Iesaki rakstu:

Vai nebūtu laiks visiem tiem Latvijas ļaudīm, kuri pēdējo 10, 15 gadu laikā tā vai citādi ir bijuši iesaistīti smilšu kastē, kas saucas „lielā politika,” pateikt, ka – jā, visu minēto laiku smilšu kastē viens no galvenajiem spainīšiem un viena no galvenajām lāpstiņām vienmēr ir piederējusi aktīvistam no Puzes?

Ak, cik laimīgs ir šis cilvēks! Laimes māte viņam ir piešķīrusi tik labus draugus, ka tie viņam dāvina mājas, mašīnas, naudu, un bezmaz ārvalstu televīzijas spēļu šovu allaž piesolītās piecas naktis un sešas dienas Karību jūras salās.

Tāpat viņš arī ir bijis cilvēkbērns, kurš tikpat dāsns ir bijis pret saviem līdziedzīvotājiem. Ventspils ir sakopta smuka kā konfekte. Laikam aktīvists no Puzes pats pa naktīm ar šķipeli un bruģakmeņiem staigāja, puķītes stādīja, apbedījumus kopa. No tā pietiekami daudziem ļaudīm mūsu valstī izriet, ka tikpat daiļi viņš varētu sakopt arī visu pārējo Latviju.

Nekāda Lielā talka vairs nebūtu vajadzīga. Viss spīdētu un laistītos. Ventspils pensionāri svētkos var cerēt, ka viņiem tiks piešķirta kāda naudiņa, lai uz galda varētu likt vismaz vistas stilbiņu, ja ne riktīgu cepeti. Tā visa rezultātā 2009. gada pašvaldību vēlēšanās aktīvists no Puzes ieguva vairāk plusiņu nekā jebkurš cits kandidāts Ventspils pilsētā.

Tiesa, ne visi pratās. Vesels tūkstotis ar kapeikām viņu svītroja. Varbūt tāpēc, ka cilvēkam, kurš vada pilsētu, it kā laikam jau būtu jādzīvo, nu, teiksim … attiecīgajā pilsētā un nevis kaut kur priekšpilsētā (tāds pats jautājums būtu radies Rīgas domes priekšsēdētāja vietniekam, kurš māju ceļ Jūrmalas priedēs, ja vien viņš nebūtu kārtējo reizi pārcēlies uz citu darba vietu).

Taču ar savu Ventspili Puzes aktīvistam acīmredzot nav pieticis. Ja reiz tur visādas šeptes bīdīt, tad ir vajadzīgi arī ļaudis Rīgā, un tā nu jau daudzu gadu garumā mums visiem nācies klausīties stāstus par stipendiātiem, zvaigznīšu brīžiem, Pleskavas šosejām, Damokla zobeniem u.tml. u.tjp.

Nācies dzīvot valstī, kurā ilgus gadus valsts centrālajai valdībai piederēja mazākuma daļa ar naftas pasauli saistītā kompānijā, kurā pārējās daļas piederēja sazin kam. Kādam ar ofšoru saistīta ofšora ofšoriskā meitas uzņēmuma sadarbības ofšora kopuzņēmumu veidojošā ofšora meitas uzņēmuma ofšoram. Varējām pārdomāt, vai tas ir veids, kādā civilizēta valsts un nevis, teiksim, banānu republika attiecas pret saviem valsts īpašumiem.

Protams, kārtīgam Puzes aktīvista līmeņa censonim arī ir vajadzīgi pašam savi masu informācijas līdzekļi tā, lai nevienam neienāktu prātā par viņu rakstīt vai stāstīt kaut ko nesmuku. Tā nu sanācis, ka dāma vārdā Silva savulaik ir parakstījusi itin slepenu līgumu par to, ka Puzes aktīvistam viņas radio stacijā itin slepeni piederēs itin slepenās noteikšanas tiesības, un tāpēc dāma vārdā Silva savā radio nekad neko ne tādu par viņu nestāstīs.

Ja nopietni, jautājums par to, vai dāmai vārdā Silva tāpēc vajadzētu nolikt Saeimas deputāta mandātu, manuprāt, ir atkarīgs lielākoties no tā, vai sava itin slepenā līguma kontekstā viņai kādreiz ir nācies rīkoties pagalam nesmuki, piemēram, melot amatpersonas deklarācijā.

Protams, mēs dzīvojam valstī, kurā cilvēks, kurš melo amatpersonas deklarācijā, var pat tapt ievēlēts par valsts pirmo personu, bet tomēr. Ja dāma vārdā Silva ir melojusi amatpersonas deklarācijā, tad ne vien viņai būtu jānoliek mandāts, bet viņai arī būtu jāstājas tajā ļoti, ļoti garajā rindā, kas saucas „lietas, kuras top izmeklētas.” Varbūt viņai laimētos un lieta netiktu izmeklēta „saprātīgos termiņos,” kā nupat to ir paģērējušas „gudrās galvas” no Saeimas īstās un nosacītās opozīcijas. Gadīties var visādi.

Bet, kas attiecas uz Puzes aktīvistu un lielo politiku, varbūt ir laiks leģitimēt viņa smīnīgo un ņirdzīgo klātbūtni pie lielās politikas galda. Jo, raugoties uz šo smīnīgo un ņirdzīgo klātbūtni, cilvēks var nogurt. Var nogurt ne tik daudz no tā, ka beidzot, pēc 20 gadiem valsts neatkarības Temīda varbūt vismaz mazliet sāk sarosīties uz visa tā izmeklēšanu, kas jau izsenis Pasaules bankai lika runāt par „valsts sagrābšanu”, cik no tā, ka acīmredzot šīs sagrābtās valsts politikāņi un arī vēlētāji neko no tā nav iemācījušies.

Laikam jau būtu par daudz prasīts, lai tie ļaudis, uz kuriem savulaik attiecās jēdzieni „Zvaigznīšu brīdis,” „Pleskavas šoseja,” „V.K.” (protams, protams, varbūt runa bija par traumatoloģijas ārstu Kalnbērzu vai varbūt par vienu no diviem Parex bankas šefiem, kuriem abiem iniciāļi ir „V.K.”, vai varbūt par kādu pavisam nezināmu personu vārdā Vladlens Kurmjēdājs, bet tikai un, protams, ne par kādu ar iniciāļiem „V.K.”, kurš attiecīgajā brīdī lielajā politikā gozējās visnotaļ augstā amatā) u.tml., tagad rātni paceltu rociņas un pateiktu „Jā, es arī.”

Taču nudien gribas bļaut, ja valsts parlamentā atkārtoti tiek ievēlēti tie cilvēki, kuri sava patrona labad cenšas legalizēt naudas atmazgāšanu, amnestēt visus valsts kriminālapsūdzētos pēc kārtas, ja vien viņiem pagadījās tālajā 1990. gadā pareizajā brīdī atrasties Jēkaba ielā un pareizajā brīdī pateikt vārdu „jā” attiecībā uz 4. maija neatkarības deklarāciju u.tml.

Gribas bļaut tāpēc, ka politiskā konjunktūra mūsu banānu republikā nozīmē, ka šo procesu autoriem gluži automātiski un pilnīgi bez jebkādām debatēm jaunajā valdībā pienākas vieta ar sešiem ministru portfeļiem. Gribas bļaut tāpēc, ka nav iemesla domāt, ka nejēdzības, kuras grupējamas zem jēdziena „mutatis mutandis” neturpināsies.

Paldies portālam Pietiek, ka tas ceļ gaismā vienu dokumentu blāķi pēc otra. Varbūt vajadzētu vērsties pie tā zviedra, kurš vienā momentā palaida gaisā visu NATO iekšējo korespondenci par notikumiem Afganistānā, varbūt vienā momentā varētu palaist gaisā arī visu to, kas šajos gados un šajās dekādēs ir darījies Ventspilī, – viss tas, ko ir „aizmirsusi” Puzes aktīvistam „nepazīstamā” grāmatvede un tas, ko ir „aizmirsuši” visi tie, kas patlaban sniedz liecības Puzes aktīvista tiesāšanā.

Taču ziniet, par ko gruzd patiesas vēdergraizes šajā kontekstā? Ne jau par to, ka kādā brīdī tiesa pratīsies attiecībā uz to „saprātīga termiņa” būšanu, ko pagājušajā nedēļā (kā jau vienmēr, trešajā lasījumā un pilnīgi bez jebkādām debatēm) „gudrās galvas” iebīdīja Krimināllikumā. Tas pat mūsu banānu republikā būtu par traku. Nē, rūpes ir par to, ka visa lielā tiesāšana galu galā izrādīsies čiks esam tāpēc, ka „Zvaigznīšu brīža” zvaigznes stunda bija pasen un var izrādīties, ka tam visam ir iestājies noilgums.

Un tāpēc gluži ķecerīgā doma. Leģitimēsim Puzes aktīvistu! Pateiksim, ka ar to viss ir kārtībā. Padosimies! Akceptēsim to, ka mēs dzīvojam banānu republikā, kurā tie, kuriem ir teikšana pie varas kloķiem, var darīt da jebko. Akceptēsim pavisam reālo iespēju, ka Vienotība, kurā tik ļoti daudz cilvēku ielika tik ļoti daudz cerību, savu dalībnieku sīko un pietiekami bieži arī sīkmanīgo ambīciju dēļ kaut kad izjuks pa vīlītēm un tad mēs varēsim dzīvot ar valdību, kura Latviju pagriezīs ar seju pret austrumiem un ar visām netīrajām rokām un taustekļiem pret garajām un necaurskatāmajām ofšoru ķēdēm, kuras pat Lapsa, Rulle un Neo nevarēs atšķetināt, jo vēl galu galā sagrābjama ir alternatīvā enerģētika, atkritumu bizness, digitālā pasaule…

Ieslīdēsim Stokholmas sindromā. Tā būs vieglāk. Nebūs jāškrobējas. Ja nogulsimies uz zemes, papletīsim kājiņas un sistēmai teiksim: „Ņem mani!”, varbūt pat kādu siltu vietiņu kāda uzņēmuma padomē varēsim dabūt. Cik jauki, cik silti, cik mīļi.

Cik skumji.