Iesaki rakstu:
Ikreiz, kad medijos parādās norūpējies mūsu veselības ministra vaigs, sažņaudzas sirds. Jo pieredze klusi čukst - tūlīt būs kāds kārtējais „risinājums”! Un ir! Arī šoreiz. Latvijas Televīzijas programmā „Rīta Panorāma” Belēviča kungs pavēstīja, ka, cītīgi strādājot pie „rindu samazināšanas uz izmeklējumiem” jautājuma, secināts, ka onkoloģiskie pacienti visbiežāk uz izmeklējumiem dodas, izprasot nepamatotus nosūtījumus no saviem ģimenes ārstiem un onkologiem.
Tāpēc ir rindas, un tāpēc, loģiski, šī pašdarbība jāpārtrauc, un turpmāk „būs nepieciešams elektronisks un pamatots ģimenes ārsta nosūtījums!”.
Ņemot vērā, ka esmu tai listē, ko sauc par „onkoloģisko pacientu”, un vēstījums vistiešākajā veidā skar arī mani personiski, vēlētos precizējumu no ministra puses. Vispirms jau - uz kuriem „onkoloģiskajiem pacientiem” tas attieksies – jau uzskaitē esošajiem (tiem atkarībā no iepriekš uzstādītās diagnozes regulāri izmeklējumi nepieciešami kā minimums reizi gadā, lai kontrolētu, vai slimība nav atgriezusies) vai uz tiem, kuru „statuss” ir neskaidrs, jo pēc izmeklējuma var atklāties, ka cilvēku onkoloģiskā slimība nav skārusi, vai arī tiem, kas šobrīd atrodas ārstēšanās procesā?
Bet visdīvainākais vēstījums, manuprāt, ir šis - „gadījumā, ja nosūtījumā izmeklējumu nepieciešamība nebūs pietiekami pamatota, speciālists, piemēram, radiologs, varēs to noraidīt”. Tātad nevis ģimenes ārsts, ne onkologs, bet radiologs būs tas, kurš brīdī, kad pacients ieradīsies uz pārbaudi, pateiks – “nē, mīlulīt, man tu šķieti pārāk veselīgs, un valsts apmaksāts izmeklējums tev nepienākas”.
Jautājums - kādi vārdi ir jāieraksta nosūtījumā, lai izmeklējumu veicošais speciālists neizmestu pacientu pa durvīm vai nepieprasītu pilnu samaksu? Laikā, kad saslimstība ar vēzi katru gadu pieaug, kad arvien biežāk ir pacienti ar ielaistām onkoloģiskām saslimšanām, ministrs iecerējis „uzlabot izmeklēšanas procesu”, sējot šaubas, vai tiešām esmu gana slims, lai pienāktos valsts apmaksāts izmeklējums.
Starp citu, visiem zināms, ka rindas uz izmeklējumiem nav tikai tur, kur kāds iecerējis tikt „par velti”. Ne mazāk ilgi jāgaida arī tad, ja sasirgušais gatavs maksāt pats. Vai arī uz tiem gala verdiktu par izmeklējuma nepieciešamību noteiks „radiologs”?
Šobrīd ir sajūta, ka ministrs atrodas pilnīgā izolācijā no pasaules un nozarē strādājošiem, ka pacientu organizācijas viņu ignorē. Neviens nesarunājas, padomus nedod, neiesaka, kā tikt laukā no purva, kurā stingst gan mediķi, gan pacienti. Un, lai atgādinātu par sevi, viņš publiski padalās ar kārtējo domu lidojumu, kuru, visticamākais, pēc kāda laika atkal atsauks ar piezīmi, ka ir pārprasts.
Bet, ja jau gribas paveikt ko patiešām labu, ieteiktu ministram pievērst uzmanību lielo slimnīcu informāciju centriem un uzlikt par pienākumu slimnīcām uzlabot komunikāciju ar pacientiem. Sazvanīt vai sagaidīt vēsti no slimnīcām, lai tiktu pie speciālistiem, ir viens no dramatiskākajiem posmiem šai baisajā gaidīšanas ceļā.
Piemēram, atbildi e-pastā no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Stradiņa slimnīcas par iespēju tikt uz izmeklējumiem gaidu jau no 29.marta un 1.aprīļa. Naivi, iespējams, bet ticu, ka kaut kad solījumu ar mani sazināties izpildīs.
Pārpublicēts no lsm.lv