Iesaki rakstu:

Zolitūdes traģēdija lika vērīgāk palūkoties uz cilvēku. Palūkoties uz cilvēku ne tik daudz no cilvēka inteliģences un profesionālās kompetences, politiskās un pilsoniskās stājas viedokļa, cik no filosofiskā viedokļa – palūkoties uz cilvēku no viņa ētosa viedokļa. Tātad no cilvēka morāles normu, principu un ideālu viedokļa. Par ētosu sauc morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir garants cilvēka cilvēciskajai kvalitātei un sociālajai vērtībai.

Traģiskais notikums atsedza neticami zemu cilvēcisko kvalitāti ne tikai profesionālajā sfērā, bet arī filosofiskajā izpratnē – vispārīgo principu dziļdomīgā prātojumā. Tāpēc rādās urdoši jautājumi, kas ir noticis ar cilvēku un kāpēc cilvēks ir zaudējis savu cilvēcisko veidolu un atklāj sevi drausmīgā kvalitātē.

Internetā, piemēram, var lasīt šādus mūsu laikabiedru secinājumus.

Viens: „Atzīšos - lai ko es kuro brīdi būtu rakstījis par saviem līdzcilvēkiem, līdz pat vakardienas "pilsoniskajiem pasākumiem" kaut kur manī saistībā ar šiem cilvēkiem mita neliela... nu, teiksim - cerībiņa. Ilūzijiņa. Tāda maziņa, bet tomēr. Šī cerībiņa-ilūzijiņa bija saistīta ar to, ka šie un visi pārējie Latvijas cilvēki ir nupat piedzīvojuši grūti iedomājamu, vienkārši briesmīgu nelaimi, kura gan nav skārusi viņu personisko ādu, toties uzskatāmi parādījusi, ka nāve var atnākt jebkurā brīdī un nevienu nešķiro ne pēc vecuma un dzimuma, ne valodas, tautības un materiālā statusa.[..] Vēl vairāk - varat, protams, smieties, bet manas mazās cerībiņas-ilūzijiņas turpinājums bija: varēja taču gadīties, ka no visiem tiem Latvijas cilvēkiem, kas uzdodas par esošiem un potenciāliem valstsvīriem, atrastos viens vienīgs, kurš atrastu un pateiktu tos pareizos vārdus, kas ļautu uz mirušo kauliem uzbūvēta kārtējā gobzemveidīgo biznesa vietā uz bojāgājušo piemiņas pamata radīt kaut ko, kas ar laiku radītu fundamentu kaut cik vienotai - nu, vismaz dažās svarīgās lietās - Latvijas nācijai. Neatradās neviens - ne aktīvais prezidents vai paldiesvaldis, ne čērčilizētais mērs vai nākamā eirokomisāre, ne Latvijas attīstītājs vai jokainā mūsu vienoto māju solītāja, ne vēl kāds cits. Neviens vienīgs. Ne tikai neatradās - pat nepamēģināja. Visiem viņiem neatliekami bija savas svarīgākas lietas darāmas."

Cits: „Esmu politikā jau astoņus gadus. Teikšu godīgi - esmu redzējis daudz. Taču tādu liekulību, divkosību, nelietību un melus kā pašlaik es redzu pirmo reizi. Vienotībai, nacionālistiem, reformistiem un vēl dažiem atsevišķiem aktīvistiem izdevies sasniegt jaunu rekordu savās bakhanālijās."

Zinot to, kādas destruktīvas izmaiņas ar cilvēku notiek aizvadītajos apmēram 40 gados, novembra šausmīgais notikums un tā pamodinātā notikumu lavīna faktiski nevar būt pārsteigums cilvēka vērtējumā. Zolitūdes traģēdija kalpo kā savdabīgs katalizators, paātrinot cilvēka destruktīvo izmaiņu uztveri, jo traģēdija sekmē destruktīvo izdarību milzīgu koncentrāciju laikā un telpā. Šī koncentrācija skaudri atklāj cilvēka ētosa niecību.

Rietumu civilizācijas vārdu krājumā pašlaik ir sastopams jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Tātad katastrofa attiecas uz cilvēku, un runa ir par tādu cilvēka cilvēciskuma stāvokli, kuru nākas atzīt par katastrofālu.

Rietumu civilizācijas vēsturē tāda attieksme pret cilvēku ir sastopama pirmo reizi. Mūsdienās pirmo reizi tiek lietots jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Jēdzienu lieto filosofi, zinātnieki, publicisti. Šodien bez jēdziena „antropoloģiskā katastrofa” nevar iztikt faktiski neviens, kas  nodarbojas ar globālo sociālo procesu analītiku. Tagad antropoloģiskā katastrofa ir viena no globālo sociālo procesu galvenajām parādībām. Šis jēdziens ir mūsdienu zinātniskās un publicistiskās leksikas organisks elements.

Saprotams, arī agrāk cilvēka vērtējumā bija sastopami dzēlīgi un pat ļoti dzēlīgi izteikumi. Aleksandrs Puškins nevarēja samierināties ar cilvēka „stulbo vienaldzību”. Visos laikmetos bija iespēja „dzīvot un nomirt kā cūkai” jeb „dzīvot un nomirt kā cilvēkam”.  Reliģija tiecās glābt cilvēku no ļaunuma un tāpēc radīja īpašu mācību – soterioloģiju.

Tomēr agrāk nekad nenācās atzīt antropoloģisko katastrofu – nelaimi un postu ar smagām sekām. Nekad agrāk nebija intelektuālā pieprasījuma analītiski aplūkot antropoloģisko katastrofu kā cilvēka esamības stāvokli. Nekad agrāk cilvēks nebija antropoloģiskās katastrofas subjekts, jo antropoloģiskā katastrofa neeksistēja.

Kāpēc ir radies tāds stāvoklis, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu? Kas ir noticis ar mūsdienu cilvēku, kura esamībai ir katastrofāls raksturs? Kāds iemesls lika ģeniālajam filosofam Karenam Svasjanam rakstīt šādus satraucošus vārdus: „Mēs esam nonākuši vājprāta laikmetā. Eiropeiskās kultūras liktenis ir novests līdz absolūtai destrukcijai”?

Cilvēks, protams, vienmēr bija idejisko kolīziju centrā. Katrā laikmetā galvenā cīņa bija par cilvēku, tiecoties analizēt cilvēka garīgo būtību un dzīves jēgu, kā arī tiecoties cilvēku garīgi pakļaut atbilstoši noteiktām morālajām, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām doktrīnām, mācībām, teorijām, koncepcijām.

Kad pašlaik runājam par antropoloģisko katastrofu, tad reāli tas nozīmē, ka arī tagad runājam par šo galveno cīņu. Šī cīņa par cilvēku vēsturiski vienmēr pastāvēja un pastāv arī tagad, kaut gan visjaunākajā, neoliberālisma un postmodernisma ezotēriskuma periodā tiek terminoloģiski dažādi maskēta. Teiksim, tas, ko šodien saucam par liberālo demokrātiju un cilvēka tiesībām, patiesībā ir cīņa par cilvēka pārņemšanu savā varā atbilstoši konkrētai idejiski politiskajai doktrīnai.

Piemēram, neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms (cilvēka brīvības aspekts) faktiski ir grandioza kroplība – uzskatu brīvības vulgāra imitācija, jo cilvēkā neveicina tieksmi pēc zināšanām un neveicina pietāti pret aprobētām zināšanām un to autoriem. Veicina vienīgi dabiskās inteliģences bravūrīgu un netaktisku demonstrēšanu un necieņu pret zināšanu autoriem.

Labi ir zināms, ka, balstoties uz dabisko inteliģenci un apkārtējās kultūras „troksni”, katram sevi cienošam pārgudram subjektam var būt savs „viedoklis” par jebkuru tēmu. Katrs sevi cienošs pārgudrs subjekts var kaut ko pateikt ne tikai par sportu un politiku, bet arī par kosmonautiku, paleontoloģiju, nanotehnoloģiju, kodolenerģiju, taksonomiju, talasoterapiju, tanatoloģiju, komparatīvistiku, goniometriju, gonadotropiskumu, pirheliometriju, pjezokeramiku, šāberēšanu, šteigeriem un pārējām smalkām tēmām, par kurām viņš ir kaut ko dzirdējis vai arī nav neko dzirdējis. Interneta komentāru stacionārie klasiķi (kretīni) noteikti var viszinīgi un autoru pamācoši komentēt jebkuru tēmu ne tikai no minētā repertuāra.

Neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms faktiski veicina kognitīvo stagnāciju un prāta atrofiju, kas šodien uzskatāmi ir konstatējams interneta komentāros, kā arī šo rindu autoram dažkārt nācās novērot izglītības biznesa firmā, kad garīgi flegmātisko augstākās izglītības „koročkas” pircēju auditorijā gadījās kāds ņiprāks klients, kurā pamodās uzbudinājums pasniedzēju un „studentus” iepriecināt ar savu „viedokli”. 

Tas ir bēdīgi, ka neoliberālisma (viedokļu plurālisma) propagandas rezultātā Latvijā tagad ir „viedokļu” fanu mēnessērdzīga armija, kuras zombētie zaldāti spēj visgudri un pamācoši izteikties par jebkuru tēmu, jo „viedokļa” spīdināšanas kroplību jaunajos cilvēkos iepotē jau skolā, kad „eiropeiski” apmātais skolotājs no bērniem prasa tikai viņu „viedokli”, bet nevis zināšanas. Atceros, tādi rietumnieciski moderni „viedokļu” fani no vidusskolām uz mūsu institūta pirmo kursu atnāca jau 1990.gadā.

Smieklīga ir nesapratne, ka cilvēces vēsturē uzskatu brīvība (viedokļu plurālisms) vienmēr ir pastāvējusi. Ja tas tā nebūtu, tad mēs visi būtu, pieņemsim, Talesa kloni un Rietumu civilizācijas idejiskā daudzveidība nemaz neeksistētu. Aizvadītajos apmēram 3 000 gados visi „baltie” būtu mazi talesi – vēsturiski pirmā filosofiskā domātāja kloni.

Attieksmē pret cilvēku Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējuši divi principi. Zinātnieki tos sauc par kulturoloģiski antropoloģiskajiem principiem. Abi principi visos laikos nosacīja Rietumu civilizācijas intelektuālo virzību. Respektīvi, katra vēsturiskā laikmeta galveno cīņu par cilvēku.

Faktiski abi principi ir zināma dilemma – nepieciešamība izvēlēties vienu no diviem lēmuma variantiem. Jāizvēlas ir sekojošais: kas ir vissvarīgākais – cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība? Viens princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka dzīvību. Otrs princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka brīvību.

Rietumu civilizācijā ir bijuši laikmeti, kad dominē kāds no abiem principiem. Taču visbiežāk abi principi kultūrā funkcionē līdzvērtīgi.

Dažkārt pat visu civilizāciju vērtē, ņemot vērā šo principu hierarhiju. Piemēram, sastopams viedoklis, ka cilvēka dzīvība ir visaugstākā vērtība ebreju reliģiskajā filosofijā (ebreju civilizācijā). Savukārt senās Grieķijas filosofijā (hellēnisma civilizācijā)  visaugstākā vērtība bija cilvēka absolūta brīvība.

Senie grieķi cilvēka dzīvībai nepiešķīra lielu nozīmi. Viņi iznīcināja vārgus un slimus bērnus. Platons pārmeta gūstekņiem, ka viņi nav izdarījuši pašnāvību un ir padevušies pretiniekam, tādējādi tiecoties saglabāt savu nevērtīgo dzīvību. Aristotelis priekšroku deva nevis cilvēka dzīvei, bet gan tikai cienīgai dzīvei. Viņa ieskatā cilvēka dzīvībai ir kāda jēga tikai tad, ja tā ir bijusi sākums cienīgai dzīvei. Stoiķi visaugstāk vērtēja garīgo brīvību, bet nevis dzīvību.

Rietumu civilizācijas pieredze liecina, ka katrs sociālais slānis ir savādāk izturējies pret abiem principiem. Sociāli zemākie slāņi tradicionāli priekšroku dod cilvēka dzīvībai kā visaugstākajai vērtībai. Aristokrātija un buržuāzija visvairāk ciena cilvēka brīvību. Kristiānisms par visaugstāko vērtību sludina cilvēka dzīvību, kas šodien izpaužās baznīcas negatīvajā attieksmē pret abortiem un eitanāziju („mercy killing”). Rietumu cilvēku prātus skalojošais neoliberālisms savā demagoģijā centrālo uzmanību velta brīvībai. Savukārt Kārlis Markss centrālo uzmanību veltīja cilvēka dzīvībai. Viņa pieeja praktiski atspoguļojas sociālisma periodā Austrumeiropā, balstoties uz marksisma mācību.

Mūsdienās antropoloģiskā katastrofa ir tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā no XX gadsimta 70. gadiem reāli dominē atsacīšanās no abiem principiem un mūsdienās faktiski nav vairs nekādas vērtības ne cilvēka dzīvībai, ne cilvēka brīvībai. Tāds stāvoklis agrāk nekad nav bijis. Agrāk nekad nebija tik milzīga cinisma, nicinoši izturoties pret cilvēka dzīvību un brīvību.

Abiem principiem ir milzīga nozīme, jo bez ticības dzīvības un brīvības vērtībai cilvēkam nākas dzīvot bez ideāliem, pašupurēšanās, garīguma, vitāla gribasspēka, gara aktivitātēm, vēlēšanās izprast lietu un parādību dziļāko jēgu, kalpot tautai un valstij. Ja nav ticības dzīvības un brīvības vērtībai, tad velti ir gaidīt pasionaritāti no cilvēka un tautas.

Antropoloģiskās katastrofas rezultātā ir sagrauta Rietumu cilvēka metafiziskā bāze, kas vienmēr eksistēja un vitāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas ļaužu dzīvi jebkurā laikmetā. Rietumu cilvēka dzīvei vienmēr bija noteikta metafiziskā bāze – ideāli, mērķi, vērtības, garīgie koncepti, nākotnes sapņi.

Un nebija svarīgi, vai primārā ir cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība. Rietumu cilvēks vienmēr varēja pats izvēlēties, kas viņam ir vissvarīgākais. Viņš zināja, ka cilvēka dzīvība un cilvēka brīvība ir visaugstākās vērtības, un šī ticība bija viņa garīgā spēka pamatavots. Tagad šis pamatavots tiek noniecināts un nobīdīts malā kā nevajadzīgs un arhaisks atkritums. Turklāt šis pamatavots tiek izmantots demagoģiskās konstrukcijās, farizejiski tēlojot rūpes par cilvēka brīvību (neoliberālismā) un cilvēka dzīvību (pseidomarksismā).

Metafiziskās bāzes trūkums veicina uzticības deficītu. Mūsdienu cilvēks nevienam vairs neuzticās. Šajā ziņā slaveni ir politiķi. Taču viņi ne būt nav vienīgie, kuriem Rietumu cilvēks vairs neuzticās. Socioloģiskajos pētījumos (piem., ne tikai supernabadzīgās Latvijas, bet arī superbagātās Norvēģijas) atspoguļojās nenovēršama (fatāla) neuzticība burtiski visiem – politiķiem, garīdzniekiem, inteliģencei, policijai, tiesai, parlamentam, valdībai, medijiem utt.

Cilvēks vairs netic tam, ka kāds sociāli politiskais spēks un valstiskais institūts  patiesi godīgi rūpējās par viņa brīvības nodrošināšanu un pret cilvēka dzīvību patiesi godīgi izturās kā pret visaugstāko vērtību. Godīguma devalvācija ir novedusi pie tā, ka neviens netic nevienas amatpersonas godīgumam. Uzticības deficīta nesalauzti un domājoši cilvēki ir liels retums, un tāpēc joko, ka viņu vieta ir antropoloģijas muzejā. 

Nav domājams, ka Latvijā pašlaik būtu daudz cilvēku, kas patiesi ticētu partijas Vienotība „vērtību deklarācijā” solītajam: „Mēs veidosim tādu Latviju, kurā katrs cilvēks var piepildīt savus dzīves mērķus, būt brīvs, radošs, veiksmīgs, kur katrs apzinās un uzņemas atbildību par savu izvēli un rīcību, par savu darbu saņemot taisnīgu samaksu. Mēs vēlamies redzēt tādu Latviju, kurā cilvēki sadarbojas, lai sasniegtu kopējus mērķus, kur stiprākais palīdz vājākajam, kur cilvēkus vieno savstarpēja cieņa, iecietība un solidaritāte, kur neviens cilvēks nav pamests nelaimē. Valsts uzdevums ir nodrošināt konkurētspējīgas izglītības, kvalitatīvas veselības aprūpes un taisnīga sociālā atbalsta pieejamību."

Reālā dzīve un tajā skaitā Zolitūdes traģēdija nesniedz nekādu uzticamību šiem skaistajiem solījumiem. Tiem acīmredzot pašlaik vairs netic arī tā sabiedrības daļa, kurai piemīt izteikts domāšanas kūtrums un kura gatava balsot par jebkuru pirmsvēlēšanu dienās skaisti vāvuļojošo divkāji ar glicerīnu sapuņķotiem matiem.

Rietumu ideju vēsturē populārs ir uzskats, ka cilvēks laika gaitā nemainās. Tā, piemēram, vēl nesen, XX gadsimta otrajā pusē, sociālā filosofe Hanna Ārendta esejās par holokaustu neatzina progresu cilvēkā.

Jautājums par to, vai cilvēks mainās vai nemainās, ir diskutabls. Taču viens ir skaidrs – cilvēku var manipulatīvi novirzīt jebkurā virzienā, jo ar cilvēka apziņu var neierobežoti manipulēt un manipulācijai pakļaujas ikviens cilvēks.

Pats par sevi ir saprotams, ka manipulāciju rezultātā cilvēkā var apzināti noplicināt viņa ētosu, izraisīt uzticības deficītu un sagraut metafizisko bāzi vispār. Manipulāciju rezultātā cilvēka gara un gribas gravitācija kļūst tik niecīga, ka cilvēks vairs nav spējīgs pievērsties kaut kam garīgam, cēlam, ideāli patiesam un godīgam.

Cilvēku pārņem apātiskums, un viņa enerģija ir spējīga apkalpot tikai savu ķermeni, kas savukārt stimulē mantkārību, alkatību, korupciju, zagšanu, blēdīšanos un dzīvniecisko naidu pret visu patiesi garīgo, cēlo un intelektuāli pilnvērtīgo. Garīgi apātisks un infantils indivīds cenšas nepieļaut nekādas juridiskās un morālās sankcijas pret šo kriminālo un amorālo rīcību, jo tas perspektīvā apdraud viņa labsajūtu dzīves baudās. Tāpēc mūsdienu valstī pastāv korupcijas, zagšanas un dažādu blēdību nesodīšana un noziegumu brīvība.

Ar vārdu sakot, cilvēks ir izmainījies līdz nepazīšanai. Izmainījies līdz tādai pakāpei, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu. Cilvēka dzīvē centrālo vietu ieņem nauda, manta, baudas. Tas noved pie garīgās nāves, kas arī materiālo dzīvi (biznesu) padara neproduktīvu. Ne velti Austrumeiropas „kreatīvā šķira”, mūsu dārgie reptiļi, nav spējīgi neko lietderīgu izdomāt un radīt. Viņi ir spējīgi tikai visu piesavināties un aprīt, barības sagremošanas laikā neizstrādājot nekādu lietderīgo enerģiju un aiz sevis atstājot tikai tautsaimniecībā nevērtīgu mēslojumu.

Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējusi stigra ticība cilvēkam – ticība cilvēka cilvēciskumam; ticība tam, ka katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs. Un, lūk, ja katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs, tad viņā jebkuros apstākļos saglabājās zināms cilvēciskums, jo nav iespējams cilvēkā pilnā mērā iznīcināt cilvēciskumu. Cilvēciskuma iznīcināšana ir iespējama tikai vienlaikus ar cilvēka fizisko iznīcināšanu. Tāpēc nenogalinātais cilvēciskums agri vai vēlu var sacīt „Pietiek!” un var sākt meklēt izeju no antropoloģiskās katastrofas. Respektīvi, metafiziskā tukšuma un bezidejiskuma periods ir pārvarams; uz nākotni var lūkoties optimistiski.

Izejas meklēšana var būt dažāda. Kāda cilvēku daļa vienmēr ir relatīvi patstāvīgi atradusi izeju no sliktas garīgās situācijas. Vienai daļai (sabiedrības prāvākajai daļai) vienmēr kāds ir palīdzējis atrast izeju.

Tā tas bija Jaunajos laikos. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos tika akceptēts uzskats, ka kādam ir jāuzņemas palīdzības sniegšana un šim procesam ir vajadzīgs konkrēts projekts.

Tāds projekts pastāvēja no XVII gadsimta. Rietumu civilizācijā tas ir Apgaismības projekts (vēsturiski visplašākajā izpratnē). Tas samērā konsekventi un produktīvi funkcionēja līdz II Pasaules karam. Pēc kara Apgaismības projekts krita nežēlastībā. Karš atklāja, ka Apgaismība tomēr nav spējusi cilvēkam palīdzēt saglabāt cilvēciskumu. Apgaismības galvenie instrumenti (izglītošana, audzināšana, māksla, reliģija) nav spējuši novērst ne fašismu un totalitārismu, ne genocīdu un holokaustu.

Tāpēc pēc II Pasaules kara Rietumu civilizācijas elitē strauji progresēja nihilisms, izvairoties un pat publiski atsakoties rūpēties par cilvēka ētosa kvalitāti. Pēc II Pasaules kara Rietumu elite sāka rūpēties tikai par sevi un pārējo sociumu iepina grandiozās elitei materiāli izdevīgās patērēšanas manipulācijās, daudz nedomājot par antropoloģiskajām sekām nākotnē. Proti, nedomājot par antropoloģiskās katastrofas iespējamību, kas faktiski tagad apdraud arī pašas elites labklājību.

Par neoapgaismības projekta nepieciešamību Rietumu intelektuāļi izsakās jau vairākus gadus. Principā pret to neviens neiebilst. Vienīgi māc šaubas par projekta realizētājiem un apjomu.

Apgaismības projektu realizēja elite – Rietumu sabiedrības izglītotākie pārstāvji, pašaizliedzīgi uzņemoties rūpes par līdzcilvēku garīgo pilnveidošanu. Arī neoapgaismības projektu var īstenot sabiedrības izglītotākā daļa, kuru pie mums tradicionāli dēvē par inteliģenci.

Ņemot vērā antropoloģisko katastrofu, nepieciešama ir garīgās atdzimšanas inteliģence. Valsts mērogā tātad ir nepieciešama nacionālās atdzimšanas inteliģence.

Tas it kā būtu saprotams. Vienīgi nav saprotams, kur ņemt nacionālās atdzimšanas inteliģenci. Tiem, kurus pie mums dēvē par inteliģenci, nevar ticēt, un uz viņiem nevar paļauties, jo viņu nomācošais vairākums kalpo neoliberālismam un postmodernismam, bet trakākais – adekvāti līdzdarbojās kriminālajā valstiskajā sistēmā. Proti, zog un blēdās. Nav ticams, ka šodienas inteliģence var kalpot savu līdzcilvēku glābšanai no antropoloģiskās katastrofas. Lai patiesi kalpotu tautai, nepieciešama ir tautas mīlestība un nepieciešams ir kalpošanas gars. Bet galvenais – nepieciešama ir inteliģences morālā tīrība un iespēja sabiedrībā būt morālajam paraugam.

Nākas debatēt par neoapgaismības mērogu. Apgaismības projekts tika realizēts vienas civilizācijas mērogā. Ņemot vērā cilvēces planetārās kopības veidošanos (reālo globalizāciju), acīmredzot neoapgaismības projekts ir jāadresē visai cilvēcei – visām civilizācijām. Tāpēc jaunā ideja, neoapgaismības ideja, iegūst utopisku reputāciju.

Savas valsts nacionālajā  un arī starptautiskajā mērogā neoapgaismības projektu jau vairākus gadus Krievijā ļoti sekmīgi realizē Sergeja Kurginjana kustība Laikmeta būtība. Tā ir unikāla darbība ne tikai Rietumu civilizācijā un sniedz garīgo spēku arī zināmai Latvijas iedzīvotāju grupai.

Kustības galvenais mērķis ir cīņa par cilvēku, kas šodien reāli nozīmē antropoloģiskās katastrofas pārvarēšanu. Savukārt antropoloģiskās katastrofas pārvarēšana var palīdzēt saglabāt nacionālo valsti un nodrošināt cilvēcisku dzīvi saskaņā ar devīzi „dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā cilvēkam”.

Lai minēto galveno mērķi īstenotu, jāsāk viss no sākuma, radot metafizisko bāzi. Faktiski tas nozīmē cilvēka gara atraisīšanu un nostiprināšanu. Ja cilvēkam ir gars, tad viņam ir arī gribasspēks, un viņš ir gatavs pašaizliedzīgi aizstāvēt savas intereses.

Taču pirmais uzdevums ir morāles atjaunošana viselementārākajā līmenī (labais-ļaunais, godīgais-negodīgais, taisnīgais-netaisnīgais utt.). Vispirms ir jārada priekšstats par morāli tīru vidi.

Tas nav viegls uzdevums, jo daudzi nemaz nesaprot, ka viņu dzīves vide ir amorāla. Cilvēki ir pieraduši iztikt bez godīguma, taisnīguma, uzticības. Pie mums cilvēki ir pieraduši dzīvot zādzību un blēdību vidē.

Tā, piemēram, publicētos dokumentus par operas zilā Žagara grandiozajām mahinācijām ar naudu mūsu dārgajā kriminālajā valstiskajā sistēmā uzaugušie jaunieši komentē šādi: „Pilnīgi normāla pasaules prakse. Par money raising ir jāmaksā”; „Šis cepiens ir pilnīgi nevietā, jo šī ir normāla komisija aģentam (ir vai nav darba līgums - nav nekādas nozīmes) par finansējuma piesaistīšanu jebkurā nozarē, ja tas nav kredīts."

Kad ir radīts priekšstats par morāli tīru vidi, pēc tam ir jāpievēršas cilvēka garam; respektīvi, izpratnei par gara kardinālo lomu. Ja cilvēkā ir izdzisis viņa gars, tad nekas vairs nav iespējams un cilvēks pārvēršas bioloģiskā masā. Cilvēka gara sagraušana ir jebkuras nopietnas ideoloģiskās manipulācijas centrālais mērķis. Antropoloģiskā katastrofa lielā mērā ir manipulatoru uzvara, sagraujot garu miljoniem cilvēku un viņus pārvēršot par bioloģisko masu.

Saruna par cilvēka garu ir samērā abstrakta saruna. Tāda saruna var būt liels retums ģimenē, skolā, augstskolā. Tāda saruna ir raksturīga ideālistiskajā filosofijā, ar kuru Rietumu cilvēks nav izlutināts. Tāda saruna vienīgi nav retums baznīcā, ja mācītājs patiesi rūpējās par baznīcēnu gara pasauli.

Turpmākā garīgās atdzimšanas shēma ir šāda. Cilvēka gars rada ideālus, ideāli rada mērķus, mērķi rada valodu un komunikāciju, kas nepieciešama mērķu sasniegšanai. Komunikācija nodrošina cilvēka saliedētību ar līdzcilvēkiem, un saliedētība rada alternatīvu neliešu varai, – mūsu variantā kriminālajai valstiskajai sistēmai.

Tātad ir vajadzīga saliedētība (konsolidācija). Lai pret kaut ko vērstos (piem., Latvijas kriminālo valstisko sistēmu), vispirms ir jāpanāk kādas sabiedrības daļas sociālā saliedētība, kas savukārt ir atkarīga no kopīgā ideāla. Pēc tam ir jārada organizācija, kuras pamatā ir nevis nauda un manta (kā tas visu laiku bija pēcpadomju Latvijā), bet gan kopīgais ideāls (tautai kalpojoša suverēna nacionālā valsts) un tā orientējošais kopīgais mērķis (izveidot tautai kalpojošu suverēnu nacionālo valsti).

Tai ir jābūt patiesi cēlai organizācijai ar maksimālu uzticību un paļaušanos uz organizācijas vadības pasionaritāti, kalpošanas garu, kompetenci, pašaizliedzību. Organizācijas spēks ir ne tikai tās kopīgajā ideālā un mērķī, bet arī maksimālajā disciplīnā, bez ierunām pakļaujoties organizācijas vairākuma gribai un organizācijas vadītāju rīkojumiem.

Darbības formas var būt visdažādākās. To realizācija prasa milzīgu spēku un pacietību no garīgajiem līderiem, kā arī prasa milzīgu spēku un pacietību no cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies garīgo atdzimšanu.

Un šajā ziņā, manuprāt, var būt lielas problēmas, bez kuru risināšanas neoapgaismība (īstas valsts izveidošana) vispār nevar notikt, ņemot vērā atsevišķu etnosu un sociālo slāņu mentalitātes tādas iezīmes kā antiintelektuālisms, garīguma necienīšana, abstraktās domāšanas un garīgā darba kūtrums, refleksijas neizkoptība, disciplinētības neizpratne, individuālo ambīciju prioritāte, mantkārība, valdonīgums, domāšanas kretīnisms.

Ne velti Sergejs Kurginjans regulāri norāda par morālās un intelektuālās kopības nepieciešamību organizācijā, momentā atbrīvojoties no to personu līdzdalības, kuri nevēlas un nespēj pakļauties disciplīnai, kā arī atsacīties no savām ambīcijām un kretīniskajām iegribām. Tas ir labi zināms, ka atsevišķu etnosu un sociālo grupu mentalitāte ir ļoti piemērota dzīvei materiālās orientācijas, patērēšanas, dzīves baudīšanas, noziegumu brīvības atmosfērā.

Kustībā Laikmeta būtība visjaunākā darbības forma ir lekcija, kuras laikā tiek skaļi lasīts Gētes Fausts un laiku pa laikam komentētas atsevišķas dzejas rindas. Pirmā lekcija ilga vienu stundu, 59 minūtes un 7 sekundes. Otrā lekcija ilga vienu stundu, 43 minūtes un 54 sekundes (lekciju videoierakstu ilgums). Sergejs Kurginjans lasa tekstu un pats laiku pa laikam to komentē.   Viņu klausās pilna zāle ar jauniešiem, no kuriem lielākā daļa ir puiši līdz 30 gadiem. Tā ir jauniešu kārtējā nodarbība ar savu „štata” vadītāju. Tā nav kāda modīga ārzemnieka efektīgā režijā komponēta vieslekcija. Tas ir ikdienišķs pasākums pašmāju gados paveca cilvēka vadībā un mūsdienās aizmirstā un it kā ļoti garlaicīgā formātā.

Domāju, pie mums daudzi piekritīs, ka tāds formāts no šodienas jauniešiem prasa milzīgu gribēšanu, lai divas stundas mierīgi nosēdētu bez mobīlā telefona, klausītos filosofiska satura dzeju un filosofiski abstraktus komentārus, lektoru nepārtrauktu ar savu „viedokli” un vispār pasākumu nenosauktu par „veca profesora marasmu”, kā to mīl darīt visaprobežotākā latviešu zinātkārā jaunatne.

Turklāt citas darbības formas ir līdzīgas. Tās prasa ilgu sēdēšanu un koncentrēšanos, visu laiku ir nepieciešams iedziļināties abstraktos formulējumos un ikdienā (medijos) nelietotā leksikā; laikrakstā Laikmeta Būtība tiek publicēti gari jo gari raksti, S.Kurginjana un  viņa kolēģu izdotās grāmatas ir biezi sējumi.

Iespējams, daudzās zemēs neoapgaismības projekts tā arī paliks skaista utopija. Arī Sergejs Kurginjans nesola uzvaru savā zemē, jo regulāri norāda uz situācijas (antropoloģiskās katastrofas) dramatismu. Globālo sociālo problēmu gudrākie analītiķi vispār atsakās prognozēt kaut ko gaišu un saulainu mūsu dzīvē līdz gadsimta otrajai pusei, kad uz planētas nostabilizēsies demogrāfiskā situācija. Pašlaik planētas iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Ne tik strauji kā līdz 2000.gadam, taču arī ne tik lēni, lai nemitīgi nesagādātu visdažādākā veida pārsteigumus.