Iesaki rakstu:
Tuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie varas galda. Gobzema aktivitātes var pielīdzināt kopējai plūsmai, kura sākās ar Brexit kampaņu un Donalda Trampu nākšanu pie varas ASV un notikumiem citur pasaulē, kur par galveno dzinuli ir ārējs vai iekšējs drauds, briesmas, netaisnība. Gobzems draud ar procesu sākšanu visiem par neslavas celšanu, bet sausais atlikums ir tāds, ka nekas tāds nav noticis. Turpretim ir ierosināti procesi pret viņu par neslavas celšanu, kur verdikts ir bijis viens ne Aldim par labu.
Politoloģijā ir ierasti veikt politiķu uzrunu un runu semantisko analīzi – kā pareiza izvēlēto vārdu un frāžu lietošana var pozitīvi ietekmēt tā saucamo "politiskā kapitāla" pieaugumu. Politiķi un līderi bieži vien izmanto dažādus vārdu savienojumus, lai veidotu dažādas realitātes izpratnes dažādām cilvēku grupām, kas ir konkrētajā auditorijā. Mērķis tam visam ir viens: samērā atšķirīgus cilvēkus ar samērā atšķirīgiem dzīvesveidiem, ienākumu un izglītības līmeņiem virzīt politiķa interešu īstenošanai.
Jāuzsver, ka bieži vien auditorija ir ļoti atšķirīga un katrs pateiktais sauklis katram nozīmē kaut ko citu. Politiķis bieži izmanto rupjus, agresīvus un ikdienišķus sarunvalodas vārdus, lai raksturoto pašreizējo situāciju valsti vai lai diskreditētu pretējo pusi, jo klausītājs vairāk sevi spēs asociēt ar runātāju. Domas ietekmēšanai runās parasti tiek izmantoti kontrastējoši vārdi: "reforma", "celt", "iznīcināt", "padzīt", "es, mēs, Jūs", "nožēlojami", "varas kāri" utt.. Taču realitāte ir tāda, ka frāzēm un teicieniem runās ar reālo politiku nav nekāda sakara, jo tie bieži ir tukši solījumi un nav balstīti nedz faktos, nedz īstenībā.
Latvijas gadījumā uzlecošā zvaigzne – šāda tipa politiķis ir iepriekš minētais Aldis Gobzems, kurš, iespējams, ir patoloģisks narciss un, iespējams, nemaz neapzināti ir kļuvis par atsevišķu personu instrumentu, lai atgrieztos pie varas. Citu variantu vairs nav, šis ir "pēdējais šāviens".
Visi ir dzirdējuši, kā viņš saka "mūsu valsts ir briesmās"; "valdība nedomā par parasto cilvēku"; "viņi ir visu nevaroši"; "mēs esam liels pūlis, mēs esam spēks"; "mēs esam milzīgs spēks"; "Jūsu kārta rīkoties"; "tas neko nemainīs, mēs tāpat uzvarēsim"; "mēs beidzot iestāsimies par mūsu cilvēkiem"; "iestāsimies par mūsu uzņēmējiem"; "paldies, Dievam"; "es būtu labāks"; "lēmumus pieņemtu uzreiz, nevilcinoties", utt.
Vai sajuti pacēlumu un esi gatavs braukt ciemos pie politiķa uz Ādažiem?
Svarīgs aspekts, ka visu svarīgo Aldis vienmēr ir gatavs pateikt "tiešraides beigās" vai "pateikšu to rīt", tādējādi klausītāju burtiski ievilina neapzinātā vēlmē visu noklausīties līdz galam vai pat neguļot gaidīt rītdienu. Teiksiet, ka tas nespēlē uz mani, bet pietiekami liela sabiedrības daļa uzķersies, un uz to arī viņš spēlēs.
Faktiski tā ir demagoģija, ko piekopj visi politiķi, taču nedaudz citā līmenī, un kur iepaliek visas vecās un reizē arī jaunās partijas Latvijā, visi grib izlikties gudri un neizmantot vienu vai otru rupjāku vārdu, jo ko tādu publiski nevar teikt, bet tajā pašā brīdī virtuvē katrs lieto.
Tieši tādēļ Gobzems atšķiras no "pamatstraumes", un, iespējams, tieši tādēļ viņš savāks izjukušās KPV LV partijas balsis un vēl citas, jo, kā redzams, partijā un tās atbalstītājos iesaistās visdažādākie cilvēki, un no tiem visus noteikti nevar saukt par lumpeņiem vai kā citādi. Viņš uzrunā visus un reizē nevienu, bet pašreizējos apstākļos ir sekmīgi akumulējis to sabiedrības daļu, kas nav saklausīta, bet grib būt saklausīta.
Aldim par prieku nepiedalos izvērstajā kampaņā pret viņu, jo viņš ir tikai marionete, bet gan pret viņa saimniekiem, kuri noteikti nav viņa atbalstītāji, bet gan tie, kuri nodrošina viņa labklājību, un te nav runa par iztikšanu ar "nieka divīti", ko cerētu saņemt liela daļa viņa atbalstītāju.
"Jo es zinu! To es Jums pateikšu šīs uzrunas beigās! Mums ir spēks visu mainīt tā, lai Aldis nekur tālu netiek. Gobzems nevar čakarēt Tevi! Viņam būs jāatbild pastarās tiesas priekšā! Mēs zinām, kurš attīstīja melnbalto bilžu konceptu! Mums nav īsa politiskā atmiņa, mēs par to pateiksim Jums rītdien! Likums un kārtība sabruks kā kāršu namiņš, jo tā visa ir ilūzija!"
P.S. Skaidrojums:
Patoloģisks narcisms (att.) var tikt saskatīts gan narcistiskā grandiozitātē, gan arī negatīvā narcismā. Sociālajā telpā cilvēki ar grandiozitātes vai visvarenības izjūtām bieži vien lielās ar saviem sasniegumiem, bagātību, sakariem ar nozīmīgiem un ietekmīgiem cilvēkiem, lietojot vārdus «es», «mans», «mani», lai slēptu nenozīmīguma un nespējas izjūtu. Viņu iekšējā vajadzība ir būt par uzmanības un apbrīnas centru, turklāt viņus neinteresē sarunbiedra reakcijas. Apkārtējie šādu uzvedību dēvē par snobisku, augstprātīgu, uzpūtīgu, arogantu. Patoloģisko narcismu var diagnosticēt dažādos psihiatriskos sindromos, kuros tas veido nozīmīgu afektīvi kognitīvu uzvedības motīvu.