Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, nevis par to, kas virs zemes! [..] Jūsu dzīve ir ar Kristu apslēpta Dievā.” (Kol 3, 1-3)

Pateicoties kristībai, mēs kļūstam Kristus nāves un augšāmcelšanās līdzdalībnieki. Mūsu līdzdalība šajā realitātē tiek padziļināta un nostiprināta, pieņemot nākamos kristīgās iniciācijas sakramentus un turpinot izkopt garīgo dzīvi. Tas ietver arī regulāru grēksūdzes praksi, kas palīdz mums atjaunot to stāvokli, ko ir devusi kristība. Garīgās dzīves izkopšana nav iedomājama bez lūgšanu prakses un apzinātas Dieva gribas pildīšanas. Pateicoties tam, šī Kristus augšāmcelšanās dimensija mūsu dzīvē kļūst arvien pamanāmāka un nes arvien taustāmākus augļus. 

Šodien gribētos pieskarties dažām īpaši aktuālām jomām, kurās būtu nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība. Tuvojas mūsu Latvijas simtgades svinību atklāšana. Neatkarīgas Latvijas valsts veidošanās un atdzimšanas pamatā ir bijušas trīs Atmodas – 19. gs. otrajā pusē, 20. gs. sākumā un 20. gs. 80. gadu beigās. Pirmā – nacionālā Atmoda – sagatavoja augsni – nacionālās identitātes apziņu, kas Otrās atmodas laikā vainagojās ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu un pēc tam Latvijas neatkarības atgūšanu Trešās atmodas laikā. Katra no atmodām apvienoja ievērojamu sabiedrības daļu ap nacionālo vai neatkarības ideju un iekustināja cilvēku enerģiju vienā noteiktā virzienā. Tas bija iespējams, kad tika pārsniegta sava veida ‘kritiskā masa’. 

Neatkarība mums jau ir, bet, izvērtējot esošo situāciju, kad pasaulē valda arvien lielāka nedrošība un apdraudētības sajūta, bet Latvijā – skepse un negatīva attieksme pret mūsu valstī notiekošo, tāpat milzīgā emigrācija un neatrisinātās sabiedrības integrācijas problēmas, ir jāsecina, ka jautājums par jaunu atmodu nav ne par mata tiesu mazāk aktuāls kā iepriekšējo trīs Atmodu priekšvakarā. Kāda ideja varētu tagad apvienot tautu un iekustināt tās enerģiju vienā virzienā tā, lai tiktu pārsniegta šī ‘kritiskā masa’? Pie mūsu valsts pirmsākumiem tā bija nacionālā ideja, pēc tam – neatkarības ideja, ap kuru apvienojās arī citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvji. 

Tas ir acīmredzami, ka ar budžeta un IKP pieaugumu vien nepietiek, lai motivētu cilvēkus apvienoties viena kopēja mērķa labā. Tāpēc nav cita varianta, kā likt uzsvaru uz kultūras un garīgo dimensiju, lai apvienotu tautu. Es aicinu atgriezties pie atdzimšanas idejas, kas apvienoja visas trīs iepriekšējās Atmodas. Vienīgi tā ir jāaktualizē mūsdienu situācijā. Ir pilnīgi skaidrs, ka atdzimšanas idejas dvēsele bija kultūras un garīgās vērtības, garīgā dominante. Kā šī procesa kodolu un virzītājspēku vēlos izcelt mūsu vienotību ar Jēzu Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies, kurā mēs esam iesakņoti un kurā ir apslēpta mūsu dzīve, jaunā dzīve, ko nosaka nevis miesīgās iekāres, ambīcijas un mūsu pagātnes rēgi, bet gan Dieva Gars un Dieva valstības kārtība. 

Lai šo atmodu “iekustinātu”, ir nepieciešama mentalitātes maiņa, atgriešanās, kas Evaņģēlijā saukta par metanoia – dzīves kursa maiņa par 180 grādiem. Vislabākos mērķa sasniegšanas līdzekļus zina vienīgi Dievs, un tikai Viņš mums var tos atklāt, ja to Viņam lūdzam un esam gatavi pildīt Viņa gribu.

Mūsu priekšā stāv izaicinājums: kādā veidā strauji ienākušās patēriņa sabiedrības mentalitāti humanizēt, pārbīdot akcentus no nevaldāmas patērēšanas dziņas uz mūsu rīcībā esošo materiālo labumu izmantošanu tādiem mērķiem, kas nes labumu visai sabiedrībai? Tad, kad pēc neatkarības atgūšanas atjaunojās tiesības uz privāt­īpašumu un parādījās iespējas īsā laikā gūt milzīgus ienākumus, daudzi ar to aizrāvās. Tomēr šodien, sastopoties ar turīgiem cilvēkiem, arvien biežāk var novērot, ka viņus nodarbina jautājums: ko tālāk? Kāda jēga ir manis sakrātajai bagātībai? Vai pietiek ar to, ka es vienkārši pavairoju savu turību, vai tomēr ir vajadzīgs arī kas cits? Redzu, ka šo sabiedrības daļu uzrunā arguments par to, ka viņi nevar dzīvot izolēti no pārējās sabiedrības un vispārējais tās stāvoklis tiešā veidā ietekmē arī viņu ģimenes. Cilvēki sāk apzināties, ka ir līdzatbildīgi par savu valsti. Pēdējos gados varam novērot, ka dažādas labdarības akcijas gūst lielu atbalsi sabiedrībā un tajās piedalās ne tikai sabiedrības bagātā slāņa pārstāvji. Vai gadījumā šeit nevaram saskatīt Augšāmceltā Kristus Gara pieskārienu, kurš aizskar sirdis un mudina tās īstenot tuvākmīlestības bausli, dzīvot ne tikai sev, bet arī uzņemties līdzatbildību par citiem?

Kā vienu no iespējām šajā patēriņa mentalitātes maiņas procesā vēlos piedāvāt līdzdalību Sv. Jēkaba katedrāles renovācijā. Šo gandrīz astoņsimt gadus veco ēku ir ļoti skāris laika zobs. Valsts un pašvaldības struktūras jau ir sniegušas atbalstu restaurācijas darbu projektēšanai un uzsākšanai. Ir pienācis laiks iesaistīties arī plašākiem sabiedrības slāņiem, lai šī ēka, kurai ir bijusi būtiska nozīme Latvijas kultūrvēsturiskajā ainavā, atgūtu tai godam pienākošos izskatu. Šī ēka ir bijusi lieciniece procesiem, kuri veidojuši šodienas Latvijas identitāti. Ārēji un iekšēji sakārtots, skaists dievnams iedvesmo cilvēku atvērt savu sirdi Dievam un pacelties pāri ikdienas rūpju bieži vien it kā apburtajiem lokiem. Mūsu acis un sirdi priecē skaisti sakārtotā Aglonas bazilikas iekšiene, Sv. Marijas Magdalēnas renovētā un Sv. Antona jaunuzceltā baznīca Rīgā. Lielāko Latvijas reliģisko konfesiju galvenie dievnami Rīgā – Doma baznīca, pareizticīgo katedrāle un sinagoga – jau ir sakārtoti. Tagad ir Sv. Jēkaba katedrāles kārta.

Cita sabiedrības mentalitātes maiņu veicinoša iniciatīva ir lēnām topošais Kristīgās teoloģijas fakultātes projekts, kuram atbalstu izteikušas mūsu valsts lielākās reliģiskās kopienas. Galveno Latvijas konfesiju kopīgi veidota fakultāte, pilnā mērā respektējot katras konfesijas identitāti un specifiku, baudītu šo konfesiju pārstāvju uzticību un apmierinātu Latvijas sabiedrības pieprasījumu pēc kvalitatīvas un konfesiju atzītas izglītības teoloģijas jomā. Kristīgās vērtības ir viens no mūsu valsts identitāti veidojošajiem pamatiem. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi tās kopt un prezentēt Latvijas sabiedrībai. Viens no šādas fakultātes galvenajiem uzdevumiem būtu aktualizēt šīs vērtības, iedzīvinot tās akadēmiskajā vidē un visā Latvijas sabiedrībā.

Protams, ķeršanās pie šī projekta nebūtu iedomājama, ja mums nebūtu jau ielikti zināmi pamati katoliskās izglītības jomā, sākot ar katoliskajām skolām, kuras darbojas trijās no četrām Latvijas diecēzēm. Mūsu diecēzē tā ir Rīgas Katoļu ģimnāzija, no kuras absolventiem seši jau ir kļuvuši par priesteriem. Šis sektors ir jāatbalsta un jāattīsta. Tāpat ļoti svarīgs ir darbs ar ministrantiem draudzēs. No viņu vidus ir nākuši daudzi priesteri. Aicinājumu jautājums Baznīcai Latvijā ir ārkārtīgi aktuāls. Lūgsimies par aicinājumiem uz priesterību! Un lūgsimies arī par ģimenēm, kurās šādi aicinājumi dzimst. Ja nebūs kristīgu ģimeņu, kuros aicinājumi nobriest, nebūs arī gudru un svētu priesteru. Svēti priesteri ir tie, kas ģimenēm palīdz iet ceļu uz Debesu valstību. 

Mūsu divas augstākās mācību iestādes – Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts un Rīgas Teoloģijas institūts – savu iespēju robežās sagatavo speciālistus un topošos priesterus Dieva valstības izplatīšanai mūsdienu sabiedrībā. Tā kā šobrīd ir hronisks priesteru trūkums, tiek nopietni domāts par starptautiska misionāra Garīgā semināra atvēršanu. Tajā studētu no ārzemēm atbraukušie kandidāti uz priesterību. Pēc studiju beigām viņiem būtu pienākums vairākus gadus kalpot Latvijā, pirms viņi dotos misijās uz citām zemēm. 

Runājot par misijām – skaisti, kad tauta sūta savus dēlus un meitas misijā uz citām zemēm. Taču ir skumji, kad tautieši aizbrauc citu iemeslu dēļ un zeme paliek tukša, pamestas mājas aizaug ar kokiem un krūmiem. Aizbraukšanas iemeslu ir daudz – kāds apprecas, kādam parādu slogs dzimtenē ir tik smags, ka nav citas izejas, kādu svešas zemes vilina, jo tur daudz plašākā mērā var īstenot savus talantus, vēl kādu turp aizved bezdarbs un iztikas trūkums šeit, Latvijā. Nav vieglu argumentu, lai atturētu no aizbraukšanas. Un tomēr – dzimtene, tēvzeme ir tikai viena. Ja vien ir iespējams palikt, es aicinu – palieciet! Mīlēsim savu tēvu zemi vārdos un darbos! 

Viena no jomām, kurā skaidri redzama Dieva darbība un svētība, ir katoliskie masu saziņas līdzekļi – katoliskie preses izdevumi. Mūsu diecēzē tas ir Katoļu Baznīcas Vēstnesis, portāls www.katolis.lv, izdevums Mieram tuvu, vairākas nelielas izdevniecības, kā arī draudžu izdotās avīzītes. Bet, protams, kopš 2015. gada 8. decembra mūsu lepnums un prieks ir Radio Marija Latvija, kas Baznīcas vēsti darījis pieejamu 24 stundas diennaktī plašam klausītāju lokam. Tādā veidā mūsu nelielajā valstī varam lepoties ar diviem katoliskajiem radio: Radio Marija un Latgales radio. Esmu pārliecināts, ka darbs mediju jomā – tas ir lauks, kurā mums vēl ir lielas neizmantotas iespējas un kurš vēl gaida uz nopietnāku iesakņošanos Augšāmceltajā. Pats no sevis tas nenotiks, ja mēs pie tā nestrādāsim ar vislielāko nopietnību un atbildības izjūtu.

Te ir jāpiebilst, ka komunikācija kā tāda ir liels izaicinājums ne tikai attiecībās ar ārējo pasauli, bet arī katras lokālās baznīcas iekšienē. Te ir milzīgas neizmantotas iespējas – gan prāvestu komunikācijā ar draudzi, gan draudzes locekļu un pie draudzes pastāvošo grupu savstarpējā saziņā. Daloties ar savām domām un izpratni par draudzē notiekošo, tiek labāk iepazīta situācija un iespējas, kā auglīgāk virzīt evaņģelizācijas un formācijas darbu. Tas palīdz pārvarēt draudzēs tik izplatīto kriticisma un negatīvisma garu. Tad, kad valda atklātība un informētība par patieso lietu stāvokli, dodot katram iespēju sniegt savu ieguldījumu, pieaug saliedētība un savstarpēja uzticēšanās. Te sāk darboties Evaņģēlijā piedāvātais princips: “Kur divi vai trīs ir pulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mt 18, 20) Tātad – nonākam pie Dieva gribas atklāšanas. To pildot, pieaug mūs iesakņotība Kristus augšāmcelšanās noslēpumā un garīgais auglīgums. 

Mūsu līdzdalība Kristus augšāmcelšanās noslēpumā – tā nav abstrakcija, bet gan realitāte, kura izpaužas gan atsevišķu ticīgo, gan arī dažādu jau funkcionējošu vai no jauna topošu struktūru dzīvē. Ir svarīgi to atpazīt un arvien lielākā mērā ļaut tai izpausties un uzplaukt.

Noslēdzot šīs Lieldienu pārdomas par mūsu ieskaņošanās noslēpumu jaunajā dzīvē, kas ir apslēpta Kristū, kurš ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, gribu jūs aicināt, dārgie Mieram tuvu lasītāji, lūgties par visām šīm aprakstītajām jomām, lai Kristus augšāmcelšanās spēks arvien vairāk manifestējas un vada šos procesus, jo, ja Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti tie, kas pie tā strādā (Ps 127, 1).

Mēs, Māras zemes bērni, lūdzam tevi, Māras zemes Ķēniņiene, lūdz par mums, sevišķi visās šajās jomās, pie kurām strādājam, lai tās atvērtos uz Augšāmceltā klātbūtni un vadību!

Novērtē šo rakstu:

0
1