Iesaki rakstu:
Neskatoties uz to, ka aptuveni 95% no visām ienākošajām un izejošajām vizītēm jau gadu kā ir atceltas, Ārlietu ministrija turpina šķērdēt naudu. Nenotiek ne prezidentu, premjeru, parlamenta spīkeru, ne deputātu, ne ministru vizītes. Faktiski nenotiek, ar retiem izņēmumiem. Tāpat nenotiek nekādas starptautiskas konferences vai pasākumi.
Nenotiek arī valsts sekretāru vai to vietnieku, ne direkciju vadītāju, ne departamentu direktoru vai nodaļu vadītāju vizītes. Nemaz nerunājot par zemāka ranga ierindas diplomātu braucieniem. Un ne tikai te galvaspilsētā. Tas pats attiecas uz visām mūsu 47 vēstniecībām, konsulātiem un pārstāvniecībām. Un tieši tāpat - arī nekāda ierastā ikdienas darba aktivitāte Latvijā nenotiek no šeit esošo 35 ārvalstu vēstniecību puses.
Ko tas īsti nozīmē? Tas nozīmē to, ka ministra un visas viņa pakļautībā esošās ministrijas darbinieku ikdienā nenotiek 95% no tām visām aktivitātēm, kas notika agrāk. Liela daļa bija eksotisku un ļoti tālu valstu apmeklējumi biznesa klasē ar palikšanu labākajās pieczvaigžņu viesnīcās, smalku pieņemšanu apmeklēšana un otrās šķiras vīnu baudīšana, darba brokastis, pusdienas un vakariņas smalkos restorānos, taču tagad tas viss nenotiek.
Nenotiek faktiski neviena pieņemšana. Nenotiek faktiski neviena divpusējā vizīte vai daudzpusējie pasākumi. Vai tiek veikts konsulārais darbs? Tieši tāpat – par aptuveni 95% samazinātā režīmā, jo robežas ir ciet, vīzu izsniegšana ļoti minimāla. Tie daži repatriācijas reisi? Uz kopējā fona – nekas īpašs. Nenotiek (notiek gandrīz minimāli) Latvijas tūristu braucieni uz ārzemēm, tātad nav jāsniedz palīdzība ar nozaudētajām pasēm braucienu laikos un tamlīdzīgām lietām, kas, kā no mūsu pilsoņiem masveidā dzirdams, arī agrāk notika ļoti nelabprāt un ar lielu lūgšanos.
Toties kas tomēr notiek, jūs jautāsiet? Notiek darbs no mājām, tajā skaitā ārzemēs, no dārgiem, valsts apmaksātiem apartamentiem, kur mitinās vēstniecību darbinieki ar savām ģimenēm. Tiek apmaksātas smalkas ārzemju skolas darbinieku bērniem, uzturēti šoferi un maksāti lieli ikdienas pabalsti augsta dzīves līmeņa uzturēšanai.
Painteresējieties, cik izmaksā mūsu pārstāvniecības vadītāja Ņujorkā miteklis vien, runā, ka virs 10 tūkstošiem dolāru mēnesī. Tas tikai viens mazs piemērs. Un ko īsti pēdējo gadu ir paveikusi mūsu pārstāvniecība ANO? Nebūtu bijis prātīgāk atsaukt visus darbiniekus mājās, atstājot vienu atašeju labākajā gadījumā?
Varētu likties, ka šis ir tas laiks, kad valstij varētu ietaupīties miljoni, bet nē. Tērēts tiek vēl vairāk, pat maksātas prēmijas. Neformāli paši ministrijas darbinieki esot sajūsmā, dzīvojaas pa mājām uz dīvāna apakšbiksēs ar bērniem un raksta internetā esošao situāciju slavinošus komentārus. Un var jau saprast – no viņu skatupunkta viņi visdrīzāk gribētu, kaut šis ārkārtas stāvoklis nekad nepārietu.
Vai tā vietā nebūtu sen jau bijis jāsamazina šis milzīgais darbinieku štats par 60-70% un palikušajiem algas par 30-40%, ņemot vērā, ka šobrīd nekas nav jādara un notiek mākslīga veģetācija, pat nenotiek darba imitācija, jo pēc definīcijas – Ārlietu ministrijai šobrīd nav, ko darīt! Un tā arī faktiski neko nedara. Un neviens nezina, kad, ja vispār, būs atkal vecie pienākumi jāveic.
Tā vietā, lai gaidītu – tagad būtu jāreorganizējas un jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, nevis jāšķērdē aizņemtā nauda. Un tas attiecas uz virkni citu, ja ne visu, valsts iestāžu darbību, vienkārši ārlietu ministrs Edgars un viņa operas vai salonu draugi ar visām vēstniecībām un pārstāvniecībām ir pats uzskatāmākais bezjēdzīgas naudas triekšanas melnajā caurumā piemērs.