Iesaki rakstu:

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs šorīt intervijā Latvijas radio visnotaļ sadzīviski garāmejot ieminējās, ka vispār jau viņš ļauno ēnu ekonomiku neciešot ne acu galā, taču savas savrupmājas sniega tīrītājam simt latu gan iedodot „ķepā” bez kādu formālu un muļķīgu nodokļu nomaksas, - viņam šķietot, ka tur nekā tāda arī nemaz neesot.

Celt kādu brēku par šo faktu – pietiekami daudzu ļaužu acīs tā, protams, būtu kārtējā „sīkmaņu riešana” uz īstenu godavīru, ja nu citējam vakar izplatīto Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Pētera Apiņa paziņojumu sakarā ar cita „godavīra” Visvalža Lāča patriotiskajām aktivitātēm sava maka piepildīšanā.

Turklāt – kas gan tur īpašs, vai ne? Tā taču dara visi vai gandrīz visi, vai ne? Un kāda jēga uztraukties par šādiem sīkumiem, ja mūsu acu priekšā tiek ašos tempos nozagta valsts, vai ne?

Jā, protams, tā dara daudzi. Dod ārstiem pateicības kā Ēlerte, sakārto lietas ar ceļu policiju kā Dombrovskis, izblēda savai valstij pārsimt latu kā Lācis, izsprūk no „nevajadzīgiem” nodokļiem kā Hermanis, sabāž visos iespējamos amatos savus radus kā Augulis, arī izsniedz naudu „ķepā” kā Rimšēvičs.

Taču lieta tā, ka šādus „sīkumus” nevienā normālā valstī nevarētu atļauties cilvēki, kas ieņem ārkārtīgi augstus valsts amatus vai uzmetušies par morāles normu modes noteicējiem. Jo viņi ir tie, kas rāda priekšzīmi desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku.

Minētie cilvēki nav nelaimīgi sistēmas upuri. Šie cilvēki ir tie, kas sistēmu rada, uztur un saglabā tādu, kāda tā ir. Un ir visnotaļ zīmīgi tas, ka vienam „godavīram”, kas nesmādē pārsimt latu izblēdīšanu no savas valsts (jo „man pienākas”!), asti celt metas cits „godavīrs”, kurš savulaik pat no savas ne pārāk sirdsšķīstās partijas ar kaunu izslēgts par politisko konkurentu nomelnošanu anonīmās skrejlapās.

Protams, neviens no šiem ļaudīm arī nav „nolaidies” tik zemu, lai paziņotu – piedodiet, atvainojiet, jā, es rīkojos nepareizi, bet vairs es tā nekad nerīkošos, jo nav labi arī sīkumos krāpt savu valsti, jo es apzinos – katra šāda sīka krāpniecība atņem kādu pensiju, kādu pabalstu, kādu slimnīcas gultasvietu.

Tieši otrādi. Ministre Ēlerte, kas tik ilgi mācījusi dzīvot citus, skaidri liek saprast – „dot” noteiktās situācijās ir tikai normāli, viņa tā ir darījusi un darīs atkal, ja „sistēma” liks. Dombrovskis ij nedomā nožēlot lietu sakārtošanu ar ceļu policiju, Hermanis pat nesaprot, kas gan tur slikts – nedaudz palīdzēt valsts apkrāpšanā, Lācis ir sašutis – nu, kas drīkst pārmest, ka viņš paņem to, kas „pienākas”, par sīko valsts apkrāpēju Rimšēviču nemaz nerunāsim...

Viss ir vienkārši – kamēr šādi ļaudis Latvijā būs pie teikšanas, kamēr nakšņošana uz šautenes laidnes vai jelkādi citi pagātnes nopelni vai tagadnes skaļa bļaustīšanās par ētiku un morāli būs pietiekams pamats kādas nelielas blēdības attaisnošanai, šī valsts ies tikai dziļākā un dziļākā postā. Bez variantiem.