Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Rakstu Jums kā vienkāršam cilvēkam, negribu vērsties pie amatpersonas uzslāņojumiem. Man mājās nav interneta. Arī televizora nav. Šī iemesla dēļ par nodokļu reformu sākotnēju dzirdēju no kolēģiem un draugiem, kas arī ir rakstnieki un mākslinieki. Pasmējos, jo domāju, ka tas tāds joks. Izrādās, nav vis.

Rādās, kāds vēlas ja ne nogalināt, tad vismaz ļoti smagi ievainot kultūru mūsu valstī, kurā nav nedz sakārtotas tautsaimniecības, nedz atvieglojoša atbalsta uzņēmējiem un vēl daudz kā nav – nevēlos visu uzskaitīt. Vieglāk ir pateikt, kas mums ir.

Līdz šim bija kultūra, kas nav ne jākārto, ne jāattīsta, jo tā notiek pati par sevi. Ļaudis komponē, raksta, mālē, tulko, organizē, jo citādi viņu dzīve nav iedomājama. Maizei var palielināt cenu līdz ārprātīgiem apmēriem - cilvēki tāpat to pirks, kaut ēdīs mazāk. Bez maizes jau nevar. Mēs – kultūras cilvēki – arī turpināsim radīt. Taču kaut kas noteikti mainīsies. Kvalitāte pāries kvantitātē, vai arī dažs labs vispār atmetīs rakstīšanai ar roku.

Cik man zināms, daudziem radošiem cilvēkiem nav lielu ģimeņu – vīru un radu, kas viņus atbalstītu, jo mēs, izrādās, esam introverti dīvaiņi. Tiesa gan - vairākām māksliniecēm ir bērni, kurus viņas audzina vienas un vienlaicīgi rada savus mākslas darbus, lai sevi un bērnus uzturētu.

Domāju, visgrūtāk klājas rakstniecības un tēlotājmākslas nozarē. Vai varat iedomāties, cik daudz rakstniekam būtu jāuzraksta (jāsaņem autoratlīdzības), lai varētu cilvēcīgi pārtikt un vēl nomaksāt nodokļus?

Saprotu, ka bez konkrētības šeit nebūs līdzēts. Tātad, ja gada laikā es uzrakstu vienu grāmatu (kas nav maz), es saņemu no VKKF stipendiju grāmatas rakstīšanai - aptuveni 3000 eiro. Kad grāmata ir gatava, tad samaksa ir atkarīga no izdevēja, bet – aptuveni 1000 - 2000 eiro. Ja es saņemtu vairāk par 430 eiro mēnesī, man acumirklī jāmaksā 138 eiro un tas nav vienīgais nodoklis. Ieturēts tiek IIN + sociālais 5%. Turklāt ir mēneši, kad nav nekādu ienākumu, tad rodas parādu uzkrājums. Tā mēs klupdami, krizdami un no tiesas – pazemoti – esam tikuši līdz šodienai, sagaidījuši kārtējo interesanto likumprojektu.

Līdz šim es uzturēju divus bērnus un neesmu sūdzējusies. Nupat viens no viņiem ir pilngadīgs un nedzīvo kopā ar mani. Taču visus šos gadus es kaut kā noturējos. Esmu uzrakstījusi grāmatas, kas ir bijušas godalgotas, un VKKF nekad nav atteicies piešķirt radošo stipendiju.

Un tomēr, šī „lielā” nauda ir tikai reizi, divas gadā. Ikdienā maizei iznāk, bet rēķiniem ne.

Lai ienākumi būtu kaut nelieli, bet regulāri, es sāku strādāt Ventspils tirgū par apkopēju un sētnieci. Diemžēl rakstīšana bija jāmet pie malas (tiesa gan, vairākas savas pēdējās grāmatas nodaļas es uzrakstīju teju ar gumijas cimdiem rokās starp podu tīrīšanu un lapu grābšanu).

Domāju, ka apkopējas darbs un ministra darbs ir vienlīdz grūti, izsmeļoši. Iedomājieties, ka jums vakarā pēc darba vēl būtu jāraksta grāmata, lai jūsu bērniem būtu ne tikai pajumte, bet arī pārtika? Laikam Jūs nespētu. Es arī nespēju. No dilemmas – ko darīt – tīrīt podus vai rakstīt (par vienlīdz lielu samaksu), izvēlējos tomēr otro. Ne jau tāpēc, ka vieglāk, bet tāpēc, ka rakstīt man sanāk labāk.

Katram cilvēkam valstī ir sava vieta. Diez, kas notiktu, ja rakstnieki un ministri sāktu tīrīt podus, bet apkopēji rakstītu un pārvaldītu ministriju? Apvienot amatus un izdarīt ko kvalitatīvu diemžēl nav iespējams.

Mana draudzene, rakstniece Andra Manfelde, lai uzturētu divus nepilngadīgus bērnus, gadā „štancē” vismaz divas grāmatas (lai viņa piedod manu izteikumu). Pagaidām viņas štancēšana nav zaudējusi kvalitāti, bet mūsu sarunās viņa teic, ka ilgi tā vairs neizturēs, ies strādāt pastā par operatori vai pārdevēju. Kad piedzims un izaugs nākošā Manfelde, nav zināms.

Cik zinu, metālam var sākties nogurums. Tas sarūsē un vairs nenotur tam uzlikto svaru. Cilvēks arī ir tāds metāls. Tikai atšķirībā no dzelzs gabala cilvēks var pacelt cepuri un doties dzīvot citur – novākt šampinjonus un aizmirst par kultūru, ko viņa zemē tautieši ielika skrūvspīlēs un garāmejot pievilka ciešāk. Varbūt lielā, dārgā bibliotēka reiz kļūs par pārtikas noliktavu, jo varētu būt, ka cilvēki mūsu zemē nākotnē pārtiks tikai no desām.

Ir pieci no rīta. Man jāsāk rediģēt pabeigto grāmatu, lai arī viss Jums nav pateikts.

Novērtē šo rakstu:

53
5