Iesaki rakstu:

Šonakt ar interesi izlasīju, kā mans bijušais partijas biedrs iekš Pilsoniskās savienības, iepriekš vēl dažas partijas biedrs Ģirts Valdis Kristovskis ir sev raksturīgā manierē ieslēdzis atpakaļgaitu visā, kas saistīts ar Aivara Sluča saraksti.

Pats Slucis partijai ir izrādījies tagad nevajadzīgs. Viņa nauda, kas tika ar pateicību pieņemta, nu tikšot atdota, jo nu jau varas partijai aktuāla ir pavisam citu „izmēru” nauda.

Savukārt pats Kristovskis nu paslēpis kareivīgumu un nacionālos uzskatus un mīlīgi saka, ka „viņa piemeklētie vārdi, atbildi uz Sluča neiecietīgo vēstuli sākot ar vārdiem „piekrītu tavam vērtējumam un redzējumam”, bijuši, „iespējams, neveiksmīgi””.

Kā bijušais biedrs, kam pietiekami sanācis vērot „vadoni” darbībā un rakstos, varu teikt – kā nevarēja ticēt nevienam viņa vārdam, taisnojoties un putrojoties paskaidrojumos par saraksti iepriekš, tā nevar ticēt arī jaunajai versijai, kad nu visi meli atklājušies, – ka viss jau apmēram tā arī bijis, vienkārši izteikumi izrādījušies ne tie.

Kāds pamats ticēt maniem vārdiem? Šim īsajam viedoklim pievienoju kādu paša Kristovska man un citiem partijas biedriem savulaik sūtītu vēstuli (uzreiz paskaidrošu – nevienam to neesmu zadzis, pats vien esmu saņēmis:)). Manuprāt, tās pasvītrotās vietas uzskatāmi rāda, cik patiesībā partijas vadonis rūpīgi apdomā, kam un ko rakstīt vai ko darīt vai nedarīt, kā arī – ko patiesībā domā par politikas atklātību un caurspīdīgumu.

Tagad viņš saka, ka no Sluča norobežojoties un nekad neko tik briesmīgu neesot domājis. Atvainojiet – man ir pamats neticēt.