Iesaki rakstu:
Tiku uzaicināts piedalīties TV24 raidījumā pie Pētera Apiņa ar nosaukumu “Personalizēta medicīna – ganāmpulka imunitāte”, tur* arī biju. Negaidīju, ka šim piedzīvojumam būs arī pēcdomas un pēcjūtas, bet tās radās. Tā nu tagad pie baltas lapas apsēdos… lai ar tām padalītos…
Vispirms – ar Pēteri Apini un Jāni Ozolu esam uz tu, bet ceturto sarunas dalībnieci Guntu Vīleri satiku pirmo reizi. Ar pirmajiem diviem kolēģiem par līdzīgām kā šoreiz tēmām esam runājušies arī iepriekš, bet nekad neesam to darījuši publiski. Galvenā no tām – ārsta brīvība – man ir supersvarīga, un es esmu darījis visu, lai sev to saglabātu.
Kur tad ir problēma? Jānis ieminējās par “sertifikācijas biznesu”. Pieredzējušiem ārstiem pazemojošā veidā ir jākrāj punkti, lai saglabātu iespējas turpināt strādāt profesijā. Taču pats galvenais – caur sertifikācijas procesu un ētikas kodeksiem profesionālo asociāciju vadībai pastāv iespēja manipulēt ar ārstu brīvību domāt un izteikties patstāvīgi, netradicionāli, būt radošiem, inovatīviem.
Tagad jāārstē nevis saskaņā ar ārsta izglītību un pieredzi, bet pēc Vadlīnijām. Ja ārsts to nedara un turklāt vēl par to izrunājas, viņam būs nepatikšanas. Jānis pareizi saka – tas izskatās pēc militārās medicīnas, kas konvencionālā kara laikā vai, ja darīšana būtu ar Ebolas vīrusu vai īstajām bakām, būtu saprotama un atbalstāma. Bet vai to var apgalvot arī par šo karu, ultramoderno, kad valdības karo pretinieka pusē pret saviem vēlētājiem un izmanto nelielu medicīnisku problēmu dažu megaoligarhu pasaules pārveidošanas mērķiem?
Pretinieks ir starptautiskās korporācijas un to izveidotā “pasaules valdība”, kas uz visu skatās no lielā biznesa un tehnoloģiju attīstīšanas perspektīvas. Vadlīnijas + medicīniskā statistika taču ir noformēts pasūtījums biznesam, tas tikai politiski jāpakurina. Sanāk savs sīks politbizness politiķiem un partijām, kurus attiecīgie lobiji uzrunā. Un šie lobiji taču ir ieinteresēti, lai tie nebūtu lieli izdevumi – ir svarīgi, lai iespējami augstāk tiktu “vislielākie kretīni”, vislētākie tātad.
Divas reizes esmu uzstājies ārstu konferencēs, kuras organizētas, lai kolēģi varētu atzīmēties un krāt punktus kārtējai resertifikācijai. Garlaikotākas un neieinteresētākas auditorijas neesmu piedzīvojis. Tas ir kā diena pret nakti pret manām maksas publiskajām lekcijām, kurās kūsā interese un enerģija. Tas ir briesmīgi, redzēt, kā kolēģi tikuši spiesti nākt klausīties to, ko viņiem nevajag. Un briesmīgi, ka viņi to pacieš.
Bet kas ir tie, kas nosaka sertifikāciju un ētiku? Kā es to redzu, un raidījumā par to runāja arī Jānis, sākotnēji tie ir labas gribas cilvēki, kam šīs idejas izskatās tīras un profesiju stiprinošas – arī viņš savā laikā Saieimā tās atbalstījis. Bet tagad kļuvis par to upuri.
Lieta tā, ka tiklīdz kāds nonāk kādas profesionālās biedrības atslēgas pozīcijās, un tas parasti notiek sirdskaidrā demokrātiskā procesā, tā viņš uzreiz kļūst par mērķi. Par mērķi tādam uzbrukumam, kādam viņš nav gatavs. Maz teikt, ka viņš nespēj izturēt naudas vilinājumu, kuru piedāvā attiecīgie lobisti, jo summas mēdz būt tādas, kādas attiecīgais dakteris dzīves laikā nav redzējis un neredzēs. Parasta lieta ir šantāža (katram taču ir kāds mazs melns noslēpums, kas interneta pārvaldniekiem ir zināms), kas komplektā ar koruptīvo piedāvājumu mēdz kļūt gandrīz neatvairāms. Bet, ja viņš ir to uzņēmies, tad viņam tak vajadzētu būt gatavam krist kaujā par tiem, kas viņu izvirzījuši… Bet, ja tur, tajā atslēgas pozīcijā, ir lielākais kretīns, dažreiz ļoti ilgi virzīts, ko gan varam gaidīt?
Kā mēs redzam, dzīvē netiek iemiesots medicīnas ētikas pamatprincips – nekaitēt. Nekaitēt ir svarīgāk mekā palīdzēt. Ir Dumpis, Perevoščikovs, Zavadska, Briģis, kuri šo – būtībā ētikas – eksāmenu neiztur. Viņi ir nevis cīnītāji, kas gatavi mirt saskaņā ar savu ārsta solījumu, bet korumpētāju un šantāžistu plastilīna figūras. Un viņu publiskajā neverbālajā komunikācijā katrs par to var pārliecināties, plastilīns nav noslēpjams. (Lai gan cilvēkam parastajam negribas tam ticēt – jāuzticas taču ekspertiem, “zinātnei”, viņi tiek uzturēti par mūsu nodokļu naudu, viņi taču ir gudrāki par manu intuīciju!)
Šie eksperti ir gatavi atslēgt savas smadzenes, lai ieraudzītu, ka kalpo spēkiem, kas gatavi samazināt cilvēku skaitu uz planētas. Tai, kurai ir OK, ka Latvija nav tikai latviešiem un ka nav vispār. Tai, kurai ir arī vienalga, kas notiks ar šo nošpricēto ekspertu. Bet pasūtījuma slepkavību izpildītājus arī ir pieņemts iznīcināt, lai neatklāj nepatīkamas nozieguma organizēšanas detaļas.
Tagad parunāsim par bailēm, par kurām Pēteris raidījumā man vairākas reizes atgādināja. Tomēr viņš diezgan aizplīvuroti paskaidroja kontekstu, ka tik ne to pašu baiļu dēļ. Un es īpaši labi neatbildēju, jo ar nokavēšanos ieskrēju raidījumā no konsultācijas Mellužos – līdz Rīgas Blaumaņielai bija jānokļūst 45 minūtēs, turklāt jānoparkojas. Bet tagad saprotu, ka runa bija par ārstu bailēm teikt patiesību. Jānis daļēji pārvarēja šīs bailes, pastāstot par sertifikācijas biznesu, un Gunta tās pārvarēja, pašās beigās pastāstot to, ko man 80. gadu sākumā mācīja Rīgas Medicīnas institūtā – kā veidojas organisma imūnā atbilde. Covid afēra to dzirdēt negrib un tā kaut kādā veidā spēj ietekmēt ārstus, kas visi ir to mācījušies, lai tie to nestāstīstu saviem pacientiem un sabiedrībai.
Profesionālo asociāciju vadītāji, kuri pakļauti šantāžai + korupcijai, ir nobijušies zaudēt to, ko tiem atnesusi viņu administratīvā pozīcija komplektā ar ārstu ētikas pamatprincipa pārkāpšanu un administratīvā resursa izmantošana, piespiežot to darīt citiem ārstiem. Viņi ir arī nobijušies par to, ka kādreiz varētu tikt tiesāti. Ierindas ārsti ir nobijušies par to, ka varētu zaudēt tiesības strādāt un gūt ienākumus, ja teiktu to, ko viņiem mācīja medicīnas studijās.
Tomēr – šīs bailes un no tām izrietošās katastrofu fantāzijas ir daudz varenākas kā objektīvās iespējas vērsties pret ārstiem. Ja tu spēj palīdzēt cilvēkiem, tad viņi paši tevi atradīs – tas gan nav vienkārši to specialitāšu ārstiem, kas spiesti izmantot dārgas tehnoloģijas, tātad valsts starpniecību. Šādas bailes varētu būt tiem, kuru profesionālā pašapziņa nav pārāk augsta. Un tiem, kuru pašapziņa visu laiku ir tikusi nīcināta. Te es domāju, pirmkārt, ģimenes ārstus, kurus arī “brīvās” Latvijas vara ir čakarējusi kā vien varējusi.
Raidījumā netieši iezīmējās vakseru/antivakseru fronte. Jānis teicās uzskatām, ka tiešām – vienīgā kontrindikācija c-19 vakcīnām esot anafilaktiskais šoks, viņš un Pēteris ir potējušies, pēdējais turklāt publiski. Es pavisam noteikti tā nedomāju, man šķiet, ka vakcinēties nevajadzētu arī, piemēram, cilvēkam ar mirdzaritmiju, paaugstinātu cukura līmeni asinīs un kaut nelielu lieko svaru. Neesmu vakcinējies un netaisos to darīt, jo vakcīnu uzskatu ne tikai par bezjēdzīgu, arī bīstamu – daudzos gadījumos.
Kāda paziņa, kura pēc vakcīnas četrus mēnešus bija darba nespējīga un arī pēc tam darbaspējas nav atjaunojušās pilnībā, man raksta: “…Viena no dakterēm, pie kā gāju, kas man uzticējās, teica, ka tagad viņas darbs pamatā saistīts ar Covid potes upuriem. Publiski viņa to nevarot teikt, jo gribot dzīvot. Cita daktere cienījamos gados teica, kamēr nedzīs prom no darba, nevakcinēsies.”
Taču pats skandalozākais moments šajā četru ārstu mītiņā bija saruna par klīnisku situāciju – sievietei 70+ ievada vakcīnu, sākas ekstrēma hipertenzija, kas “sarausta gabalos” nieres, iestājas nieru mazspēja. Es saku – tā taču ir vakcīnu blakne! Nu, tas varbūt nav tā, saka kolēģi, bija jāmēra spiediens pirms vakcinācijas, kas netika izdarīts. Nu un tad mēs iedziļināmies asinsspiediena mērīšanas tehnoloģijās un hipertoniskās slimības diagnosticēšanas niansēs.
Ja cilvēkam būtu ievadīts jebkurš cits medikaments un pēc tā būtu sākusies šāda reakcija, šo divu faktu saistība šķistu pašsaprotama. Bet šajā gadījumā nevis tiek celta trauksme par kārtējo blakni, bet paciente tiek stiepta uz konsīliju, kas spriež par to, vai pēc šādas vakcinācijas imunitāte pret C-19 varētu būt gana laba, lai sievieti nevakcinētu ar otru poti. Aaa!!! Kas tas ir – ārstu debilitāte jeb bailes tikt izraidītam no profesionālās it kā paradīzes, kuru kontrolē nelieši?
Attiecībā uz raidījuma dalībniekiem pirmā versija noteikti ir atmetama, bet otrā ļoti ticama. Lai gan – versijas spēj apvienoties, jo bailes var novest pie izteiktiem kognitīviem traucējumiem, par ko liecina arī stāsts par it kā gudru cilvēku konsīliju, kas laipni atļāvis sievietei vēlreiz neizdarīt manipulāciju, kuras dēļ viņa jau kļuvusi par invalīdi.
Bailīgums, paužot savas domas par C-19 sāgu, kas izpaudās raidījuma dalībnieku komunikācijā, man ļoti atgādināja padomju laiku dubultdomāšanu. Kaut kad sen atpakaļ runāju ar kādreiz augsta līmeņa kompartijas funkcionāru, gudru cilvēku, kas bija pratis izdzīvot tajā melu impērijā. Viņš teica – avīzē “Pravda” vissvarīgākais ir pateikts redaktora slejas priekšpēdējā rindkopā, neko citu lasīt nevajag, tas tikai tāds dūmu aizsegs. Tas, ko te rakstu, ir mēģinājums akcentēt šo rindkopu un dubultdomāšanu, kas uzzēlusi it kā brīvā un demokrātiskā valstī… Bailes.
Te nedaudz par personiski profesionālo pieredzi saistībā ar bailēm tikt izraidītam no kaut kādas sociālās grupas. Savulaik mācījos medicīnu ar visu sirdi. Vadījos no Arčibalda Kronina, Aksela Muntes, Mihaila Bulgakova un Antona Čehova darbos vētījošās medicīnas ētikas un romantikas. Ārsts kā varonis, kas kļūdās, bet parasti nezaudē, viņš vienmēr pilnveidojas un ir atbildīgs savai sirdsapziņai un saviem pacientiem, nevis kaut kādam mistiskam priekšniekam ar viņa šantažētības un korumpētības riskiem.
Uzvarēju RMI 1983. gada Iekšķīgo slimību olimpiādē, kuru organizēja profesora Jūlija Anšelēvica vadītā katedra, ieguvu Zelta Stetoskopu. Mana devīze, lai paliktu anonīms (biju arī zinātniskā pulciņa vadītājs), – per aspera ad astra. Nu nevar tie ērkšķi nebūt, ja esi ārsts.
Nākamajā gadā mēs – četri RMI studenti, profesores Sorokinas gatavoti, ieguvām otro vietu Vissavienības medicīnas institūtu olimpiādē. Atceros, mēs par to daudz nepriecājāmies, lai gan objektīvi sasniegums taču bija milzīgs – cik otrās vietas PSRS kāds no jums ir guvis? Staigāju nokārtu degunu, jo man derēja tikai pirmā vieta. Un kaut kā pazemojoši šķita, ka to ieguva nevis leiši, igauņi vai maskavieši. To dabūja tadžiki. Tikai vēlāk sapratu – tie taču ir Abu Ali ibn Sinas, kas rietumos pazīstams kā Avicenna, pēcteči. Tātad zaudējums nav apkaunojošs.
Ar tādu pašapziņu es ierados Sadalē – pasākumā, kurā republikas veselības organizatori slēdz līgumus ar jaunajiem ārstiem. Man bija trešais numurs, uzreiz pēc komjaunatnes un arodbiedrības līderiem. Tas, tiesa, nebija tikai sakarā ar manām izcilajām sekmēm, arī tādēļ, ka biju RMI basketbola izlases kapteinis. Un ar tādu bagāžu es aizbraucu uz laukiem, uz Eleju, vadīt zonālo slimnīcu un tās terapijas nodaļu. Kas bija arhinesaprotami tiem, kas lasīja tolaiku “drēbi”, Pravdas priekšpēdējo rindkopu – man taču bija pirmā roka “palikt Rīgā” – veidot karjeru daudzu iespējamību virzienos, arī tādēļ, ka biju “nemobīls” – man jau bija piedzimusi meita un padomju valstī tas bija ērts iemesls, lai netiktu aizsūtīts “uz laukiem”.
Trīs gadi Elejā bija vairāk ar mīnusa, nevis plus zīmēm. Bet bija kaut kas līdzīgs pozitīvajai armijas ietekmei uz māšu pārāk aprūpētajiem puišiem. Neiedziļināšos sīkumos, tie bija citādi nekā šodien būtu varējuši būt. Bet galvenais – tā nebrīvības sajūta, pretēja Kronina-Muntes-Bulgakova-Čehova ētikai. Jā, es tur veicu vairākus varoņdarbus, ar kuriem lepojos un ar kuriem barojas mana pašapziņa, tomēr tas nav vadošais motīvs.
Es devos brīvības virzienā, uz Straupi, kļuvu par galveno ārstu tur. Un dabūju septiņus svarīgus brīvības gadus. Man šķita, ka tolaiku narkoloģijā atdzimst mani medicīnas ētikas ideāli – es attīstīju projektus, kas man šķita indivīdam, ģimenei un tautai svarīgi. Bet tad tas sabruka, 1994. gadā. Tūkstošgadu medicīnas vērtības sabruka, jo finanšu krīze, cik lēti. Joprojām sāpīgi to atcerēties.
Elejas – Straupes piedzīvojumos bija svarīgs tas konteksts, kuru apspriežam šeit. Elejā reiz pie manis griezās Jelgavas čekists, uzvārdā Ancāns, lūdzot atļauju “pastrādāt” kādā no poliklīnikas kabinetiem. Es apjuku un neapdomīgi pajautāju – jūs tur kādu spīdzināsiet? Tad apjuka viņš, saruna beidzās, bet gan jau viņš guva iespēju “pastrādāt”, apejot mani. Poliklīnika bija liela. Pēc vairākiem gadiem neformālā atmosfērā runājoties ar augsta līmeņa partijas funkcionāru, kurš bija piedalījies manis apstiprināšanā par Straupes slimnīcas galveno ārstu, viņš teica – tas notika laikā, kad Cēsu galvenais čekists bija atvaļinājumā. Kad no tā atgriezās, kliedza – un šito brīvdomātāju jūs apstiprinājāt!
Ko es ar to gribu teikt? Brīvības ir tik daudz, cik jūs to izcīnāt. Ja jūs gribat, lai kāds brīvību pasniedz brokastīs, tad, visticamāk, jūs dabūsiet verdzību. Mana pieredze saka – par brīvību nākas maksāt, tas var nebūt lēti, bet tas ir to vērts. Tādas tās pārdomas.
Nobeigumā par to, ar ko nobeidza Gunta Vīlere, tikai nedaudz citādā rakursā. Mēs dzīvojam nemitīgā cīņā ar mikroorganismiem, mūsu imūnsistēma ar tiem cīnās un 99,99% gadījumu uzvar. Bet, ja neuzvar, pasauc palīgā slimību, kaut vai augstas temperatūras izskatā – tā arī nogalina ļaunos. Tur nebūtu jāiejaucas, izņemot jau piesauktos to infekciju gadījumus, pret kurām izstrādātas klasiskās vakcīnas. No šāda skatu leņķa raugoties, gan maskas, gan distancēšanās ir kaitīgas, jo apgrūtina imūnsistēmas kontaktu ar moderno apgrūtinājumu. Un arī vakcinēšanās pret C-19 ir kaitīga. Pirmkārt jau autoimūno reakciju pēc tās dēļ, par kurām šeit stāstu. Bet arī dēļ daudzajiem iemesliem, kurus bezbailīgi un pacietīgi apkopojusi Vija Beinerte.
Cilvēks ir ne tikai indivīds, arī sociāla būtne, kura jūtas zaudējusi, ja to izraida no tās sociālajiem organismiem, kuros tā jūtas nevis kā veselums, bet daļa no tā. Lai netiktu izraidīts, cilvēks ir gatavs upurēt nesaprātīgi daudz un ar šo gatavību var manipulēt. Mana dzīves pieredze – un tādas ir tūkstošiem – liecina, ka iziešana no kādas neliešu kontrolētas sociālas struktūras ir ne tikai sevis glābšana, bet arī auksta, glābjoša duša sabiedrībai. Domājiet.
* https://xtv.lv/rigatv24/video/DapMQDYVpLB-20_09_2021_dr_apinis_1_dala
https://xtv.lv/rigatv24/video/Xx7KYA95pDK-20_09_2021_dr_apinis_2_dala
Pārpublicēts no viestursrudzitis.lv