Iesaki rakstu:

Neprecīza ziņa par Latvijas Republikas Saeimas 2022.gada 14.jūlija grozījumiem Izglītības likumā ir radījusi satraukumu sociālajos tīklos un sabiedrībā. Ir pat parādījušies paziņojumi par vēršanos pie Valsts prezidenta Egila Levita ar lūgumu neizsludināt likuma grozījumus. Lai neradītu pārpratumus, vēlos paskaidrot radušos situāciju un šī lēmuma nozīmi.

Bet, lai izprastu situāciju, jāpalūkojas 2018. gada 20. septembrī (iepriekšējā Saeimas sasaukuma laikā), kad tika pieņemti grozījumi Izglītības likumā, kas noteica, ka pašvaldībām ir jāslēdz līgumi ar sabiedriskā labuma organizācijām un sociālajiem uzņēmumiem, kas sniedz izglītības pakalpojumu un kuros ne mazāk par 10% no iesaistītajiem ir jābūt no sociālām mērķa grupām.

Publiskā finansējuma noteikšana ir loģiska un taisnīga, jo - kā izriet no likuma - atbalsta saņēmēji ir organizācijas, kas strādā bez peļņas (!) un risina specifisku problēmu loku. Tātad publiskais finansējums NEattiecas uz katru privātskolu, kas sniedz izglītības pakalpojumus.

Šobrīd lielo viļņošanos publiskajā telpā izsauca Saeimas lēmums par atsevišķa papildus noteikuma izslēgšanu no normas. Saeima nolēma izslēgt papildu prasību, ka izglītības iestādēm ir jāsniedz no pašvaldības sistēmas iestādēm atšķirīga izglītības programma.

Svarīgi saprast, ka atšķirīga izglītības programma ir formāls parametrs - tas ir birokrātisks šķērslis, kuram nav izšķirīgas nozīmes. Izšķirīga nozīme ir prasībai, ka uzņēmumam ir jābūt sabiedriskā labuma organizācijai vai sociālajam uzņēmumam un, ka 10% no iesaistītajiem ir jābūt no sociālām mērķa grupām. Tieši šīs pazīmes nošķir attiecīgās iestādes darbības mērķi un pakalpojuma orientāciju.

Pretēji izteiktajām bažām, prasības atcelšana neradīs “fasādes” sabiedriskā labuma vai sociālos uzņēmumus, jo abu šo statusu iegūšana ir saistīta gan ar pārbaudēm un komisijām, gan ar ikdienas darbības papildus prasībām.

Ikvienas vecāku organizācijas, sociālā uzņēmuma vai sabiedriskā labuma organizācijas dibinātāji, kas veido izglītības pakalpojumu, visbiežāk to virza specifiskām vajadzībām un tajās īstenotās programmas un darba organizācijas ir citādākas, nekā vispārizglītojošo pašvaldības skolu tīklā.

Noslēgumā jāuzsver, ka situācija tikai kārtējo reizi ir apliecinājusi, ka jau sen bija nepieciešama diskusija (kas šobrīd ir aizsākusies) par to, vai Latvijā netiek pārāk noniecināta privātā iniciatīva izglītības pakalpojumu nodrošināšanā - sākot ar pirmskolām un beidzot ar interešu izglītību? Vai apzināti vai neapzināti netiek kultivēts alkatīga un bezatbildīga privātā partnera tēls? Mums jāatceras, ka privātie partneri ir nepieciešami sabiedrībai nepieciešamu pakalpojumu nodrošināšanā dažādās nozarēs, ne tikai izglītībā.

P.S. Neviens no maniem padomniekiem no šo grozījumu pieņemšanas negūst nekādu "labumu";

P.P.S. Skumji, ka kārtējo reizi virspusēji pārbaudīta informācija un skaļi paziņojumi ir svarīgāki par profesionālu iedziļināšanos un korektu situācijas atspoguļojumu sabiedrībai. Klikšķu laikmets?