Iesaki rakstu:

Nesen masu medijos prokurors Māris Urbāns skaidroja, ka Juris Jurašs izpaudis noslepenotā ziņojumā iekļautu informāciju. No sava amata augstumiem prokurors Urbāns mēģināja argumentēt, kāpēc Jurašs saucams pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma izpaušanu, izstāstot žurnāla "Ir" žurnālistei par korupcijas gadījumu, kad viņam piedāvāja kukuli viena miljona eiro apmērā Magoņa lietā. Gribēju šo argumentāciju apsaukt par demagoģisku, lai gan tā vairāk atgādina kādas psihiskas kaites aprakstu, kur sasirgušais, būvējot murgu teoriju, atlasa visus tai derīgos faktu ķieģelīšus, visus citus faktus, kas murgu teorijas celtniecībā neder, atmetot kā nederīgus.

Tātad: kas mums šo murgu teoriju, ka Jurašs saucams pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma izpaušanu, pārstāv? Pirmkārt jau prokurors Urbāns un ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Arī es esmu strādājis par sevišķu svarīgu lietu izmeklētāju, prokuroru, bijis Militārās izlūkošanas un drošības dienesta priekšnieka vietnieks, tāpēc man nevar pārmest, ka nezinu, par ko rakstu.

Ko savā murgu teorijā nemin prokurors Urbāns? To, ka speciālais likums "Par valsts noslēpumu", tā 5. pants, skaidri pasaka, ka aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par [..] korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību (4. d.). Speciālais likums skaidri pasaka, ko nedrīkst darīt, un ir pilnīgi vienalga, kādus statusus kādās iestādēs piešķir. Kaut vai apspaidītu šo dokumentu ar štempeļiem "sevišķi slepeni" no priekšas un pakaļas. Likumā noteiktās ziņas nav valsts noslēpums, pat ja kāds tām ir bez pamata šādu statusu piešķīris. Ja dokumentā ir daļa ar reālu valsts noslēpumu un ziņas par korupciju, tad, pat ja tās nav īpaši nošķirtas, ziņas par korupciju nav valsts noslēpums.

To nevar neapzināties ne prokurors Urbāns, ne ģenerālprokurors Kalnmeiers. Normas mērķis ir padarīt maksimāli atklātas ziņas par korupciju un amatpersonu nelikumīgu rīcību. Korupcija, kā jau latents noziegums, var pastāvēt tikai slepenībā. Atklātība korupciju nonāvē. Godprātīga prokurora uzdevums ir veicināt, lai bez dibināta iemesla šāda informācija netiktu slēpta, un pašam mudināt sabiedrību informēt līdzīgās situācijās.

Prokurors Urbāns vispār nepiemin Juraša priekšnieku darba pienākumu nepildīšanu. Tādā situācijā ir jārīkojas nekavējoties, jo laiks ir izšķirošs faktors šāda rakstura informācijas pārbaudē. Te katrai stundai var būt izšķiroša nozīme. Runāt par kaut kādām operatīvām lietām, kas ierosinātas pēc pusgada, ir vienkārši nožēlojami. Tas atgādina ar to pašu prokuratūru saskaņotu rīcību, lai palīdzētu izvairīties no atbildības par nolaidību tā laika KNAB priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam un vietniekam korupcijas apkarošanas jautājumos.

Nolūkā pārbaudīt minēto informāciju nekavējoties vajadzēja ierosināt krimināllietu vai operatīvās izstrādes lietu un vienas vai otras lietas ietvaros pārbaudīt Juraša sniegto informāciju. Ir dzirdēti demagoģiski apgalvojumi, ka Jurašam to vajadzēja darīt pašam. Amatpersona, kurai potenciāli jāpiedalās operatīvajā vai izmeklēšanas eksperimentā, pati nedrīkst organizēt informācijas pārbaudi.

Pērle, protams, ir apgalvojums, ka Jurašs pēc gandrīz gada ir apgrūtinājis operatīvās lietas mērķu sasniegšanu, ne vārda neminot par to, ka informācijas pārbaudi neiespējamu padarīja Juraša tiešo priekšnieku ilgstoša bezdarbība.

Protams, man nav ne mazāko šaubu, ka ne jau prokurors Urbāns ir šīs murgu teorijas autors. Ticamākā ir versija, ka to visu viņam mutiski iedveš ģenerālprokurors Kalnmeiers, kurš savu darbību koordinē ar kādu no sev draudzīgajiem politiskajiem spēkiem, piemēram, ZZS vai "Saskaņu".

Pieņemu kā ticamu, ka šīs koordinācijas mērķis, izvēloties laiku, kad sūtīt pieprasījumu uz Saeimu par Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, bija mēģinājums ar šo rīcību panākt valdības neapstiprināšanu, Juraša padzīšanu no Saeimas, kā arī prasti atriebties par Kalnmeieram izteikto kritiku.

Ja tas ir tā, bet fakti norāda tieši uz to, tad Kalnmeiera, Urbāna un citu amatpersonu rīcības izvērtēšanai jānotiek kriminālprocesa ietvaros, jo ir skaidri saskatāmas vairāku noziedzīgu nodarījumu pazīmes, sākot jau ar dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Taču pagaidām mums valstī ir reāla tiesiskuma krīze, jo, kā es uzskatu, mums valstī ir ģenerālprokurors, kurš visabsurdākajā veidā personīgās interesēs izkropļo likumu jēgu un, izmantojot savu dienesta stāvokli, mudina to darīt sev padotos prokurorus. Krīze ir tāpēc, ka es neredzu pastāvošus tiesiskos mehānismus, lai šo krīzi nekavējoties atrisinātu.

Kad notiek šāds bezprecedenta pretlikumīgas izrēķināšanās mēģinājums, kurā aktīvā lomā ir ģenerālprokurors Kalnmeiers, cilvēks, kurš sevi neatzīst par gļēvuli un nelieti, nedrīkst klusēt.

Sabiedrība ar ilgstošākām brīvības tradīcijām nekad šādu rīcību nepieļautu un neatstātu to nesodītu, un tas ir ceļš, kas ejams arī mums.