Iesaki rakstu:
Nesen laikrakstam DDD bija pilngadība, precīzāk, deviņpadsmit gadiņu. Vai tas ir tikai deviņpadsmit vai jau, to lai katrs izdomā pats. Es šoreiz par ko citu. Par cāļiem un ne tikai.
DDD tātad – Deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija.
Runā, ka cāļus skaita rudenī, padarīto un sasniegto novērtē pēc darbu veikšanas. Par cik milimetriem no iecerētajiem kilometriem esam pietuvojušies šiem mērķiem?
Ir bijis gana daudz dažādu organizāciju un politisku partiju. Dažādu nosaukumu organizāciju, kuras aicināja un aicina uz latviskumu, patriotiskumu, godīgumu. Ir bijis gana daudz mīlestības pret tuvāko, tautu un valsti, aicinājumu un sludinājumu.
Par cik milimetriem ir izdevies šiem cēlajiem mērķiem pietuvināties un tos sasniegt? Dažādas reliģijas un dažādas baznīcas tūkstošiem gadu aicina uz cilvēkmīlestību, uz dvēseles kopšanu. Par cik milimetriem ir izdevies šo sasniegt?
Protams, lai jel ko vērtētu, ir tikai viens veids, kā to darīt objektīvi. Tas ir – salīdzinot. Kas par sākumā minēto liecina, kādas ir vēstures liecības? Man zināmās vēstures liecības ir fiksētas un pat iekaltas dažādos vēsturiskos pieminekļos un citās laikmeta zīmēs, kā arī dažādos literāros un vēsturiskos rakstu darbos. Grāmatās, poēmās, dzejoļos, dziesmās, dainās un pat pasakās.
Daži indivīdi
Tad cik lielā mērā šo aicinājumu, šo darbību rezultātā mēs esam kļuvuši tādi, ka ir bijusi jēga un ir attaisnojusies organizēšanās, mērķu izvirzīšana, veidošana, pat ziedošanās šo mērķu labad? Par cik? Vienīgais, kur es visā minētajā saskatu jēgu, ir tajā, ka, iespējams, šo darbību rezultātā ir izdevies piebremzēt lejupslīdi un tikai.
Ja mēs skatāmies uz tautu, uz nāciju, uz cilvēci kopumā, tad ne par kādiem sasniegumiem šajās jomās mēs runāt nevaram.
Dažu indivīdu dzīvē mēs varam novērot un konstatēt šo attīstību, šo izaugsmi. Savukārt, uz katru minēto būs daudz to piemēru, kuri liecina nevis par pilnveidošanas un izaugsmi, bet pagrimumu. Tie ir tikai izņēmumi, bet vairums cilvēku ir pakļāvušies zemes pievilkšanas spēkam un nevis kāpuši pa virtuālajām kāpnēm uz augšu, bet, nepretojoties gravitācijas likumiem, devušies lejup.
Man nav nekādu pierādījumu, ka šo dažu indivīdu attīstību, izaugsmi un citu, kas ar to saistīts, būtu veicinājusi, kardināli ietekmējusi, padarījusi par iespējamu kādas partijas ideoloģija, kādas devīzes vai aicinājumi. Kādas partijas, kāda laikraksta esība vai neesība.
Vai vispār šajā ziņā ir iespējams ko mainīt? Vai mēs kārtējo reizi nestumjam mākoņus?
Es šo mākoņstumšanas teoriju bieži atkārtoju, jo, manuprāt, tā lieliski šo situāciju ilustrē.
Tas ir, kad kāds kādam rāda ar pirkstu uz debesīm un jautā: vai redzi mākoņus? Uzrunātais atbild – jā. Tad pirmais atkal jautā: vai redzi, tie kustas? Uzrunātais piekrītoši māj ar galvu. Tad pirmais atkal jautā: vai zini, kāpēc tie kustas? Nezinu, atbild tas, kuram jautā. Tad pirmais lepni izslējies paziņo: tāpēc, ka es tos stumju, kaut patiesībā pūš vējš.
Kritiķi teiks, ka Leonards atkal apgalvo, ka nekas nav jādara, jo neko nevarot izdarīt. Tā nav, un es to neapgalvoju. Izdarīt var daudz ko, un pierādījums tam ir visapkārt. Pat dators, ar kuru šo rakstu, to pierāda, jo arī to kādi ir spējuši uzražot. Bet ir arī bezgala daudz pierādījumu citām varēšanām.
Piemēram, ieej lielveikalā, un tev būs sajūta, ka esi Krievijā, bet ne Latvijā, iekāp sabiedriskajā transportā un tu pārliecināsies, ka latvieši ir minoritāte savā dzimtenē. Tas nav radies nejauši, un tā nav noticis bez cēloņiem un sekām. Lai tā būtu, bija gana daudz to, kuru rīcības, domu un darbu rezultātā ir izveidojusies tāda realitāte.
Darīt vajag, pat ja liekas, ka nav cerību. Ir tomēr jāmēģina, kaut vai uzturot cīņas garu un ieturot skaidru virzienu uz mērķi! Ir patiesi teikts, ka tiks piedots, ja nevarēji, bet ne tad, ja negribēji...