Iesaki rakstu:

Pie mums, Latvijā, februāra vidus nedēļa pagāja visai trauksmaini, jo Augstākās tiesas priekšsēdētājs un atzīti konstitucionālo tiesību eksperti vēstīja par konstitucionālo krīzi; proti, Saeima esot klaji atļāvusies nerespektēt tiesu varu.

Pašlaik situācija visā pasaulē kļūst arvien sarežģītāka, tāpēc būtu lietderīgi apzināt valsts vājākās vietas, lai efektīvāk risinātu, pirmkārt, iekšpolitiskas problēmas. Abiem minētajiem varas atzariem pienācis laiks beigt savstarpēji destruktīvo domu apmaiņu, lai turpmāk vienoti darbotos valsts interesēs.

Vai likumdevējs drīkst ko aizrādīt tiesu varai? Priekšlasījumā Eiropas konstitucionālo tiesu konferencē, kas 2017.gadā notika Batumi, prof. Ineta Ziemele, Satversmes tiesas tābrīža priekšsēdētāja, pozicionēja, ka Latvijas tiesību zinātni un praksi raksturojot dažādu tiesību avotu atzīšana. Satversmes tiesa savā praksē, izmantojot Satversmes 1. pantu un atzīmējot, ka no Grundnorm izriet vairāki tiesiskas valsts principi, kā tiesību avotu traktējot arī vispārējos tiesību principus. Latvijā esot jau pašsaprotami, ka konstitūciju veido ne vien rakstītais teksts, bet arī vispārējie tiesību principi.

Mūsu valsts privileģētā iesaistītā puse, kam ir gala vārds, atvasinot vispārējos tiesību principus, izsecināt tos no pamatnormas, esot Satversmes tiesa. Vienlaikus, norādīja Ziemeles kundze, svarīgi ielāgot, ka tiesa ir pakļauta tautas kontrolei, jo tai caur saviem nolēmumiem jāuztur autoritāte un uzticamība tautas acīs.

Nepārprotami, tiesiskuma principu ieviešanā atrodamas pozitīvas iezīmes, un tieši pēdējo gadu laikā tikuši pieņemti loģiski, uz progresu un dažādu sabiedrības grupu tiesību salāgošanu orientēti nolēmumi. Būdams garīgās veselības aprūpes jomā strādājoša persona, raksta autors pozitīvi vērtē atziņas un piedāvāto risinājumu 2018.gada 12. decembra spriedumā lietā Nr. 2018-06-0103, kur Satversmes tiesa secināja, ka personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošināmas tiesības pretendēt uz transporta izdevumu kompensācijas pabalstu, jo ne vien fiziska defekta, bet arī uzvedības īpatnību dēļ var rasties smagas pārvietošanās grūtības.

Tāpat atzīmējams, ka pēdējo gadu nolēmumos atkārtoti ietverta ļoti svarīga atziņa (jau kādu laiku izcelta priekšplānā ST mājaslapā internetā): “Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir cilvēktiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa (Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.2017-02-03 19.1. p.)”.

Taču, atvasinot vispārējos tiesību principus no Satversmes, var gadīties arī neveiksmes, jo īpaši, ja, lemjot par komplicētu, sociāli jūtīgu problēmu, Satversmes tiesa balstās pamatā tikai uz tiesnešu vai citu pieaicinātu juristu viedokļiem un secinājumiem, bet neuzklausa multidisciplināras jomas pārstāvošus ekspertus. Uzskatāmākā neveiksme varētu būt 2020.gada 12.novembra spriedums lietā Nr. 2019-33-01, kur vērtēta Darba likuma 155.p. pirmās daļas atbilstība Satversmei (turpmāk - Spriedums). Tieši šis nolēmums un tā sekas, paužot viedokļus par konstitucionālās krīzes esamību, tika pieminēts visbiežāk.

Ierakstā noklausoties 1. un 8.martā notikušās debates Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs, diemžēl jāatzīst, ka tiesību jomas eksperti kopumā arvien atturas sniegt vērtējumu tieši Sprieduma Nolēmumu daļas 2.punktam (skatīt pievienoto izvilkumu pielikumā). Proti, akceptējot kādas personas C iesniegumu, lai īstenotu konkrētas īstermiņa sociālās tiesības, Satversmes tiesa atzinusi viņu kā “partneri”.

Nav gan precizēts, kā, izņemot tiesības uz paternitātes atvaļinājuma piešķiršanu un pabalsta izmaksu, persona C būtu tiesīga īstenot partnerību. Cik noprotams, viņai ir dzīvesbiedre, Spriedumā nenosaukta sieviete, taču 11.punktā, ar ko sākas Sprieduma Secinājumu daļa, tikai viens fakts par abu personu partnerību ticis pārbaudīts un norādīts īstenības izteiksmē (ir kopīpašums), bet pārējie minēti atstāstījuma izteiksmē, kas neiederas spriedumu secinājumu daļās. Savukārt Konstatējošajā daļā vispār nav norāžu, ka būtu ticis noskaidrots C dzīvesbiedres, kura vienlaikus ir mājsaimniecībā dzīvojošo divu mazgadīgu bērnu likumiskā pārstāve, viedoklis.

Šo rindu autors jaunībā trīs termiņus pildīja bāriņtiesas locekļa pienākumus. Atminoties, kā attiecību problemātikas lietas tika risinātas iestādes līmenī, tiesas šāda taktika, pirmšķietami vērtējot, ir pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un pašas ST sludināto par cilvēka cieņu kā augstāko vērtību; proti, vai cieņa dzīvesbiedru pārī var piemist tikai vienam (-ai)?!

Ja pieņemam kā aksiomu, ka tiesa netiek ārēji ietekmēta, tad, visticamāk, tiesnešu vairākums par atbalstāmu un sabiedrībai turpmāk piemērotāko uzskatījis no pirmatnējās kopienas laikmeta aizgūtu patriarhālu kopdzīves modeli. Līdz ar to argumenti uzklausīti tikai no personas, kura īsteno, vēsturiski interpretējot, nosacīti vīrišķo ietekmi. Tas arī izskaidro, kāpēc ģimenes institūtā tiesai par katru cenu gribējies akcentēt tieši finansiālo aizsardzību, jo tāda ir patriarhāta būtība.

Savukārt likumdevēja līdzšinējā un sabiedrības kopumā akceptētā prakse bijusi traktēt “ģimeni” kā pamatā morālu un ētisku kategoriju, kas pati par sevi nav materiāls subjekts. Proti, tā nav privāto tiesību juridiska persona un var būt visai nenoformēts veidojums, bet tiesības uz iesaistīto personu ģimenes dzīvi nosaka Satversmes 96.panta normas.

Turklāt saskaņā ar Satversmes 99.pantā noteiktajām tiesībām uz domu brīvību katrai iesaistītajai personai var būt atšķirīgs viedoklis par ģimenes lielumu, dažādas pakāpes radinieku piederību tai u.tml. No minētajām pamattiesību aizsardzības normām tātad izriet aizliegums iestādēm, tiesām, arī konstitucionālajai tiesai ignorēt citu personu privātās dzīves neaizskaramību un iespaidot viņu domu brīvību vien tāpēc, ka vienam no mājsaimniecības radušās domstarpības ar valsts institūcijām.

Diemžēl šādā aspektā Spriedums nav ticis vērtēts, bet, iespējams, būtu pamats uzskatīt, ka tas nepamatoti ierobežo citu cilvēku pamattiesības. Ja arī konkrētās personas situāciju akceptē, tad svarīgi ielāgot, ka Satversmes tiesas spriedumi un to argumentācija ir vispārsaistoši. Proti, nākotnē Spriedumā paustās atziņas var nelabvēlīgi ietekmēt jebkuras ģimenes privāto dzīvi un atsevišķu ģimenes locekļu domu brīvību. Izskatot lietu, Satversmes tiesai, iespējams, būtu derējis pieaicināt kādu ekspertu, piemēram, sociālo zinību skolotāju.

Faktiski Spriedums akceptē personas C vēlmi uzspiest visai sabiedrībai savu patriarhālās mājsaimniecības modeli, kur visi ieņēmumi, arī sociālie pabalsti tiek likti “vienā katlā”. Taču līdz šim bija pieņemts, ka budžeta veidošana ir ģimenes privāta lieta, un arvien biežāk tiek piekopts demokrātiskā sabiedrībā atzīts modelis, kur katram ir ne vien savs konts bankā, bet arī tiesības daļu ienākumu no algas, pensijas, pabalsta, dividendēm u.tml. paturēt savām tīri personiskām vajadzībām.

Autors nav jurists, bet provinces ārsts, kurš vēlas vien racionāli saprast, par ko gan īsti ir Spriedums, kā vērtēt tajā ietvertās atziņas? Kāpēc mākslīgi radīta faktiska tiesību normu kolīzija, ja pārskata līdzšinējo Satversmes tiesas praksi, ka sociālo pabalstu tiesiskuma problemātika tiek izvērtēta saistībā ar Satversmes 109.panta normām? Arī paternitātes pabalsts, šķiet, ir šai pantā minētais “cits gadījums”, kad pienākas sociālais nodrošinājums?

Turklāt pastāv ilga un konsekventa Satversmes tiesas pieeja, ka valsts lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga ir to politiskā dimensija, tāpēc lēmumi jomā tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem. Sociālo tiesību jomā robeža starp juridiskiem un politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi nosakāma, tāpēc ST jāatturas no politisku jautājumu izvērtēšanas jo tie primāri ietilpst demokrātiski leģitimētā likumdevēja kompetencē.

Pašlaik šķiet, ka Satversmes 109.pants kļuvis lieks, bet turpmāk atsevišķu personu pabalstu problemātiku, ja vien būs pazīmes, ka ir kopīga mājsaimniecība ar vēl kādu, iestādes un zemāka līmeņa tiesas skatīs, respektējot ST sniegtās atziņas, tātad caur 110.panta prizmu…

 Ar Spriedumu ieviesta arī Latvijai kā demokrātiskai valstij doktrināli jauna, tomēr iepriekš zināma, šķiet, feodālisma laikos piekopta prakse, ka partnerību valsts var atzīt vienam no pāra. Vienīgā atšķirība – lēņu laikos otra cilvēka pakļaušanos noteica tradīcijas vai materiāla un cita veida atkarība no partnera, bet tagad tas tiek darīts it kā sociāla progresa vārdā.

Pirms pildīt Spriedumu, Saeimas deputātiem, šķiet, lietderīgi apdomāt, vai partnera statusa noteikšana vienai personai ar domu, ka abpusēju partnerību pārim apstiprinās pirmās personas darba devējs, nebūtu vērtējama kā darbība, kas radusies, tiesnešiem neievērojot pareizas domāšanas, loģikas likumus? Varbūt prasās kādas korekcijas Satversmes tiesas likumā? Jo tiesas spriedēji, acīmredzot, vienubrīd zaudēja profesionalitāti, pārlieku aizraujoties, lai pozicionētu, ka LR Satversme esot progresīvāka un paredzot augstāku pamattiesību aizsardzības standartu nekā Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

Likumsakarīgi, ka uz šī “grābekļa”, labticīgi akcentējot konstitucionālās tiesas nekļūdīgumu, gatavs kāpt arī AT Senāta Administratīvo lietu departaments. Taču Satversmes tiesai var gadīties neveiksmes, lemjot arī, piemēram, par valsts drošību tieši skarošiem problēmjautājumiem, tāpēc esošajā ģeopolitiskajā situācijā steidzami būtu apsverama pilnvaru piešķiršana Saeimai lemt par konstitucionālās tiesas spriedumu atsevišķu nolēmumu nepildīšanu (ja tie ir acīmredzami juridiski neadekvāti vai, kā šajā gadījumā, atsevišķos punktos līmenis pat neatbilst MK apstiprinātajam pamatizglītības standartam pilsonisko zinību jomā).

Vai būtu lietderīgi pieļaut, lai Spriedums ievieš doktrināli jaunas izmaiņas, ka tiesas, uzņemoties iestādes funkcijas, kādu interešu (arī politisku?!) vadītas, apejot Administratīvā procesa likuma normas (sk.1.panta trešās daļas pirmo teikumu), turpmāk noteiks individuālas personas tiesiskās attiecības ar valsti? Tā rīkojās Satversmes tiesa attiecībā uz personu C, un ir pietiekami skaidra AT Senāta Administratīvo lietu departamenta pozīcija, ka šāda prakse varētu tikt turpināta. Taču likumā nepārprotami noteikts, ka konstatējošais administratīvais akts par personas tiesiskā statusa noteikšanu ir valsts pārvaldes iestāžu kompetences jautājums. Lēmuma tiesiskuma izvērtēšana (nevis faktiski politiska lēmuma pieņemšana par personas statusu) gan vēlāk ir administratīvo tiesu kompetencē.

Viena lieta ir atzīt kādu par “partneri”, bet Satversmes tiesas judikatūra un atziņas ir saistošas visiem, arī zemāka līmeņa tiesām un iestādēm. Ja tiesnešu vairākumam politiski pareizi šķitis par katru cenu atbalstīt viendzimuma pārus, tad nākamajā etapā nevaram izslēgt, tiesas pievēršanos, piemēram, valsts aizsardzībai, lai, izskatot konstitucionālo sūdzību, ar spriedumu, kas faktiski būtu vērtējams kā politisks lēmums, atzītu individuālu personu par zemessargu, sakarnieku vai noteiktu kādu citu tiesisku statusu. Tā varētu tikt radīts kaitējums valsts drošībai.

Kā redzams no analizētā Sprieduma, konstitucionālā tiesa ne vienmēr kritiski izvērtē pašas izdarīto secinājumu loģiku. Situācijā, kad tuvajās kaimiņvalstīs notiek reāls karš, autors vēlreiz aicina Saeimu un valsts drošības iestādes ielāgot rakstā jau minēto prof. I.Ziemeles pausto atziņu; proti, arī konstitucionālā tiesa ir pakļauta tautas kontrolei un tai caur saviem nolēmumiem jāuztur uzticamība tautas acīs.

Šķiet, tieši likumdevējam strikti jānorāda Satversmes tiesai un, iespējams, zemāka līmeņa tiesām, ka “demokrātijas atrakciju” laiks Latvijā kopš 24.februāra ir beidzies. Proti, tiesu aktīvisms un degsme risināt tiesībpolitiskus jautājumus, apejot pārējos valsts varas atzarus, ir pilnīgi nevietā. Diemžēl to īsti nesadzirdēju Saeimas Juridiskās komisijas 1. un 8. marta sēžu ierakstos.