Iesaki rakstu:

Sveiki, labrīt, labvakar! Vasaras Saulgrieži, Lieldienas, Ziemassvētki, Lāčplēša diena un Kutūzova bikšu staru diena, tāpat kā jebkurš cits laiks, ir labs lēmumu pieņemšanai.

Mans šī gada saulgriežu laika lēmums ir atbrīvot no darba visus... savus darbiniekus un aizvērt ciet savu advokāta biroju.

Es aizstāvu Zolitūdes traģēdijā cietušās ģimenes Latvijas tiesās un, lai to darītu, man šodien ir jāizvēlas mazākais ļaunums starp savu biroju vai savu māju. Reiz Kāds teica, ka nekas nav tik dārgi kā aizstāvēt nabagus.

Es par šo lēmumu nekautrējos, jo tas ir nevis nekvalitatīva darba un vāju zināšanu rezultāts, bet gan pie tā esmu nonācis tiešā Zolitūdes lietas ietekmē. Kopš uzņēmos aizstāvēt man nezināmus cilvēkus Zolitūdes lietā, brīvprātīgi ieguldīju visu savu enerģiju, laiku, visus savus personīgos līdzekļus un zināšanas. Tā teikt - gāju uz visu banku. Nemelošu. Es, protams, klusībā cerēju, ka Zolitūdes lieta izvērtīsies kā tāda masveida sabiedriska kustība, kas nepieļaus to, kā parasti pie mums notiek, un novedīs pie būtiskām valstiskām izmaiņām. Es kļūdījos. Rezultātā esmu palicis viens pret sistēmu un neierobežotiem politiskajiem, finanšu un sabiedrisko attiecību resursiem. No manis novērsās gandrīz visi, kurus pazīstu. Loģiski, ka šādā situācijā pat pie visveiksmīgākā scenārija ir gandrīz neiespējami pārspēt resursos bagāto pretinieku (ak jā, es šobrīd runāju par Maximu, Re&Re, Tineo, Homburg Zolitūde, Arhitektu birojs Kubs un Rīgas saskaņas domi) un loģiski, ka tas, līdzīgi kā Grišama romānā, ved tur, kur ved. Laikam būs par sarežģītu - Grīšama romāns būs te lieks.

Īsāk sakot, es biju dusmīgs, pārsteigts un vīlies, ka sabiedrībā valda tāda vienaldzība un bailes iestāties par vājāko, bailes iziet no savas komforta zonas. Bailes runāt un būt pašam. Bailes teikt to, ko domā. Par to es pēdējos 7 mēnešus arī izteicos publiski.

Bet ar laiku sapratu, ka tā nedrīkstu domāt. Katram ir tiesības izvēlēties. Katram!

Tāpat kā man bija tiesības izvēlēties iesaistīties vai neiesaistīties šajā lietā, apzināti riskējot ar savu veiksmīgo karjeru un savu tēlu.

Lai vai kā! Vēlos atklāt dažas atziņas, pie kurām esmu nonācis:

Pirmkārt, man sirsnīgu (mīļu un nesamākslotu) smaidu izraisa visi tie teksti "mēs latvieši, mēs lepni, mēs par taisnību, mēs gribam" un tādā garā. Jāatzīst, ka pēc Zolitūdes traģēdijas lietas uzņemšanās tieši latvieši novērsās visvairāk. Iespējams, ka tā ir tikai sakritība, bet mana personiskā pieredze rāda, ka šajā laikā biju vajadzīgs Latvijas un Krievijas krieviem, arī gruzīniem un ebrejiem (ak, jā, tie jau tie žīdi), bet latvieši, protams ar izņēmumiem, taču turējās un turas joprojām pa gabalu. Ja kāds no džekiem tomēr bija piekritis un sapratis, ka kaut kas IR jāmaina pastāvošajā LV struktūrā, tad viņu sievas bija pirmās, kuras noņēma viņus no trases un aizliedza viņiem to darīt. Tā ir drošāk. Tā teica. Man sievas nav. Pagaidām.

Tas neraisa ne naidu, ne kādu citu nepatiku pret savu tautu, bet minu to tikai kā faktu, par kuru ir vērts varbūt aizdomāties, kāpēc tas tā ir. Iespējams, ka pats kaut ko daru nepareizi.

Otrkārt, mana personīgā pieredze liek domāt, ka sociālā atbildība internetā ir fikcija. Jeb vienkārši sakot bullshits.

Piemēram, aicinājumam boikotēt Maximu savulaik bija tūkstošiem nospiestu „Like” un aptuveni tikpat nospietu „Share”, bet boikota akcijās piedalījās labi ja 50 cilvēku ar tendenci šim skaitlim ģeometriskā progresijā samazināties katrā akcijas nākamajā dienā. Tāpat, piemēram, vēroju, ka šobrīd ir populāri dalīties ziņās par dzīvnieku patversmēs nonākušiem dzīvniekiem. Bet kāpēc tie dzīvnieki vispār ir patversmēs, nevis paņemti mājās, apkopti un aprūpēti? Kāpēc sociālā atbildība aprobežojas ar like un share? Vai arī - kāpēc aizbraukt uz stundu uz patversmi ir kaut kas tik sociāli atbildīgs? Manuprāt, sociālā atbildība ir kas vairāk- tā ir nepārtraukta rīcība ik dienas, arī tad, kad tas ir neērti un neizdevīgi. Arī tad, kad tu izmet izsmēķi pludmalē.

Treškārt, nesavtīgi palīdzēt citiem, tas ir dārgi. Tas ir ļoti dārgi!

Protams, man ir bijis sāpīgi dzirdēt visus tos apvainojumus, ko esmu saņēmis Zolitūdes traģēdijas lietas sakarā. Ja tos varētu izteikt naudas ziņā, es jau būtu miljonārs. Protams, man ir bijis nepatīkami pieņemt lēmumus atteikties no savas līdzšinējās komforta zonas.

Ak, Dievs! Šo visu pārlasot, es izklausos pēc čīkstoša jefiņa.

Jūs tagad domājat, ka es iešu un iešaušu sev krūtīs? Protams! Pastāvēs, kas mainīsies.

Priecīgus Jāņus. Līgo!

* Pārpublicēts no Alda Gobzema Facebook konta; tekstā saglabāta oriģinālrakstība.