Iesaki rakstu:

Šī rakstu sērija ir iecerēta kā turpinājums šajā portālā iepriekš publicētajam - http://bit.ly/GG2uNP, un tās mērķis nav iztirzāt Hitlera plānu vai sniegt tā realizācijas aprakstu. Tas jau darīts pietiekoši, un informācija ir pieejama jebkuram interesentam. Doma bija apskatīt cēloņus un likumsakarības, kas ļāva Vērmahtam gūt tik satriecošus panākumus kampaņas sākuma fāzē un tas kontekstā ar šo notikumu skaidrojumiem šodien, kā arī saistībā ar pašreiz aktuāliem jautājumiem. Iesākumā plānots kā viens raksts, bet informācijas apjoma dēļ pārtapis vairākos tematiski saistītos, kuri ar Pietiek laipnu atļauju tiks secīgi publicēti, ja būs interese no lasītāju puses.

Iespējams, ka kāds, izlasot šeit rakstīto kā tādu bulvāru romānu, atkal pateiks: „Aizraujoši, bet jau piegriezies. Varētu kaut ko aktuālāku.”

Neslēpšu, ka Ex-seržantam ir „slimīga” interese par konkrēto periodu (dramatiski notikumi, spilgti personāži). Protams, ka tas nav iemesls, lai šāda veida vēsturiski apcerējumi tiktu publicēti dotajā vietnē, kur tomēr tiek apskatīti vairāk vai mazāk aktuāli jautājumi, ja vien nepastāvētu zināma saikne ar šodienas aktualitātēm. Ja kas, tad ir ļaudis, kas šo saikni saprot ļoti labi un izmanto to saviem pavisam aktuāliem mērķiem. Un tā nav tikai mana atziņa. Līdzīgus secinājumus ir izdarījusi tāda visnotaļ nopietna iestāde kā SAB - http://bit.ly/GTgKNI.

Katrs, kas kaut cik seko notikumiem mūsu kaimiņvalstī, būs pamanījis, ka ar klusu varas atbalstu tur pamazām tiek reanimēts Josifa Vissarionoviča kults - bit.ly/HcPsVI. Kādam nolūkam tas tiek darīts - tēma atsevišķam pētījumam.

1. daļa. "Es brīdināju Staļinu."

Ir 1940.gada ziema. Sarkanās armijas ģenštāba galvenās izlūkošanas parvaldes (Главное раведывателное управление - ГРУ) informācijas nodaļā rit spraigs darbs. Nule kā no militārā atašeja Francijā ir saņemts vērtīgs dokuments - Francijas armijas ģenštāba atskaite par franču –vācu karu 1939.-1940. gadā. Šo vērtīgo dokumentu krieviem nodeva pats franču armijas ģenštāba priekšnieks ģenerālis Gamelens ar vārdiem: „Ņemiet, pētiet un raugieties, lai Jūs nepiemeklētu tāds liktenis, kāds piemeklēja mūs.”

Atskaitē ir uzskaitītas visas vācu divīzijas, vairāk kā simt, norādīta to numerācija, sastāvs un bruņojums. Shematiski paradīta visa karadarbības norise no pirmās līdz pēdējai kara dienai. No operatīvā viedokļa tur nav nekas jauns - frontes pārraušana ar koncentrētiem triecieniem un sekojošu pretinieka vienību aplenkšanu. Taču jauns ir tas, ka vācieši bija ieviesuši jaunu operatīvi stratēģisku vienību - tanku armiju (4-5 tanku divīzijas un 3-4 motorizētās divīzijas). Otrs jaunums - aviācijas, tanku, artilērijas un kājnieku koordinēta darbība.

Divu nedēļu laikā top ziņojums, kas nogulst uz Sarkanās armijas ģenštāba priekšnieka G. Žukova (1. attēlā) galda. Dokumentā ir noradīts uz nepieciešamību veidot tanku armijas, kas varētu stāties pretim vācu tanku „ķīļiem”, tiek pamatota lielu prettanku artilērijas un pretgaisa aizsardzības vienību veidošanas nepieciešamība. Kāds gan ir pārvaldes virsnieku pārsteigums, saņemot atpakaļ šo dokumentu, uz kura, nevīžīgā rokrakstā uzšņāpta, rēgojās Žukova rezolūcija: „Man tas nav vajadzīgs. Paziņojiet, cik daudz degvielas bija izlietots uz vienu automašīnu.”

1940.gada rudenī padomju izlūkdienests fiksēja rūpīgi maskētu Vērmahta daļu pārvietošanu no rietumu apgabaliem uz Poliju, Čehoslovākiju un Austrumprūsiju. Militārpersonas bija pārģērbtas civilās drēbēs, bet militārās kravas tika maskētas kā lauksaimniecības tehnika. Runāt par to bija bīstami, tā kā nesen bija noslēgts Molotova-Ribentropa pakts.

Atceras toreizējais ГРУ informācijas nodaļas priekšnieks Vasilijs Novobraņecs: „Mēs pedantiski fiksējam visus izlūkdienesta datus, uzskaitījām katru divīziju. Mēs reģistrējām ne tikai divīziju numurus, to organizāciju un bruņojumu. Mēs zinājām visus vecākos virsniekus, viņu rakstura īpašības un aizraušanos, zinājām, kam patīk vīns, kam kārtis un kam sievietes. Reizi mēnesī tika sastādīti izlūkdatu ziņojumi, kas tika izsūtīti valdībai, politbiroja locekļiem, ģenštābam un armijas vienību štābiem armijas korpusus ieskaitot. Bet vēl bija viens specziņojuma veids ar atzīmi „Pilnīgi slepeni”. Šie ziņojumi, kas ietvēra īpaši svarīgu informāciju, tika izsūtīti adresātiem pēc Staļina personīgi apstiprināta saraksta, un tie bija - Staļins, Molotovs, Maļenkovs, Berija, Vorošilovs, Timošenko, Mereckovs un Žukovs”.

Maskava. Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieka kabinets. Pie rakstāmgalda sēž vīrs ar ģenerālleitnanta zīmotnēm - pakāpe, kas nule kā ieviesta Sarkanajā armija. Tas ir Fiļips Goļikovs - jau ceturtais pēc kārtas militārās izlūkošanas resora vadītājs, kas nozīmēts šajā amatā pēdējo divu gadu laikā. Iepriekš viņš ieņēma 6.armijas komandiera amatu, un lieki būtu teikt, ka lielas izpratnes par stratēģisko izlūkošanu viņam nav. Bet tas nav būtiski. Ja jau maršals Vorošilovs, pēc profesijas atslēdznieks, bez jebkādas militāras izglītības varēja 15 gadu laikā ieņemt aizsardzības lietu komisāra amatu un komandēt armiju grupas un frontes, tad kāpēc gan viņš, kā nekā kara Akadēmiju pabeidzis, nevarētu vadīt izlūkošanas darbu. Un galvenais jau nav pieredze, bet gan šķiriskā intuīcija (классовое чутье); intuīcija saka priekšā ģenerālim, ko vēlas dzirdēt no viņa „tur augšā”, un tas nebūt nav tas, ko viņam šeit nes informācijas nodaļas analītiķi. Lūk, arī tagad ir iesniegts kārtējais ziņojums, kur noradītais Vērmahta divīziju skaits otrpus robežai ir 110, bet viņam ir savādāka informācija no visnotaļ ticamiem avotiem. Nule kā saņemts ziņojums no atašeja Dienvidslāvijā Putņika, kur ir runa par nieka 35 vērmahta divīzijām. To arī apstiprina vācu vēstniecībā iefiltrētais aģents.

Tādēļ arī izsaukts informācijas nodaļas vadītājs apakšpulkvedis Novobraņecs. „Jūsu domas?” jautā Goļikovs, norādot uz Putņika shēmu. „Biedri ģenerāl, esam rūpīgi iepazinušies ar šo dokumentu, un mūsu slēdziens - dezinformācija. Kaut arī noradītā divīziju numerācija atbilst mūsu datiem, taču to skaits ievērojami samazināts. Bez tam izvietojums ir vienmērīgs gar visu robežu bez jebkādas sistēmas, kas neļauj saskatīt operatīvā plāna ideju.”

„Tur augšā,” ģenerālis zīmīgi norāda ar pirkstu uz griestiem. „Domā savādāk. Galvenie vāciešu spēki ir koncentrēti Francijā un gatavojas dot izšķirošu triecienu Anglijai. Par to liecina Londonas intensīvā bombardēšana un vāciešu gatavošanās forsēt Lamanšu.”

Un tagad neliela atkāpe no ГРУ virsnieka atmiņu grāmatas atstāsta (Василий Новобранец. Я предупреждал о войне Сталина. Записки военного разведчика).

Viennozīmīgi apgalvot, kā tas ir darīts minētajā grāmatā, ka vācu desanta operācijas Jūras Lauva plānošana bija blefs un dezinformācijas plāna sastāvdaļā ar mērķi maldināt krievus, būtu nekorekti. Tāds plāns bija, un Hitlers 16.07.1940. parakstīja direktīvu šī plāna īstenošanai (http://historic.ru/books/item/f00/s00/z0000074/st010.shtml). Strīdīgs jautājums ir par to, vai vācieši varēja nodrošināt nepieciešamo transporta līdzekļu skaitu, lai pārvestu 30 divīzijas, tai skaitā 6 tanku un 3 motorizētās. Turpretim atbildi, kāpēc plāns netika realizēts, var sniegt pārliecinoši. Nav jābūt stratēģim, lai saprastu, ka šādas operācijas nodrošināšanai ir nepieciešama akvatorijas un gaisa telpas kontrole, bet Kriegsmarine to nespēja nodrošināt, jo bija ievērojami vājāka par Royal Navy. Atlika aviācija - pikējošie bumbvedēji un torpēdnesēji, kas spētu bloķēt britu floti, savukārt tam bija nepieciešams nodrošināt gaisa telpas kontroli virs Lamanša.

Tāpēc arī Luftwaffe iesaistījās episkā gaisa kaujā ar RAF laika posmā no 09.06.1940 līdz 30.10.1940., līdztekus veicot angļu pilsētu bombardēšanu, lai salauztu britu cīņas garu. Šī epizode ir iegājusi vēsturē ar nosaukumu „kauja par Angliju” (3.-9. attēlā) - veiksmīgs nosaukums, ņemot vērā tās lomu Anglijas, un ne tikai, turpmākajā liktenī. Kad kļuva skaidrs, ka Luftwaffe iecerēto nepanāks, Hitlers 12.10.1940 paraksta pavēli par desanta plāna atcelšanu, un, kaut arī vācu lidmašīnas vēl turpināja bumbot angļu pilsētas, tas jau bija manevrs ar mērķi maldināt krievus. Tātad 1940. gada rudenī bija skaidrs, ka uzbrukums britu salām nenotiks. Tanī pat laikā reiha kara mašīna bija ieskrējusies - armija mobilizēta, ekonomika orientēta uz karu, un to vairs, izņemot pasu Hitleru, apturēt nevarēja neviens. Sākas Vērmahta pārdislokācija uz Austrumu robežu.

Ja ierindas pilsonim vēl varēja būt šaubas pat turpmāko notikumu attīstību, tad vai tādas varētu būt padomju valsts vadītājam ar viņam pieejamo plašo НКВД un ГРУ aģentūras tīklu visā Eiropā? Ko dara Staļins šajā situācijā? Lai atbildētu, atgriezīsimies pie mūsu stāsta varoņa Novobraņeca.

Saprotot, ka ГРУ priekšnieks patstāvīgi „nošņakā” pārdesmit divīzijas viņa ziņojumos, piedzenot ciparus tā, kā to vēlas „tur augšā”, virsnieks izšķiras par soli, kas var maksāt viņam dzīvību - viņš nolemj nosūtīt ziņojumu uz štābiem, politbiroju un Staļinam bez priekšnieka rezolūcijas un ziņas. Tā top izlūkošanas datu ziņojums Nr.8 par situāciju uz 1940.gada decembri. Ziņojuma kopsavilkumā ir rakstīts: „Pēdējā laikā tiek atzīmēta masveida vācu karaspēka pārdislokācija pie mūsu robežām. Šīs darbības tiek rūpīgi maskētas. Uz 1940.gada decembri pie mūsu robežām ir koncentrētas aptuveni 110 divīzijas, no kurām 11 - tanku. (skatīt shēmu).”

Pēc dažām dienām Novobraņecu izsauc ģenštāba priekšnieks Mereckovs. Kabinetā bez viņa ir vietnieks Vasiļevskis. Saruna ieilgst gandrīz līdz rītam ar karšu un shēmu pētīšanu. Abi augsta ranga militāristi ir pārliecināti - apakšpulkvedim taisnība, vācieši gatavo uzbrukumu.. Mereckovs apsola nekavējoties ziņot aizsardzības lietu komisāram Timošenko un vēlāk arī Staļinam. Kas notiks tālāk? Vai Staļins pieņems attiecīgus mērus - tiks veikta slēpta mobilizācija, armijas izvēršana un ekonomikas pārorientācija kara vajadzībām? Jā, mēri tiks pieņemti, tikai pavisam citi. Pēc dažām dienam Mereckovu atbrīvos no amata un vietā iecels Žukovu. 23.06.1941, otrā dienā pēc kara sākuma, Mereckovu arestēs un apvainos Dzimtenes nodevībā.

Un kā tad sevi parādīs jaunais ģenštāba priekšnieks ? Lūk, Novobraņeca vērtējums: „Žukovs bija nelokāms „mierīgās līdzāspastāvēšanas” un draudzības līnijas piekritējs attiecībās ar fašistiem Molotova-Ribentropa pakta garā. Viņš sāka cīņu ar „provokatoriem” un „panikas cēlājiem”.”

Tālāk Novobraņecs piemin, ka atbilstoši Žukova uzskatiem 1941.gada sakumā vācieši bija koncentrējuši pie robežas 70-75 divīzijas (Novobraņeca decembra ziņojumā - 110). Nolēmu parbaudīt un uzmeklēju tīmeklī nākamā maršala un nacionālā varoņa memuārus - Жуков Г К. Воспоминания и pазмышления. В 2 т. — М.: Олма-Пресс, 2002.

IX nodaļa, Žukovs retoriski jautā: „Ko mēs tad zinājām par Vācijas bruņotiem spēkiem, kas bija koncentrēti pret PSRS?” Un paskaidro: „Informācija, kas pie mums nāca no ģenerāļa Goļikova, tika nekavējoties novadīta Staļinam. Tomēr es nezinu, kādu izlūkošanas informāciju Ģolikovs ziņoja Staļinam, apejot aizsardzības lietu komisāru un ģenštāba priekšnieku, un šādi ziņojumi tika veikti ne vienu vien reizi. Vienu tik varu pateikt: Staļins zināja daudz vairāk nekā militārā vadība. Bet pat no tā, ko viņam ziņoja militārais izlūkdienests, viņš noteikti varēja saredzēt pieaugošas kara briesmas, bet to viņš neizdarīja un, pārvērtējot savas iespējas, gāja tālāk pa nepareizu ceļu.”

Vai jūtat uzsvaru: „Es nezināju, tāpēc neatbildu.” Protams, ģenštāba priekšniekam nav vienmēr jāzina informācijas avoti un dažas citas lietas, kas saistītas ar izlūkošanas specifiku. Bet runa jau ir par Vācijas bruņotiem spēkiem, kas bija koncentrēti pret PSRS. Kāda jēga Staļinam slēpt šo informāciju no militārās vadības? Un, kā apgalvo to autors, ziņojumi par vācu daļām tika izsūtīti visiem štābiem un pirmām kārtām ģenerālajam. Nesmukums sanāk, biedri Žukov. Izskatās, ka memuārists mēģina atmazgāties uz citu rēķina.

Tālāk Žukovs raksta: „Uz 1941. gada 4. aprīli saskaņā ar Goļikova ziņojumu pret PSRS kopa atradās 72- 73 divīzijas.”

Cipars sakrīt ar Novobraņeca pieminēto. Bet kur tad palika jau pieminētais ziņojums Nr.8 par 1940.gada decembri ar 110 divīzijām? Āāā, skaidrs, Mereckovs to apēda nekavējoties pēc izlasīšanas, un līdz Žukovam tas nenonāca.

Kādi tad reāli bija vācu spēki uzbrukuma priekšvakarā? Vācieši bija sakoncentrējuši trīs armiju grupas atbilstoši trim uzbrukumu virzieniem – Ziemeļi, Centrs un Dienvidi - ar kopējo divīziju skaitu - 146, no kurām 22 - tanku, un vēl 15 brigādes. Uzbrukumu atbalstīja trīs gaisa flotes ar kopējo lidmašīnu skaitu - 3550.

Ja jau esam pieskārušies Žukova memuāriem, tad nedaudz par pirmajām kara stundām: „Pulksten 4:30 no rīta mēs ar Timošenko atbraucām uz Kremli. Visi izsauktie politbiroja locekļi jau bija sapulcējušies. Mūs uzaicināja uz kabinetu. Staļins bija bāls un sēdēja pie galda ar pīpi rokā. Mēs ziņojām par situāciju.

-          Vai tik tā nav vācu ģenerālu provokācija, - neticīgi jautāja Staļins.

-          Vācieši bumbo mūsu pilsētas. Kāda tur provokācija… - atbildēja Timošenko.

-          Ja vajag organizēt provokāciju, - saka Staļins, - tad vācu ģenerāļi bumbos arī savas pilsētas… - un, nedaudz padomājot, turpināja - Hitlers noteikti par to neko nezina.”

Tā Žukovs.

Atceras toreizējais politbiroja loceklis un nākamais padomju valsts vadītājs Ņ.Hruščovs :

„Berija man pastāstīja sekojošo: kad sākās karš, pie Staļina sapulcējās politbiroja locekļi. Staļins morāli bija pilnīgi nospiests un paziņoja sekojošo: „Sākas karš, un notikumi noris katastrofāli. Ļeņins atstāja mums proletārisku padomju valsti, bet mēs viņu pad...sām.” Burtiski tā arī izteicās. „Es, - viņš saka,- atsakos no vadības”, - un aizgāja. Aizgāja, iekāpa mašīnā un aizbrauca uz tuvējo vasarnīcu. „Mēs, - stāstīja Berija, - palikām. Ko darīt tālāk? Pēc tam, kad Staļins sevi tā parādīja, pagāja kāds laiks. Mēs apspriedāmies ar Molotovu, Kaganoviču un Vorošilovu un nolēmām doties pie Staļina , lai atgrieztu pie darbības, izmantotu viņa vārdu un spējas, lai organizētu valsts aizsardzību. Kad mēs atbraucām uz vasarnīcu, es (stāsta Berija) pēc viņa sejas redzēju, ka Staļins ļoti nobijās. Laikam nodomāja , ka atbraucām viņu arestēt par to, ka viņš neko neuzsāk, lai organizētu pretsparu vāciešu iebrukumam.”

Хрущёв Н.С. Время. Люди. Власть. (Воспоминания). Книга I. — М.: ИИК "Московские Новости", 1999.

Tiktāl Hruščovs. Bet tā bija mirkļa vājība. Drīz vien savāksies un atradīs grēkāžus - jau jūlija sākumā tika arestēts rietumu frontes komandieris un Padomju Savienības varonis Pavlovs, kas tiks nošauts kopā ar visu štābu. Un viņi nebūs vienīgie, kas maksās par vadoņa kļūdām. Maksās arī tie miljoni sarkanarmiešu , kas nokļūs vācu gūstā pirmos kara mēnešos.

Nobeigumā gribētos nedaudz pieskarties vēl vienam mītam.

Šodien daudzi vēsturnieki un tādi, kas sevi par tādiem uzskata, lauž šķēpus par to, vai Staļins gatavojās klupt krāgā Hitleram 1941. gadā. Varbūt der ieklausīties notikumu dalībnieka un augstas raudzes profesionāļa Ēriha fon Manšteina (2. attēlā) viedoklī.

Ērihs fon Manšteins. Īsa informācija: tiek uzskatīts par spējīgāko Vērmahta stratēģi. Francijas sagrāves operatīva plāna autors. Krievijas kampaņas laikā komandē 56. Mmehanizēto korpusu armijas grupas Ziemeļi. sastāvā. Pirmās iebrukuma nedēļas laikā Manšteins pārrauj krievu fronti un veicot 200 km reidu pa Sarkanās armijas aizmuguri sagrābj stratēģiski svarīgu tiltu pār Daugavu pie Daugavpils. 1942. gadā sagrauj krievu Krimas fronti un ieņem Sevastopoli, par ko tiek piešķirta feldmaršala pakāpe.

„Daudz strīdu ir izraisījis jautājums par to, vai Sarkanās armijas izvietošanas veidam bija aizsardzības vai uzbrukuma raksturs. Ņemot vērā rietumu apgabalos koncentrētus ievērojamus spēkus, ka arī ievērojamo tanku skaitu Belostokas un Ļvovas rajonos, varētu pieņemt - vismaz Hitlers ar to motivēja iebrukumu, ka agri vai vēlu Padomju Savienība pāries uzbrukumā. No otras puses, padomju bruņoto spēku izvietojums uz 22.06 neliecināja par nodomu tuvākā laikā sākt uzbrukumu. Vorošilova armiju grupai, kas stāvēja pretī mūsu armiju grupai Ziemeļi, tiešā robežas tuvuma bija tikai 7 divīzijas, pie kopēja strēlnieku divīziju skaita 29, divām tanku divīzijām un 6 mehanizētām brigādēm, kas bija izvietotas aizmugurē pie Šauļiem, Kauņas, Viļņas un pat Pskovas-Opočkas rajonā. Abas pārējās padomju armiju grupas (Timošenko un Budjonnija) arī bija dziļi ešelonētas, kaut arī to daļas. kas bija izvietotas pierobežā, bija ievērojami stiprākas. Visvairāk patiesībai atbildīs apgalvojums, ka padomju armijas izvietojums bija „izvietojums jebkuram gadījumam”. 22.06.1941 padomju karaspēks viennozīmīgi bija tik dziļi ešelonēts, ka pie tāda izvietojuma viņi bija gatavi tikai aizsardzībai. Bet situācija varēja mainīties atkarībā no Vācijas politiskā un militārā stāvokļa. Sarkanā armija, kas pēc skaita, bet ne kvalitātes bija pārāka par vācu armiju, varēja īsā laika periodā tikt koncentrēta tā, ka tā būtu spējīga sākt uzbrukumu. Sarkanās armijas izvietojums, kam līdz 22.06 varētu būt aizsardzības raksturs, slēpa sevī draudus. Kā tikai Padomju Savienībai rastos politiska vai militāra rakstura iespēja, tā radītu tiešu apdraudējumu Vācijai.

Protams, ka 1941.gada vasarā Staļins vēl nesāktu karu ar Vāciju, Tomēr, ja Padomju Savienības valdība atkarībā no situācijas nolemtu veikt politisku spiedienu pret Vāciju vai pat pielietotu militārus draudus, tad viennozīmīgi bruņoto spēku gatavošana aizsardzībai varētu tikt īsā laikā aizstāta ar gatavošanos uzbrukumam. Runa bija tieši par „izvietojumu jebkuram gadījumam”.” (Manstein E. von. Verlorene Siege. - Bonn, 1955)

Nu ko šeit var piebilst. Kārtējo reizi apstiprinās senā gudrība - „Patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu.”