Iesaki rakstu:

Attiecībā uz Valsts prezidenta veselības pārbaudi - domāju, ka ir sistēmiska, nevis individuāla problēma ne vien Latvijā, bet vispār demokrātiskā sabiedrībā, politkorekti respektējot gados vecāku cilvēku jebkuru vēlmi (vai kaprīzi) būt sociāli aktīviem.

Ir saprotami, ja pensionāri strādā kādās sabiedriskajās organizācijās vai uzņēmumos privātajā sfērā, tomēr valstiskā līmenī darbspējīgā vecuma personām beidzot jāuzņemas atbildība un "jāņem vara". Tas, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem valsts un nācijas tālākas izdzīvošanas priekšnoteikumiem. Pielikumā esošās pārdomas tiku nosūtījis adresātiem pirms divarpus gadiem, nenoformējot kā oficiālu iesniegumu. Nacionālā apvienība tomēr atbildēja. Mediji nepublicēja.

Pašlaik man ir 44 gadi, mani vecāki jau ilgstoši nestrādā, bet dzīvo aktīvu sabiedrisku dzīvi, ir pilnībā patstāvīgi, kā arī sociāli jūtīgos jautājumos uzklausa pieaugušo bērnu padomus; domāju, ka šāds sociālo lomu sadalījums kopumā ir pareizs.

Pieaugušo bērnu pienākums ir atbalstīt savus vecākus un iespēju robežās rūpēties, lai viņi vecumdienās saglabātu agrākā dzīvē iegūto cieņu un nenonāktu to aizskarošās situācijās sabiedriskajā vidē, tai skaitā, veicot darbu, neapzinoties savu darbnespēju. Diemžēl tamlīdzīgs ģimenes modelis latviskajā apziņā ir drīzāk izņēmums. Tomēr, vai pieaugušo bērnu tieši morālo atbildību par vecākiem var un vajag kaut kā reglamentēt likumā - pagaidām šaubos.

Jāatzīmē, ka jaunieši uz Īriju brauc ne vien trūkuma dēļ, bet arī vecākās paaudzes ambīciju rezultātā, jo vienlaikus gan netiek atbrīvotas darbavietas jaunajiem cilvēkiem, gan pensionāri, kuriem jau ir kādi stabili ienākumi, pazemina darbaspēka cenu darba tirgū. Jo īpaši, ja pensija ir tik liela, ka strādāšana ir vienīgi kaprīze, bet alga pat nav īsti nepieciešama un tātad nav intereses veicināt tās palielināšanu, domājot par kvalificētu pēcteci.

Vai šos vecākos cilvēkus būtu iespējams kaut kā patriotiski audzināt un mudināt domāt, kādas gan var būt valstiskuma un tradīciju pārmantojamības iespējas, ja mantinieki fiziskā veidolā netiek ielaisti viņu darba kabinetos, - šaubos.

Vēl viela pārdomām - saskaņā ar MK noteikumiem transportvadītājam, arī B kategorijai, pēc 60 gadu vecuma jāveic obligātā veselības pārbaude ne retāk kā reizi 3 gados, saņemot ne vien ģimenes ārsta, bet arī psihiatra atzinumu. Protams, pārbaudes ir visai formālas, jo ārstu valstī īsti nepietiek pat nopietnas ārstniecības nodrošināšanai. Tomēr nereti pārbaudēs gadās ļaudis, kas "aizmirst" pastāstīt par epilepsiju, pārciestām galvas traumām un insultiem, lai gan autovadīšanas tiesības administratīvā procesa īpatnību dēļ atņemt mūsdienās kādam ir grūti, tātad melot pat nevajadzētu.

Deputātus un Valsts prezidentu vēlam uz 4 gadiem un uzticamies, ka viņi godīgi paši izvērtēs savu veselību un spēju veikt darbu. Tātad loģisks izlīguma variants - liekam mierā augstāko amatpersonu veselību un vienlaikus atbrīvojam vienkāršo tautu no laika tērēšanas un izdevumiem dažādu patiešām stulbu izziņu vākšanai braukšanai, stabos kāpšanai un jo īpaši sanitārajām grāmatiņām, kas pazemo pārdevējas apstākļos, kur lielveikalā katrs pircējs var grābt sveramos cepumus ar netīrām rokām un kraukājoties.

Būtu skaisti, ja Valsts prezidenta kanceleja, atbildot uz Jūsu pieprasījumu, solidarizētos ar tautu un pateiktu, ka valsts noteiktās veselības pārbaudes administratīvām vajadzībām vairumā gadījumu vispār ir formalitāte un arhaisks stulbums.

LR Saeimas deputātu frakcijām - priekšlikumi par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā, Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā, Satversmes tiesas likumā, likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.

 

Latvijas Republikas Satversmes 106. panta 1.teikumā noteikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, savukārt, no Satversmes 116.pantā ietvertās normas izriet, ka minētās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos.

Neapšaubāmi, likumdevēja darbs vērtējams kā īpaši atbildīgs un pieņemtie lēmumi var negatīvi ietekmēt sabiedrību ilgtermiņā. Tāpēc ir pamatoti, ja atsevišķos gadījumos tiek noteikti ierobežojumi ieņemt noteiktus valsts amatpersonu amatus, iekams pretendents nav sasniedzis vecumu, kas sabiedrībai vieš uzticību par viņa sociālo briedumu. Attiecīgas tiesību normas, kā zināms, ietvertas Saeimas vēlēšanu likumā, Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā un Satversmes tiesas likumā. Tādējādi likumdevējs noteicis, bet sabiedrība kopumā akceptē pieeju, ka noteikta sociāla brieduma pakāpe būtu nepieciešama jebkurai amatpersonai, kas tiesīga balsot par likumu pieņemšanu, izsludināt likumus vai vērtēt to atbilstību augstāka juridiska spēka normām.

Nevienā no iepriekšminētajiem likumiem nav noteikts maksimālais vecums, kas ļautu personai pretendēt tikt ievēlētai par Saeimas deputātu, Valsts prezidentu vai Satversmes tiesas tiesnesi. Tas ir saprotams, jo demokrātiskā sabiedrībā pastāv ierasta prakse vecuma ierobežojumus jebkura amata pretendentiem attiecināt tikai uz gados jaunākiem cilvēkiem. Tomēr sabiedrības vecuma struktūra mainās un šo praksi būtu nepieciešams pārskatīt, pie tam, tā nav tikai Latvijā aktuāla problēma.

Demokrātiskās valstīs parasti ir relatīvi laba pieejamība veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī darbiniekus aizstāvoša darba likumdošana. Tādējādi uzlabojas iedzīvotāju veselība (galvenokārt – fiziskā veselība!), un, salīdzinot ar laiku, kad demokrātijas tradīcijas veidojās, ir ievērojami pagarinājies vidējais mūža ilgums. Tātad agri vai vēlu likumdevējam jebkurā attīstītajā valstī būs jāvērtē ētiska rakstura problēma, proti, vai personas sociālā brieduma iespējamais trūkums ir būtiskāks apstāklis, lai liegtu ieņemt atsevišķus valsts amatpersonu amatus, nekā ar vecumu saistītas personības pārmaiņas. To attīstība līdzīgi kā jaunu cilvēku brieduma pieaugums, protams, noris ļoti individuāli, tomēr pastāv fizioloģijas un psiholoģijas zinātnēs atzīti secinājumi, kas novecošanas procesus ļauj traktēt kā neizbēgamus.

Visai divdomīgi vērtējams, ja likumdevējs atzīst jebkuras personas tiesības noteiktā vecumā saņemt garantētu beztermiņa sociālo nodrošinājumu vecuma pensijas veidā, vienlaikus nevērtējot, vai tādā gadījumā šo personu darbspējas būtu uzskatāmas par pietiekamām, lai kļūtu par augstu stāvokli ieņemošām valsts amatpersonām un veiktu visai sabiedrībai nozīmīgus, ļoti atbildīgus darba pienākumus, kas vienlaikus prasa intensīvi un nepārtraukti turpināt pašizglītošanās procesus.

Sociālā adaptācija faktiski ir indivīda mijiedarbība ar sociālo vidi, kuras gaitā tiek saskaņotas indivīda un sabiedrības vajadzības. Ja likumdevējs nosaka un sabiedrība akceptē, ka personai noteiktos apstākļos ir tiesības uz valsts pensiju vai sociālo pabalstu, tad sabiedrībai būtu pamats uzskatīt, ka šādas personas sociālā adaptācija uz laiku vai pastāvīgi kaut kādā veidā ir ierobežota. Jāatgādina, joprojām pastāv arī tradicionālā pieejā balstīti un Civillikuma 177., 179., 188. pantā noteikti pienākumi, kas attiecas galvenokārt uz darbspējīga vecuma personām un nosaka īpašas tiesības nepilngadīgiem vai nepietiekamu briedumu sasniegušiem bērniem, kā arī gados vecākiem cilvēkiem.

Valsts amatpersonu pienākumu apjomu nosaka normatīvie akti. Likumi pietiekami precīzi nosaka vispārējus katra amata savienošanas ierobežojumus, bet amatpersonām ir pienākums sevi atstādināt no pienākumu pildīšanas individuālos gadījumos, ko likumā nevar iepriekš precīzi paredzēt un reglamentēt.

Satversmes 109.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Ja pilsonis pretendē uz amatu, kurā būs jāiesaistās tamlīdzīgu likumu pieņemšanā, jāveic šo likumu izsludināšana vai jāvērtē likuma normu atbilstība augstāka juridiska spēka normām, tad rodas pamats analizēt, vai demokrātiskā sabiedrībā par interešu konfliktu nebūtu uzskatāmi gadījumi, kad amatpersona lemj par savām ilgtermiņa, jo īpaši, beztermiņa sociālajām garantijām. Pie tam, Saeimas deputāts, Valsts prezidents vai Satversmes tiesas tiesnesis tiek ievēlēti uz pietiekami ilgu laiku, lai būtu maz ticams, ka viņiem pilnvaru laikā nenāksies lemt par likumu grozījumiem, kas skar, piemēram, vecuma pensijas piešķiršanas aspektus. Tātad interešu konflikta iespēja personām ar attiecīgu sociālo statusu ir nepārprotami prognozējama jau pirms ievēlēšanas amatā.

Satversmes tiesa vairākos spriedumos, arī 21.12.09. sprieduma lietā Nr.2009-43-01 24.punkta 4.rindkopā konstatējusi, ka „valsts un it īpaši tās likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu parasti nozīmīga ir to politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem, kas, savukārt, ir atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta. Sociālo tiesību jomā robeža starp juridiskiem un politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi nosakāma, bet politiski jautājumi primāri ietilpst likumdevēja kompetencē”. Tādējādi krīzes situācijā, ko pastiprina demogrāfiskas problēmas, sabiedrībā ir pamats raisīties diskusijai, vai nebūtu lietderīgi ierobežot iespējas darboties likumdevēja orgānos personām, kam saskaņā ar likumu noteiktas vai tuvākajā laikā var tikt noteiktas valsts apmaksātas beztermiņa sociālās garantijas.

Ierosinu priekšlikumu LR Saeimas deputātiem izvērtēt, vai nebūtu lietderīgi izstrādāt grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā, Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā, Satversmes tiesas likumā, kā arī likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, lai noteiktu ierobežojumus pretendēt uz Saeimas deputāta, Valsts prezidenta un Satversmes tiesas tiesneša amatu personām, attiecībā uz kurām izdots spēkā esošs administratīvais akts par vecuma pensijas vai pensijas saistībā ar invaliditāti, ja tā noteikta bez atkārtotas izmeklēšanas termiņa, piešķiršanu.

Informāciju par šiem priekšlikumiem nosūtu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kā arī masu medijiem.