Iesaki rakstu:
Portālā pietiek.com šī gada 19.novembrī saistībā ar Satversmes tiesas (ST) 12.novembra spriedumu t.s. LGBT lietā tika publicētas manas pārdomas, kurām devu nosaukumu “Cik daudz ir Latviju?”. Dalījos pārdomās par to, ka man laiku pa laikam nākas konstatēt, ka uztveru, pārliecību un vērtību ziņā Latvijas ir vairākas. Teicu, ka ir dikti sāpīgi konstatēt, ka kāda cita latvieša valsts ne tikai nav manas draugs, kaimiņš vai vismaz sabiedrotais, bet ir acīmredzams tās ienaidnieks. Norādīju, ka ar šo spriedumu ST pilnībā nomainīja Latvijas valsts identitāti. Tagad – nedaudz plašāk par to, no kurienes augušas šī sprieduma kājas un kam augs kājas tālāk jau no šī ST sprieduma.
LGBT kopienai un LGBT ideologiem savējo un draugu netrūkst. Gan vieni, gan otri ir lielā mērā okupējuši soctīklus, portālus un arī vairākus plašsaziņas līdzekļus, un naudas viņiem netrūkst. Viņu mērķis ir skaidrs: Satversmes un Civillikuma pārrakstīšana, novājinot un sadragājot Latvijas sabiedrības pamatvērtības – laulību, ģimeni, vecākus. Man tas nav nekas jauns un neparasts.
Kaut kas jauns un visnotaļ neparasts man ir viņu vēsts tālākdošanās sabiedrībā un, protams, uz Saeimu – nu jau ar ST svētību. ST 2020.gada 12.novembra spriedums, kurš pieņemts pēc konstitucionālās sūdzības “Par Darba likuma 155.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110.panta pirmajam teikumam” izskatīšanas, ir parādījis ST pavisam jaunā, neierastā gaismā.
Līdz tam ST uztvēru galvenokārt kā sargsuni, kurš sargā indivīdus no aplamas likumdevēja un izpildvaras rīcības (tostarp tādos gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesas nav novērsušas indivīdu pamattiesību aizskārumus) un, tādu konstatējot, atzīst attiecīgus Latvijas likumus par neatbilstošiem Satversmei.
Pamattiesības ir nepieciešamas cilvēka pamatvajadzību nodrošināšanai, cienīgai eksistencei un sabiedrības pastāvēšanai. Bez pamattiesībām, kuras aptver, piemēram, tiesības uz nodarbošanos, īpašumu, taisnīgu tiesu u.c., indivīda eksistence būtu apdraudēta.
Tas ir visnotaļ būtiski arī attiecībā uz Satversmes 110.panta pirmajā teikumā noteikto – bez valsts īstenotas aizsardzības un atbalsta laulībai, ģimenei, vecākiem un bērniem ilgtermiņā nekas jēdzīgs vairs nepaliks pāri no Satversmes preambulā minētās latviešu nācijas un tās valodas pastāvēšanas un attīstības cauri gadsimtiem, latviskās dzīvesziņas, vispārcilvēciskajām un kristīgajām vērtībām. Un – no latviešu nācijas negrozāmās valstsgribas.
Laulības, ģimenes, vecāku un bērna tiesību aizsardzībai un atbalstam valsts ir noteikusi dažādus līdzekļus un instrumentus. Viens no tādiem ir arī viena no vecākiem – “bērna tēva” – tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, proti, 10 kalendārās dienas ilgu atvaļinājumu, kuru var piešķir “bērna tēvam” tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas, un kuras ir paredzētas Darba likuma 155.panta pirmajā daļā. Tā ir bijusi Darba likumā jau kopš 2002.gada 1.jūnija, kad Darba likums stājās spēkā, un tās teksts arī vēlāk nav mainījies.
Satversme nesniedz jēdziena “vecāks” definīciju – tāpat kā nesniedz arī jēdzienu “ģimene" un “bērns” definīcijas. Arī jēdziena “laulība” definīcija Satversmē nav atrodama. “Savienība starp vīrieti un sievieti” ir nevis definīcija, bet paskaidrojošs teksts (manuprāt, nav pat jābūt juristam, lai saprastu, ka ar šiem pieciem vārdiem ir stipri par maz “laulības” definīcijai). Civillikuma Ģimenes tiesību daļa, kas ir balstīta dabisko tiesību atziņās, ir tā, kas nosaka, kas ir “laulība”, “ģimene”, “vecāki” un “bērns”, kā arī – kas ir viens no “vecākiem”, proti, šajā rakstā apskatītās tēmas ietvaros mūs ļoti interesējošais “bērna tēvs”.
No Civillikumā noteiktā jēdziena “bērna tēvs” tvēruma ir loģiski izsecināms, ka tiesības uz Darba likuma konkrētajā normā paredzēto paternitātes atvaļinājumu ir un var būt tikai tādai personai, kura ieguvusi paternitāti kādā no trim Civillikumā paredzētajiem paternitātes iegūšanas veidiem vai kura ir uzskatāma par “bērna tēvu” adopcijas rezultātā. Līdz ar to ir pavisam pašsaprotami, loģiski un dabiski, ka uz paternitātes pabalstu pretendējošai personai ir jābūt “bērna tēvam”.
Konkrēto sūdzību ST iesniedza viena lesbiete, bijusī LGBT un viņu draugu apvienības “Mozaīka” valdes locekle un ilggadēja aktīviste, kura pieprasīja, lai ST atzīst, ka saistībā ar bijušā mācītāja un arīdzan bijušā „Mozaīkas” valdes locekļa Māra Santa pielaulātās viņas “sievas” (?) mākslīgās apaugļošanas ceļā iegūto bērnu viņai kā “vīram” (?) ir Darba likuma 155.panta pirmajā daļā paredzētās “bērna tēva” tiesības uz paternitātes atvaļinājumu.
Tā vietā, lai šo konstitucionālo sūdzību kā “antikonstitucionālu” (Latvijas valsts “konstitucionālajai identitātei” neatbilstošu) noraidītu, ST taisīja spriedumu, kurš marginālās aprindās tika nekavējoši izbazūnēts kā “vēsturisks” un "revolucionārs".
Apzīmējumam “revolucionārs” zināmā mērā var arī piekrist, jo ar šo spriedumu ST uztaisīja visnotaļ nesatversmīgu valsts apvērsumu. Šis spriedums nav tikai varas dalīšanas principa klajš, brutāls pārkāpums, proti, likumdevēja ekskluzīvā kompetencē ietilpstošas tiesībpolitiskas izšķiršanās uzurpācija. Turklāt tā ir arī negodprātīga bezierunu kapitulācija, pat neuzsākot nacionālas valsts amatpersonas pašcieņai atbilstīgu un adekvātu cīņu par savas valsts konstitucionālajiem pamatiem un vērtībām.
ST ir izdarījusi lāča pakalpojumu – pretēji pēc šī sprieduma pasludināšanas notikušajā preses konferencē un arī vēlāk skaidrotajam tā ir nevis paglābusi Latvijas valsti no iespējama zaudējuma Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), bet gan izdarījusi visu, lai jau pašā pirmajā ar jēdziena “ģimene” pretdabiskošanas centieniem saistītajā lietā pret Latvijas valsti mūsu valsts ECT zaudētu.
ECT neiedziļināsies tajā (mums te, Latvijā, visnotaļ būtiskajā) aspektā, ka ST ar šo spriedumu ir izgājusi ārpus sūdzības robežām un šis spriedums faktiski sastāv no divām daļām – vienā no tām ir argumentēta sūdzības izskatīšana attiecībā uz konkrēto Darba likuma normu, bet otrā ST ir nevajadzīgi un rupji iejaukusies jautājumos, kuri nemaz nav konkrētās tiesvedības priekšmets.
ECT nesaskatīs to mums acīmredzamo, ka ST – tā vietā, lai izvērtētu konstitucionālās sūdzības iesniedzējai pašas Mammas Dabas šūpulī ielikto nespēju nu nekādi būt “bērna tēvam” pēc definīcijas – ir īstenojusi revolucionāru revizionismu attiecībā uz (līdz šim) pašsaprotamā jēdziena “ģimene” izpratni. Vienlaikus ST līdz ar savu 12.novembra spriedumu ir, (man raksturīgi) tēlaini izsakoties, ierakusi zemē kājnieku mīnu vairāku Saeimas deputātu ST jau iesūtītajam un attiecīgi ST kabinetos un gaiteņos jau nāves bailēs klīstošajam jēdzienam “vecāki”.
ST tātad jau ir spērusi platus, brašus soļus LGBT ideologu pavadā, uzliekot likumdevējam pienākumu pārdefinēt “ģimenes” jēdzienu. Līdz ar to nav nekādu šaubu, ka arī “vecāku” un pēc tam jau arī “laulības” jēdzienu aizpildīšana ar normālam cilvēkam agrāk pat murgos nerādījušamies ziliem brīnumiem arvien aktīvāk kņud, dīdās un knosās negrozāmās LGBTgribas pārņemto un arī viņu draugu juristu prātos un datoros, proti, “mātes” un “tēva” aizstāšana ar velsviņzin, kādus dzimumus sevī un viens otrā sajūtošiem un pēc kādām pazīmēm, kādā secībā sanumurētiem “vecākiem Nr.
ST ir pēc būtības pievienojusies LGBT ideologu retorikai, kura atspoguļo radikāli antihumānu, cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu – tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam, proti, uzlūko viņu tikai vai galvenokārt caur dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu (mazāk un mazāk) civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā un kurš atspoguļots arī Satversmes 1.panta pamatnormā. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni piemīt nevis “ikvienam”, bet – ievērojot abu divu dzimumu dabisko savstarpējo mijiedarbību – vīrieša un sievietes veidotam pārim (savienībai).
Ar šo spriedumu ST faktiski ir ķērusies pie “paša svētākā”, proti, pie Latvijas valsts (juristu valodā) “konstitucionālās identitātes”. Nedomāju, ka Latvijas sabiedrības kopējam labumam atbilst, par atbildīgu izturēšanos pret nākamajām valstsnācijas paaudzēm liecina un tādu veicina ST veiktā visādu zilu brīnumu saskatīšana Satversmē, kā arī uzlikšana par pienākumu Saeimai kā likumdevējam tādus ierakstīt Civillikuma Ģimenes tiesību daļas pamatjēdzienā “ģimene” un jebkuros citos Latvijas tiesību normatīvajos aktos, kuros ir skarti “ģimenes” atbalstīšanas un aizsargāšanas jautājumi...
Kaut vai pavirši iepazīstoties ar drukātiem un virtuāliem monologiem, dialogiem un skaitliski plašākos lokos notikušām diskusijām par ST spriedumu kopš tā pasludināšanas, ir jaušama ST kā neatkarīgas, objektīvas, nacionāli un valstiski domājošas un darošas institūcijas tēla saļodzīšanās eņģēs un iršana, plīšana pa vīlēm. Iespējams, ka no šī viena sprieduma – gluži kā no skapja – beidzot ir izlīdis tas, kas vispirms kādā pilī un pēc tam kādā veselības aprūpes iestādē bija šaurā lokā gadiem ilgi perinājies un kūņojies.
Kamēr (sākotnēji pavisam šaurā) Rietumu aktīvistu lokā neparādījās un ar laiku par pieaugoša skaita valstu tiesībpolitikas jautājumu nekļuva LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulības un ģimenes pamatā varētu būt viendzimuma pāris… Laipni lūgti 2020.gada 12.novembrī ar ST svētību pasaulē nākušā vēl vienā zilo brīnumu zemē, kurā bijušajai labklājības ministrei Ilzei Viņķelei par prieku Kārļi ar Rihardiem un Rūtas ar Karlīnām nu varēs laimē diet un (ne tikai) “dienās” vieni par otriem “būt”!