Iesaki rakstu:
Kristus ir Augšāmcēlies! Vai tas nav pārāk liels brīnums, lai būtu iespējams? Kur gan redzēts, ka tas, kurš bija miris, būtu atkal parādījies dzīvs? Tomēr daudz vairāk jābrīnās, ka Dievs, pats dzīvības avots, vispār atradās kapā. Ko Viņš tur meklēja? Tavu sabiedrību.
Īstais, neaptveramais brīnums ir Dieva mīlestība uz mums. Viņš nevis vienkārši panes mūsu klātbūtni 70 vai 80 gadus, kamēr dzīvojam. Viņš apmainīja Debesu godību pret kapa bedri, lai katru no mums varētu aicināt savā dievišķajā dzīvē uz visu mūžību. Cik lielai un drosmīgai jābūt, mīlestībai, lai to darītu! Cik brīnumaina ir apziņa, ka mēs taču neesam devuši nekādu iemeslu sevi tā mīlēt!
Mirstot pie krusta, Dieva Dēls izpirka grēkus, kas ir mūsu nāves cēlonis. Pieceļoties no kapa, viņš atņēma nāvei varu pār mums. Kas apliecina viņu par Kungu un sirdī tic, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušiem, tiek izglābts un nenāks tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.
Mēs dzīvojam salīdzinoši mierīgi. Dzīvības un nāves jautājumi nav mūsu ikdiena. Citādi ir kristiešiem, kas ticības tiek dēļ vajāti un nogalināti. Citādi ir cilvēkiem, kas zaudējuši ģimenes, grūstot namiem, zemestrīcēs un plūdos. Citādi ir tiem, kuru zemi pārņēmis karš un kas devušies bēgļu gaitās vai citādi cenšas izdzīvot. Viņiem bieži vien nav citas cerības kā augšāmcelšanās.
Lieldienu vēsts, ja to izģērbj līdz skeletam, ir tā, ka, turoties ticībā pie Kristus, gala iznākums būs uzvara. Kristu varmācīgi sagrāba, pazemoja un nogalināja, taču viņš augšāmcēlās un nāca pie Tēva godībā. Ja turamies pie Kristus, tad viņa ceļš ir mūsējais. Var nākties iziet cauri varmācībai, pazemojumiem, zaudējumiem un nāvei, taču neviens mums nevar atņemt beigu triumfu un mūžīgo dzīvību.
Mēs ceram uz mierīgu dzīvi arī turpmāk. Mēs lūdzam, lai nesākas karš, kas varētu sagraut visu, ko esam savā dzīvē centušies sasniegt. Tomēr ar tādu iespēju jārēķinās. Jau tagad jūtam, cik maz katrs personīgi varam to ietekmēt. Kad kataklizma sākas, tad vienīgais, par ko varam būt pārliecināti, ir Dieva mīlestība. Tad vienīgais, kas īsti paliek mūsu ziņā, ir pieķeršanās Kristum. It kā biedējoši maz, taču tas nozīmē, ka Debesu valstība ir mūsu.
Kristus ir uzvarējis! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Jo vairāk mums ar to pietiek, jo mazāk paliek baiļu. “Nebīstieties, es pasauli esmu uzvarējis. Es dzīvoju un jums būs dzīvot," saka augšāmceltais Pestītājs.
Kad mums dod tik lielu dāvanu, vienmēr rodas jautājums, kas jādod pretī? Ko es spēju viņam dot un ko Kristus varētu gribēt no manis? Lai atsaucamies viņa mīlestībai. Lai viņa augšāmcelšanās ir ass, ap ko griežas mūsu dzīve. Lai viņa līdzība pārņem mūsu iekšējo cilvēku un lai mēs cits citam pievēršamies ar to seju, kurā mūsos var redzēt augšāmcelto Kristu.
Tad spēsim cits citu saprast un atbalstīt. Tad spēsim kopā gan pastāvēt briesmu priekšā, gan mierā veidot, un aizstāvēt savu baznīcu, sabiedrību un valsti.