Iesaki rakstu:

Principi vai alkatība, - tas ir jautājums, kurš rodas, skatoties uz zemdeķa rosīšanos it kā “restartētajā” Rīgas domē. Pagaidām pašvaldības politiskais teātris atgādina veco un labi zināmo alkatības purvu, kurā jaunas un labi trenētas mēles mēģina slēpt savus patiesos nodomus aiz kristāldzidru principu plīvura.

Neizmirstamu iespaidu atstāj smaidīgā un godīgumā starojošā Mārtiņa Kossoviča seja, kurš raidījumā Nekā Personīga ar kristāldzidru pārliecību stāsta, ka politiķi nevar, t.i. partiju valžu locekļi nevar ieņemt pagaidu amatus departamentos. Tas nav aizliegts, bet tā neesot pareizi, jo politiskās partijas valdes loceklis šādā amatā nespēšot rīkoties profesionāli un godīgi.

Ne mazāk pārliecinošu “godīguma triumfa” sajūtu rada Viļņa Ķirša (attēlā pa kreisi) mierīgais acu skats, runājot par pārmaiņu procesu Rīgā, kuram koalīcijas partneri – Nacionālā apvienība īsti netiekot līdzi. Tomēr viņš, vicemērs V. Ķirsis, ir tēvišķi saprotošs pret grūtgalvīšiem.

Šis viss būtu labi, ja alkatības velniņš nečukstētu Mārtiņam Staķim un V. Ķirsim, ka laiks iet, bet vērdiņš nav atrasts un, kur tas stāv, ir tikai miglains priekštats. Viens labs darbs gan ir izdarīts, vismaz ir atrasts pirtnieks. Lai arī viņš nav Ansis, tomēr vismaz Jānis Meirāns. Neaizvietojams un ārēji pasniedzams kā politiski pilnīgi neitrāls, jo kandidēšana A-Par sarakstā Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās neskaitās. Rīdzinieki taču viņu domē neievēlēja.

Viņš ir mārketējams kā politiski neitrāls un pietiekoši kompetents kandidāts uz visiem vadošajiem ar satiksmes sfēru saistītajiem amatiem. Neizvietojams eksperts autobusu pirkšanā, elektronisko norēķinu jautājumos un, ja vajadzēs, gatavs arī sēsties pie Satiksmes departamenta stūres. J. Meirāns jau nu noteikti zinās, kur tas brīnumvērdiņš ir noslēpts un kā viņu iebāzt pareizā kabatā.

Taču ir viena bēda – Satiksmes departamenta vadītāja krēsls ir aizņemts. Tur sēž tāda nepolitiska personība kā Vitālijs Reinbahs, kurš tiesā cīnījās un uzvarēja iepriekšējo Rīgas “imperatoriņu” Nilu Ušakovu. Bet kā jau to reiz ir postulējis sociālistiskās internacionāles klasiķis Josifs Staļins, „ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas”, Visas pazīmes liecina, ka arī jaunie sociālā taisnīguma cēlāji – Progresīvie un Parieši – cenšas neatpalikt no sava ideoloģiskā tēva, “nepareizo cilvēku” problēmas uzdodot atrisināt noteiktās aprindās labi zināmajam censonim Mārim Knokam.

Vispār izskatās, ka partejiskajiem amatu bīdītājiem V. Reinbahs nepatīk principā. Tas bija redzams jau Saskaņas laikā, un nekas nav mainījies arī jaunajā domē – N. Ušakova tradīcijas centīgi tiek turpinātas.

To ka virs V. Reinbaha galvas atkal ir savilkušies negaisa mākoņi, runāja sen. Bet nu šķiet, ka vajadzība pēc naudas ir kļuvusi izteikti spiedīga. Domē tiek runāts, ka “tas” jānodara jau līdz svētkiem. Kā potenciālais amata kavalieris tiek bīdīts iepriekš jau pieminētais J. Meirāns. Domes vadība cer, ka lietas beidzot tiks kārtotas “pareizi”, kā to jau reiz vēlējās zaglīgais Nils. Un gan jau, ka zelta vērdiņi, ko piegādās J. Meirāns, itin labi nosegs Progresīvo taisnīguma meklētāju vērīgo acu plakstiņus. Jo nauda tak nesmird, kā teica imperators Vespasiāns, ieviešot atejas nodokli Romas iedzīvotājiem. Līdz tam gan vēl jānodzīvo, bet visas pazīmes liecina, ka arī Rīgas ūdens ar savu trekno budžetu ir dienas kārībā.  

Bažas gan rada pasakas par vērdiņu otrā daļa, kad mēs ieraudzīsim Rīgas gaišās un progresīvās restarta koalīcijas sauso atlikumu. Pasaka beidzās visai bēdīgi, un visas pazīmes liecina, ka arī šoreiz jaunie domes darboņi pie sasistas siles uzmetīs lielāko daļu rīdzinieku. Ir gan vēl cerība, ka J. Meirāna un V. Ķiršaveidīgajiem mēra un vicemēra izstrādājumiem tas viss varētu beigties tāpat kā daudziem citiem “slaucējiem”, proti, ar rūtainām debesīm. Redzēsim, kad Temīdai atvērsies acis un vai atvērsies vispār. Tomēr dzīves pieredze rāda, ka agri vai vēlu acis atveras.