Iesaki rakstu:
Atkal tirdu sevi, kas bija barikādes, kas bijām mēs, kādi bijām mēs, un kādu algu nesis visu pa plauktiem liekošais laiks. Vai esam laimīgi? Jau divdesmit četri gadi neticamā ātrumā aizskrējuši no svētajām un svētītajām ugunskuru liesmām un sirdis sildošā drēgnā vēja.
Sen novākti apgleznotie akmeņi un betona bluķi kopā ar latvietim raksturīgo tiesāšanas tīksmi, ar “kaulu suņiem!” Esmu naivs, jo Albertam Kaulam, viņa zemu nodurtajām acīm un vientuļajai asarai toreiz noticēju. Arī tam, ka partijas biļete kabatā sveloši spiež un dedzina sirdsapziņu. Noticēju un ticu šodien. Un zinu, ka 1988. gada jūnijā okupācijas vārdu publiski mutē ņemt sadūšojās viens vienīgs latvietis, un tas pats bija ebrejs. Un atceros, kā Mavriku Vulfsonu agresīvais PSRS deputātu kongress dzina no tribīnes nost. Un zinu, kā vēlāk ar dubļiem viņu lēja tie, kuri gudri klusēja, kad Mavriks jau runāja. Akmeņi novākti, bet izmētātie palikuši un barikāde stāv kā stāvējusi. Jo aizmirsies, ko sargāja Barikādes.
Ko tā sargāja?
Sargāja varu. Kas solīja demokrātiju, brīvību, neatkarību, deokupēt, dekolonizēt, decentralizēt, birokrātiju un voluntārismu skaust. Izcirst kārklus un alkšņus, apsēt ikvienu zemes stūrīti. Sādžu ēkas atvilkt atpakaļ viensētās, atdzīvināt mirušos pagastu centrus un uzgleznot reiz bijušo lauku ainavu kā Purvītis, kā Rozentāls… Izglītības slēgtās sistēmas solīja padarīt par atvērtām – skolotājam, bērnam, vecākam.
Barikādes sargāja varu, kura jau plēsās un joprojām plēšas par varu. Kurai izdevies tieši tas, kas bija Interfrontes programmā: „demokrātiskais” centrālisms, voluntārisms, uzspiešana un nepieredzēta valsts izzagšana. Nekad tā mūsu zemīte nav krūmiem aizaugusi kā tagad! Nekad tik spītīgi izglītības politika nav ignorējusi skolotāju, vecāku, bērnu kā tagad! Nekad likumdevējs, izpildvara, tiesa nav baudījuši tādu tautas neuzticību kā tagad. Tas, ka mazos zagļus liek cietumā, bet lielos amatos ceļ, nekad nav tā acīs kritis kā tagad. Un aizmirsies, ko tuvināja Barikādes.
Ko tuvināja?
Cilvēku cilvēkam. Kaut kā iznācis, ka abi ar manu dvēseles draugu Viktoru Avotiņu esam jau labu laiku iepriekš pateikuši gluži vai reizē: “Nekad neesmu juties Rīgā tik droši kā tajās janvāra dienās un naktīs.” Gars bez treniņa, piepūles pēkšņi atvērās un uzlidoja debesīs viegli kā bezdelīga. Mēs nomazgājāmies balti. Gandrīz visi. Izņemot divus. Varu, kas plēšas par varu, un to viszini, kas šodien saka, ka tāds plezīrs un karnevāls pie ugunskuriem vien bijis: teātris, kurā asinis sniegā īstas un siltas – Roberta Mūrnieka, Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes, Edija Riekstiņa, Vladimira Gomanoviča, Sergeja Konoņenko…
Bet Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātajā G. Kurloviča un A. Tomašūna vēstures mācību grāmatā par barikādēm ietikuši veseli divi teikumi! Savukārt divās citās mācību grāmatās vienam autoram Gomonovičs pārkristījies par Gomanovu, citam Vladimirs par Vitāliju. Grāmatā, kuru prezidente dāvināja Putinam, var lasīt arī šādu stulbumu – “OMON kaujinieki vairākkārt uzbruka barikāžu aizstāvjiem, kādā reizē tika nogalināts cilvēks.” “Nozīmīgākais bija OMON vienības uzbrukums Latvijas Iekšlietu ministrijai 20. janvārī. Uzbrukuma laikā tika nogalināti pieci cilvēki.” Tātad, ja nogalināts viens, uzbrukums nekādu ievērību nepelna, ja nogalināti pieci – uzbrukums bijis nevis traģisks, bet nozīmīgs. Kas tā ir – „zinātniska” pārgudrība vai cinisks stulbums, kurā piecu cilvēku nāve ir “nozīmīga”, bet viena dzīvība pavisam bez svara. Tā, sakot, attieksme un profesionālisms ar tā paša kurpnieka nagu.
Ko šķīra, ko mīlēja?
Barikādes šķīra patiesību no meliem un liekulības. Stāstus no iestāstīšanas. Tīrību no netīrības: pat žurkas gar renstelēm tekāja kā lieliem svētkiem posušās… Un ugunskuru kvēpi šķitās komunistu valdīšanas ēkas no sarkanajiem meliem mazgājam. Attīrot no bezgala smietā lozunga “Partija mūsu ēras gods, prāts un sirdsapziņa”. Uzliekot vietā citu izsmieklu – “Viens likums, viena taisnība visiem.”
Ko mīlēja? Tēvu zemi! Brīvību kā līdzekli labklājībai. Kā līdzekli labākai dzīvei, nevis mērķi ar tukšu skaņu. Mīlēja drosmi, vienotību, dvēseles spēku un ciešu gribu ar vienīgo ieroci – gara spēku. Akmeņi aizvākti, izmētātie palikuši un turpina itin savtīgi un partijiski svaidīties. Un barikāde stāv kā stāvējusi. Kā lai zina, kurš ir kura pusē?
Foto - Uldis Briedis, no barikadopedija.lv