodokļu maksātājam.

Foto no zurnalsiepirkumi.lv

Rakstā pieminētie dokumenti atrodami šeit:

http://www.mk.gov.lv/files/akcion_sad_lig.pdf

http://www.mk.gov.lv/files/balt_avi_sist.pdf

http://www.mk.gov.lv/files/Sam_vest.pdf