Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēlos vērst Jūsu uzmanību uz ilgstošu, prettiesisku situāciju Rīgas Centrālcietumā. Kopš šā gada sākuma (līdz ar jauna cietuma priekšnieka atnākšanu) ieslodzītajiem tiek liegta iespēja par saviem līdzekļiem iegādāties medikamentus. Pirms jaunā cietuma priekšnieka ieviestā aizlieguma ieslodzītajiem bija iespēja nepieciešamības gadījumā pašiem parūpēties par savu veselību (ar cietuma medicīnas daļas starpniecību iegādāties nepieciešamos medikamentus).

Jāievēro, ka ieslodzītie kā mazaizsargāta grupa atrodas pilnā valsts apgādībā un līdz ar to aizsardzībā. Tādējādi arī šo personu veselības aizsardzība ir valsts pienākums. Konkrētajā gadījumā Rīgas Centrālcietumā medicīniskā aprūpe tiek nodrošināta apjomā, kuru nevar uzskatīt par minimālo, un tajā pat laikā tiek liegta iespēja ieslodzītajam pašam parūpēties par savu veselību. 

Ārstniecības likuma 5. pants noteic: "Ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.” No šīs normas izriet ieslodzītās personas pienākums rūpēties par savu veselību, kā arī valsts pienākums rūpēties par ieslodzīto, kā apgādībā esošo personu veselību.

Jānorāda, ka likumdevējs ir paredzējis ieslodzītā tiesības pašam parūpēties par savu veselību - MK noteikumu Nr. 276 "Apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpes īstenošanas kārtība" 6. punkts prezumē, ka, ja zāles tiek iegādātas par ieslodzītā personīgajiem finanšu līdzekļiem, tad tās glabā ieslodzījuma vietas medicīnas daļā un tās lieto ieslodzījuma vietas personāla klātbūtnē. Tātad ir paredzēts mehānisms zāļu patvaļīgas lietošanas nepieļaušanai. 

Neskatoties uz minēto, Rīgas Centrālcietuma priekšnieks patvaļīgi ir liedzis ieslodzītajiem iespēju iegādāties nepieciešamos medikamentus, un tajā pat laikā cietuma medicīnas daļā iespējams saņemt pamatā tikai vienveidīgas pretsāpju zāles, neskatoties uz veselības problēmu dažādību.

Cilvēka veselības aizsardzība ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas kā augstākās cilvēktiesību vērtības aizsardzību. Nepietiekama veselības aprūpe rada ne vien tiesību uz veselību (LR Satversmes 111. pants) pārkāpumu, bet arī spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizlieguma (LR Satversmes 95. pants) pārkāpumu.

Līdz ar to, nenodrošinot tiesības pašam rūpēties par savu veselību (ievērojot valsts ekonomiskās iespējas, valsts nevar nodrošināt pilnvērtīgu un cilvēka cienīgu veselības aprūpi ieslodzījuma vietās), tiek būtiski aizskartas ieslodzīto personu tiesības un radīts apdraudējums dzīvībai.

Acīmredzot cietuma priekšnieks, atliekot malā "neērtās" cilvēktiesības, izvēlējies Via negativa ( latīņu val. nolieguma ceļš). Saskaņā ar šo principu vieglāk ir saprast, ka kaut kas ir slikti, nevis labi. Atņemot var pieļaut mazāk kļūmju nekā pievienojot (atļaujot), jo pievienošanai var būt slēpts un komplicēts atgriezeniskās saites efekts. Līdz ar ko aizliedzot (atņemot) pēc iespējas vairāk pastāv mazāka iespēja kļūdīties un paralēli mazāks darba apjoms.

Tomēr vēlme nekļūdīties un/vai mazāk strādāt, riskējot ar cilvēku (ieslodzītais vismaz uz papīra ir cilvēks) veselību/dzīvību, diez vai ir atbalstāms un pieļaujams darba stils.

Lūdzu iesaistīties šīs situācijas risināšanā un pateicos par veltīto laiku un uzmanību, apzinoties, ka ir arī "asākas" problēmas par šo.

Novērtē šo rakstu:

33
13